Sapnis par laimi

Pirms kāda laika naktī redzēju sapni. Nav būtiski tas, ka tas šoreiz bija sapnis — sajūta un sižets bija tik reāli, ka tas varētu būt arī noticis “pa īstam”.

Sapnī biju auditorijas priekšā. Lasīju lekciju par laimi. Te, kāds no klausītājiem uzdeva jautājumu “Pasniedzēj — jūs stāstāt par laimi — un viss ir tik sakarīgi, tik loģiski, tik acīmredzami, tik ticami. Tomēr — kāpēc jūs pats neesat/neizskatāties laimīgs?”

Es palūkojos uz sevi — sajutu, kā kustos, kā jūtos, kāda ir mana sejas izteiksme. Un tiešām — es biju lietišķs, nopietns, koncentrējies stāstam — nesmaidīgs. Tai pašā laikā es nebiju kreņķīgs vai bēdīgs, bet katrā gadījumā nebiju arī acīmredzami laimīgs. Tāds neitrāli, ikdienišķi nopietns. To apjēdzis, es atbildēju vaicātājam: “Paldies, mirklīti uzgaidiet, es tūdaļ…”.

Pievēru acis, pievērsu uzmanību savam ķermenim, savām domām, savām sajūtām — un sāku tās mainīt. (tie, kuri ir bijuši pie manis nodarbībās, zinās, kā un ko tieši.) Jutu, kā krūtis piepilda prieks, kā sejā parādās smaids, kā izlīdzinās krunkas pierē, kā atslābst seja un kā es sāku justies aizvien laimīgāks. Pēc ~20 sekundēm atvēru acis, un vēlreiz vērsos pie auditorijas:

“Paldies. Paldies par atgādinājumu. Kā redzējāt, tieši tā tas notiek. Pat tad, ja mēs zinām, kā būt laimīgiem, un zinām arī to, ka varam būt laimīgi jebkad, kad vien vēlamies, mēs varam šo aizmirst. Es biju aizmirsis. Biju pievērsis visu uzmanību stāstam, un biju aizmirsis par to, kā pats jūtos. Stāstīju jums teoriju, nevis demonstrēju šo darbībā. Tagad, pateicoties šim jautājumam, šim atgādinājumam, es varu praktiski nodemonstrēt to, ko stāstu. Mainīt savu stāvokli uz laimīgu. Paldies.

Mums visiem ir nepieciešami šādi atgādinājumi. Un, ja mēs paši to neatceramies, tad ir labi, ka kāds to atgādina no malas. Paldies.”
Pēc šīs epizodes sapnis beidzās. Es pamodos savā gultā. Bet sirdī joprojām bija saldā laimes sajūta. Tāda pati, kā tā ir tagad, kad es atceros šo sapni un rakstu šo tekstu.

Mēs varam būt laimīgi vienmēr, kad vien to izvēlamies. Vienmēr.