Nesen, sociālajos tīklos vairākos avotos bija lasāma ziņa. Uz šo ziņu cilvēki aktīvi reaģēja — pārsvarā izsakot atzinīgus vārdus un daloties. Ziņa bija šāda:
“Nekad visā nomierināšanas vēsturē neviens nav nomierinājies tādēļ, ka tam būtu pateikts “Nomierinies!”
Avoti: Twitter, Facebook
Bet — vai tiešām?
Ja nopietni padomā par šo tēmu, tad vai tiešām teiktais ir taisnība?
Pat ja nepiesienamies kategoriskajam ”nekad visā … vēsturē” — joprojām, vai tā ir taisnība?
Kā tas ir?
Viens ir satraucies.
Otrs to redz un saka pirmajam ”nomierinies!”. Kas īsti šeit notiek?
Satraukums ir iekšējs stāvoklis. Tam ir kāds iemesls — par iemesliem parunāsim vēlāk, bet nu tā ir noticis, viens ir satraucies. Šis iekšējais stāvoklis ir ne tikai iekšējs — tas izpaužas arī ārpusē. Tas izpaužas ķermenī kā saspringums, paaugstināts asinsspiediens, palielināts pulss, kā iekšējo orgānu darbības sarežģījumi, svīšana, miega un ēšanas traucējumi — galu galā — kā stress. Tas izpaužas arī darbībā — runā, kustībā, darbos, lēmumos. Satraukuma stāvoklis nav patīkams un nav ilgi izturams. Pat ja reizēm sakām ”patīkams satraukums”, šādā stāvoklī ilgstoši atrasties nav iespējams — ķermenis netur. Satraukuma stāvoklis ir lipīgs — jo mēs, cilvēki, pārsvarā esam jūtīgi pret apkārtējiem, it īpaši mums svarīgiem citiem. Tāpēc, ja kāds ir satraucies, to jūt arī pārējie, un — arī satraucas. Satraukums mudina uz kaut kādu darbību — darīt kaut ko, lai mazinātu satraukumu. Šī darbība, visbiežāk, ir vērsta uz satraukuma iemesla likvidēšanu. Visbiežāk, bet ne vienmēr. Un vēlreiz — atkārtošu — par satraukuma iemesliem parunāsim vēlāk. Bet šobrīd ir tā, ka viens ir satraucies, otrs ir blakus, un, redzot pirmo, arī satraucas. Otrajam ir (šķietami) skaidrs, ka satraukuma iemesls ir pirmā satraukums, otrs negrib satraukties, tāpēc otrs saka pirmajam — ”nomierinies”. Šādā situācijā pirmais, visdrīzāk, nespēs šo instrukciju izpildīt (jo, viņaprāt, satraukuma iemesls joprojām ir turpat, kur tas ir) un tāpēc šie vārdi nenostrādās.
Var pieņemt, ka augstāk aprakstītais mehānisms ir iemesls, kādēļ ir radies sākotnējais aforisms. Var pieņemt, ka cilvēki neko citu nav pieredzējuši, un tādēļ dedzīgi piekrīt aforismam. Bet…
Bet tā nav visa patiesība.
Viens ir satraucies. Satraukums ir lipīgs. Bet arī miers ir lipīgs. Ja otrs saglabā savu mieru, tad parādās jautājums: kurš kuru — vai pirmais aplipinās otro ar satraukumu, vai otrs pirmo — ar mieru? Un tam otrajam nav jābūt Dzen meistaram vai budistu mūkam. Tas var būt arī iejūtīgs vecāks, vieds priekšnieks. Vai vienkārši — pieredzējušāks kolēģis. Tas var būt arī nejaušs garāmgājējs. Svarīgs nav otrā statuss, izglītība, bet viņa iekšējais stāvoklis. Tieši tāpat kā satraukums izpaužas ķermenī un darbībā, arī iekšējais miers izpaužas — kustībā, žestos, skatienā, vārdos, intonācijā — ikvienā darbībā. Tāpēc — jo dziļāks miers būs otrajā, jo lielāka jauda būs otrā pateiktajam ”nomierinies”. Jo vienu un to pašu vārdu var pateikt histēriski, vai kā pavēli, vai arī no dziļa iekšējā miera. Tā, ka miers, uz kura balstās vārds, izšķīdina visu sākotnējo satraukumu. Vārdiem ir liels spēks. Bet vēl lielāks spēks ir intonācijai, noskaņai, enerģijai, ar kādu šie vārdi tiek izteikti.
Pareizā intonācijā, par atbilstošu noskaņu pateikts ”nomierinies” var darboties gluži maģiski.
Ir iespējams vēl cits scenārijs.
Viens ir satraucies. Iespējams, viņš jau zin par satraukuma patiesajiem iemesliem (par kuriem uzrakstīšu vēlāk), un otrā pateiktais vārds ”nomierinies” viņam vienkārši to atgādina. Un tad pirmais saka ”ak, jā, pareizi, tūdaļ.” Un nomierinās. Vai var teikt, ka vārdi viņu ir nomierinājuši? Lai atbildētu, ir vērts parunāt par satraukuma iemesliem.
Jā. Ir pienācis laiks parunāt par iemesliem. Par patiesajiem satraukuma iemesliem.
Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsu iekšējais stāvoklis ir atkarīgs no ārējiem notikumiem. Šajā gadījumā mēs runājam par satraukumu un mieru, bet tikpat tas attiecas arī uz visiem citiem stāvokļiem. Uz laimi, prieku, bēdām, dusmām. Paliekot pie satraukuma, mēs domājam, ka esam satraukušies, jo kaut kas ir noticis vai tūdaļ notiks — sliktas ziņas, vai zaudējums, neskaidra situācija, draudošas briesmas — ar mums svarīgiem cilvēkiem, lietām, veselību, naudu, principiem, vērtībām — līdzīgu lietu var būt bezgala daudz. Kamēr sliktā lieta nebija mūsu redzes lokā, mēs dzīvojām rāmi, bet nu — kaut kas notika, un rezultātā esam satraukušies. Ārējā situācija ir mainījusi iekšējo stāvokli. Tāpēc mēs cenšamies labot ārējo situāciju, lai sakārtotu savu iekšējo stāvokli.
Tomēr — šis uzstādījums nav patiess. Pat, ja vairākums tā domā — tā tas joprojām nav. Mūsu pašu pieredzē — ne vienmēr mūsu reakcija uz ārējo situāciju ir identiska. Reizēm tā pati situācija mūs satrauc, un citu reizi tiekam ar to galā tīri labi. Viena un tā pati situācija vienu cilvēku satrauc, citu nē. Ar to vien pietiktu lai secinātu — ja satraukums būtu īpašība, kas piemīt situācijai, tad tai vajadzētu darboties vienmēr, visiem. Bet to nevaram novērot. Šī pati doma ir ielikta teicienā ”vienam patīk māte, otram meita, trešajam kleita” — ja skaistums būtu mātē, meitā, vai kleitā, to redzētu visi. Bet tā nav. Tāpat kā skaistums atrodas skatītāja acīs, tā arī satraukums — ne lietā, situācijā, notikumā, bet pašā cilvēkā, kurš satraucas.
Lietas ir tikai lietas. Notikumi ir tikai notikumi. Situācijas ir tikai situācijas. Lietās, notikumos, situācijās iekšā nav nekādas savas jēgas, nozīmes, interpretācijas. To piešķiram tikai mēs, cilvēki — kādu vien vēlamies.
Tāpēc — runājot par satraukuma patiesajiem iemesliem — mēs nekad nereaģējam uz situāciju, bet gan uz savu interpretāciju par situāciju. (nesen jau par to rakstīju — ar video piemēru par krokodiliem) Ja es situāciju interpretēšu kā satraucošu, tad es satraukšos. Ja ne — tad situācija mani nesatrauks. Bet interpretācija nepieder situācijai — tā pieder man. Ķēdīte ir tāda:
situācija — interpretācija — reakcija.
Vai, mūsu gadījumā:
situācija — interpretācija — satraukums.
Situācija ir ārpusē. Interpretācija un satraukums ir iekšējs.
Tad, kad šo saprotam (un ne tikai teorētiski, bet arī praksē), tad mums ir iespēja uzņemties pašiem atbildību par savām interpretācijām, un, līdz ar to — par savām reakcijām, šajā gadījumā — par satraukumu. Mūsu ierastās interpretācijas — lai cik tās dziļi būtu iesēdušās — ir iespējams mainīt. Mainot interpretāciju, mainīsies arī mūsu iekšējā reakcija. Mainot iekšējo reakciju, mainīsies arī ārējā rīcība — un, līdz ar to, ir iespējams mainīt dzīvi.
Ierasto domāšanas veidu maiņa nenotiek ātri — tā prasa ilgāku laiku. Tā prasa praksi, pūliņus, vingrināšanos, atkārtošanu. Neizdošanos, atkritienus un vēlreiz. Tāpēc, kā aprakstīju trešajā gadījumu — viens ir satraucies. Viņš ir noreaģējis pa vecam — domājot, ka satraukuma iemesls ir situācija. Izdzirdot otrā izteikto vārdu ”nomierinies” pirmais var atcerēties to, ka satraukuma iemesls ir paša interpretācijas, un apzināti maina to, tādējādi mazinot satraukumu.
Bet tagad, rūpīgāk lūkojoties — var teikt, ka otrā vārdi nomierināja pirmo? Nē. Pirmais atcerējās par savām interpretācijām; par to, ka pats tās ir veidojis, uztur, lieto un cieš no tām — un pats tās izmaina.
Nobeigumā — var jau arī teikt, ka aforismam ir taisnība. Tikai tad tam vajadzētu pierakstīt nobeigumu:
“Nekad visā nomierināšanas vēsturē neviens nav nomierinājies tādēļ, ka tam būtu pateikts “Nomierinies!” Tieši tāpat kā nekad, visā satraukšanas vēsturē neviens nav satraucies tādēļ, ka tam būtu kaut kas noticis. Gan satraukuma, gan miera cēloņi nav meklējami ārpusē, bet tikai un vienīgi cilvēka paša prātā. Tāpat arī satraukuma risinājums nekad nav ārpusē, bet tikai cilvēka paša prātā.