…Tāpēc, labākais padoms, kuru varu sniegt piecpadsmitgadīgam pusaudzim, kurš ir iestrēdzis kādā morāli novecojušā skolā kaut kur Meksikā, Indijā vai Alabamā ir šāds: ne pārāk daudz paļaujies uz pieaugušajiem.
Vairums vēl tev labu, bet viņi vienkārši nesaprot pasauli. Pagātnē sekot pieaugušajiem bija diezgan droši, jo viņi salīdzinoši labi pazina pasauli un pasaule mainījās lēni. Bet divdesmit pirmais gadsimts būs citāds. Izmaiņas notiks aizvien ātrāk un tāpēc tu nekad nebūsi drošs par to, vai tas, ko pieaugušie tev saka, ir mūžīgās gudrības vai novecojuši aizspriedumi.
Uz ko tad var paļauties? Uz tehnoloģiju?
Te riski ir vēl augstāki. Tehnoloģijas var būt ļoti palīdzošas, bet ja tehnoloģijas iegūst pārāk lielu teikšanu tavā dzīvē, tad tu vari kļūt par to ķīlnieku.
Pirms tūkstošiem gadu cilvēki izgudroja lauksaimniecību, bet jaunās tehnoloģijas padarīja bagātus tikai dažus elites pārstāvjus, kamēr vairākums cilvēku vergoja šiem dažiem. Vairums cilvēku strādāja no saules lēkta līdz rietam ravējot nezāles, nēsājot ūdens spaiņus un novācot ražu saules karsētos laukos. Tā var notikt arī ar tevi.
Tehnoloģijas nav ļaunums. Ja tu zini, ko vēlies savā dzīvē, tad tehnoloģijas var tev palīdzēt to dabūt. Bet ja tu nezini, ko vēlies, tad tehnoloģijām būs ļoti vienkārši uzstādīt tev mērķus un pārņemt tavu dzīvi savā kontrolē. It īpaši — jo labāk tehnoloģijas izpratīs cilvēkus, jo biežāk tu redzēsi, kā tu kalpo tehnoloģijām tā vietā, lai liktu tehnoloģijām kalpot sev. Vai esi redzējis tos zombijus, kas klīst pa ielām, ar acīm ieurbušies telefonos? Vai tu domā, ka viņi kontrolē tehnoloģijas, vai arī tehnoloģijas kontrolē viņus?
Vai tas nozīmē, ka tev būtu jāpaļaujas pašam uz sevi? Tas izklausītos labi “Sesame Street” vai kādā vecā Disneja filmā, bet īstajā dzīvē tas tik labi nedarbojas. Pat Disnejs to sāk apjēgt. Tieši tāpat kā Raileja Andersena (galvenā varone Disneja multfilmā Prāta spēles/Inside Out), vairums cilvēku sevi nepazīst, un tad, kad viņi cenšas “ieklausīties sevī”, viņi ļoti viegli kļūst par upuri manipulācijām no ārpuses. Balsis, kuras mēs dzirdam savās galvās nekad nav bijušas uzticamas, jo tās vienmēr ir atbalsojušas valsts propogandu, ideoloģisku smadzeņu skalošanu un komercreklāmas, nemaz nerunājot par bioķīmiskām novirzēm.
Jo vairāk attīstīsies biotehnoloģijas un mašīnmācīšanās, jo vieglāk kļūs manipulēt ar cilvēku dziļākajām emocijām un vēlmēm, un sekot savai sirdij kļūs bīstamāk nekā jebkad iepriekš. Tad, kad Coca-Cola, Amazon, Baidu vai valdība zinās, kā raustīt tavas sirds stīgas un nospiest tavu smadzeņu pogas, vai tu spēsi atšķirt savu sirdsbalsi no viņu marketinga speciālistiem?
Lai paveiktu tik sarežģītu uzdevumu, tev būs jāstrādā ļoti nopietni iepazīstot pašam savu operētājsistēmu — lai uzzinātu, kas tu esi, un ko vēlies no dzīves. Šis, protams, ir vissenākais padoms — pazīsti sevi. Gadu tūkstošiem filosofi un pravieši aicināja cilvēkus pazīt sevi. Bet šis aicinājums nekad nav bijis tik steidzams, kāds tas ir divdesmit pirmajā gadsimtā, jo, atšķirībā no Laodzi vai Sokrāta laika, šobrīd tev ir ļoti nopietni konkurenti. Coca-Cola, Amazon, Baidu un valdība — visi sacenšas pie tā, kurš pirmais uzlauzīs tevi. Ne tavu tālruni, ne tavu datoru, un ne tavu bankas kontu — viņi sacenšas, lai uzlauztu tevi un tavu dabīgo operētājsistēmu.
Varbūt tu esi dzirdējis, ka mēs dzīvojam datorhakeru laikmetā, bet tā ir tikai puse patiesības. Patiesībā, mēs dzīvojam cilvēku hakeru laikmetā.
No Yuval Noah Harari grāmatas 21 mācība 21. gadsimtam.
Nav komentāru par “Padoms jauniešiem 21. gadsimtā”
Pazīsti sevi. Cik daudzsološi. Es nodzīvoju vairāk kā 80 gadus un meklēju, meklēju, jo nezināju, nesapratu, bet darīju. Saskaņā ar ģenētiski mantoto (un neapzināti lietoto) instinktu prasībām, to dotajām balvām un sodiem. Un sabiedrībā lietotiem izturēšanās un vērtību šabloniem. Galvenais, ko esmu ieraudzījis: mēs, cilvēki, un, man šķiet, visas informācjas jaunrades sistēmas, ir nolemtas sākt ar minimālu zināšanu un izpratņu daudzumu, un … atbilstoši rīkoties. Tas nozīmē, rīkoties nezinot, nesaprotot, tautas valodā sakot, muļķīgi. Pēc piedzimšanas mēs vienkārši esam šajā pasaulē, un – nerīkoties nav iespējams. Jo pat esksistences pārtraukšana vai nekā nedarīšana arī ir rīcība. Kā izkļūt no šīs nolemtības? Vai tas ir iespējams? Vai pilnīgi jauna izglītība, kas katram dotu galvenos priekšstatus par cilvēka izcelsmi, smadzeņu darbību, tās īpatnībām, vai tā spēj atrisināt šo problēmu? Vai tāda izglītība spētu iedot mums veksmīgāku, laimīgāku dzīvi?
Austriešu filosofs L. Vitgenšteins rakstīja, ka ar valodas palīdzību pilnīga saprašanās starp cilvēkiem nav iespējama. Tas nozīmē, ka pilnīgi saprast mēs spējam tikai to, ko esam personīgi piedzīvojuši. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka tā īsti saprast sevi, cilvēkus un pasauli un adekvāti rīkoties mēs spējam tikai pēc tam, kad esam pieredzējuši. Man izskatās, ka problēma paliek, ka tā ir informācijas teorijas aksioma: neviena informācijas apstrādes mašīna nespēj pilnībā saprast to, ko pati nav pieredzējusi. Protams, ka šeit runa ir par nevienkāršiem procesiem, kas satur personīgo pieredzi: ķermeņa sajūtas un emocijas.
Tad šī informācijas teorijas ‘aksioma’ ir tautoloģiska patiesība: ķermeņa sajūtas un emocijas var saprast tikai tas, kas tās ir pieredzējis.
Beigās? Sevis saprašana vismaz dod iespēju sākt citus cilvēkus, sevi un apkārtējo pasauli saprast pēc kaut kādiem pieredzes gadiem. Esmu dzirdējis sakām, ka daudzi nodzīvo un nomirst, tā arī sevi nesapratuši. Vismaz no tā šodien varam izvairīties. Imants Vilks
Pazīsti sevi:
27. novembra lekcijas “kas mēs esam” ieraksts, kopā ar papildmateriāliem: http://aumprakse.lv/courses/kas-mes-esam-mandukja-upanisada/