Cilvēki izsenis cenšas saprast sevi un pasauli. Vēlme saprast balstās vēlmē dzīvot labāk (nevis sliktāk) kā arī pārvarēt ierobežojumus — dabas, situācijas, maņu orgānu un tamlīdzīgus. Izpratnei tiek lietotas dažādas metodes un tehnoloģijas. Mūsu kultūrvēsturiskajā telpā var nosacīti izdalīt divas pieejas, kuras (atkal nosacīti) var nosaukt par zinātnisko un ezotērisko vai garīgo.
Starp abām nometnēm notiek vairāk vai mazāk izteikts karš. Atkal — mūsu kultūrvēsturiskajā telpā ir pieņemts, ka nopietni un izglītoti cilvēki savus lēmumus pieņem, balstoties uz zinātnisko pieeju, ne uz ezotērisko. Vismaz tas tā tiek pamatots ārēji. Ja kāda publiska persona saka, ka lēmums ir pieņemts, balstoties uz horoskopiem, čakrām, mantrām vai dievišķo atklāsmi, tad nekavējoties tiks apšaubīta personas kompetence ieņemt atbilstošo amatu, jo atsaukties drīkst tikai uz zinātni.
Pirms dažām dienām kaislības ap zinātnisko/ezotērisko uzvirmoja par jaunu: Asu mēli apveltītā zinātniskās pieejas/kritiskās domāšanas aizstāve un nesaudzīgā visu māņu atmaskotāja Ksenija savā blogā publicēja ierakstu: “Garīgā izaugsme” kā kritiskās domāšanas trūkums.
Zinātniskā metode mūsu dzīvēs ir sagādājusi brīnišķīgas iespējas: kaut vai šo datoru/telefonu, internetu, kurā varu rakstīt un Tu — lasīt. Iespēju aizlidot uz Alpiem vai Indiju, vai Mēnesi. Medicīnu un tamlīdzīgi. Sasniegumi ir nenoliedzami. Tai pašā laikā uz pašiem fundamentālākajiem dzīves un ikdienas jautājumiem zinātne joprojām nespēj atbildēt. Zemāk ir dažas (zinātnieku) atziņas un pārdomas par to, ko zinātne joprojām nesaprot.
Prāts.
Zinātniskā metode pamatos izmanto kritisko domāšanu. Savukārt, domāšana ir prāta funkcija. Prātu izmantojam mēs visi — katru dienu. Bet kas īsti ir prāts?
Ārsts, psihiatrs Dan Siegel sarunā ar ārsti Rebecca Risk par to, ka zinātne joprojām nav definējusi to, kas ir prāts. Un par to, cik svarīga ir subjektīvā pieredze.
Miegs.
Mēs katru nakti guļam. Bet zinātnei joprojām nav vienotas definīcijas par to, kas īsti ir miegs. Neirobiologs, psihiatrs, miega pētnieks no Stanfordas Universitātes Philippe Mourrain par zinātnes nespēju nodefinēt miegu.
Dzīve un dzīvība.
Zinātnei joprojām trūkst skaidras definīcijas un nošķīruma — ko atzīt par dzīvu būtni un ko ne. Un kas vispār ir dzīvība? Ferris Jabr, Scientific American štata autors un redaktors raksta par šo jautājumu: Why Life Does Not Really Exist.
Realitāte.
Zinātniskajā pieejā tiek uzskatīts, ka pastāv no mums neatkarīga realitāte, kuru ir iespējams izpētīt. Tomēr kas īsti ir šī realitāte? Par to runā kognitīvo zinātņu profesors, evolūcijas pētnieks Donalds D Hofmans: Vai realitāte ir ilūzija?
Apziņa.
Iespējams, visfundamentālakais no visiem klupšanas akmeņiem ir zinātnes nespēja definēt apziņu. Esmu sācis tulkot vairāku sarunu sēriju, kurā divi zinātnieki — Tims Parks un Ricardo Mancoti runā par valdošajām neirozinātnieku apziņas teorijām un to trūkumiem. Iztulkotie raksti: Apziņas izaicinājums un Apziņas krāsa.
Nav komentāru par “Zinātne un ezotērika”
Jā, zinātne atzīst, ka tai nav atbildes uz visiem jautājumiem. Un tas ir pilnīgi normāli – cilvēces zināšanas nav pilnīgas, tās ir tikai attīstības stadijā. Tomēr zinātne vismaz ir vienota savā pieejā un atzīst, ka tā nav pilnīga, kamēr ezotērikas pieeja ir diametrāli pretēja – tūkstošiem dažādu atbilžu/pieeju/mācību par katru jautājumu, bieži vien ar zemas kvalitātes pamatojumu, vai vispār bez tā.
Un lielākā atšķirība: zinātniska pieeja nozīmē to, ka pētījums/eksperiments ir atkārtojams. Ezotēriskas pieredzes ļoti bieži nevar šādi pārbaudīt.
Daba prot radīt aizsargmehānismus. Kāpēc cilvēks nedzīvo mūžīgi? Lētāk ir radīt klonu, kā mēģināt uzturēt komplicētu sistēmu mūžīgi. Lai būtu iespējama attīstība, rijīgums, egoisms, vēlēšanās būt pirmajam ir obligātas īpašības. Ja tāda būtne apgūs apziņas kontroli, tad eksperiments cilvēks acumirklī būs beidzies. Mūsu pēdējais pasākums būtu iebetonēt zelta stabu kāda šlesera vasarnīcā. Vai palīdzēt kādam ušakovam sadedzināt vēstures grāmatas. Zinātnes un ezotērikas pretstatīšana jau ir šādas šauras apziņas pazīme. Zinātne radās 19.gs. un ar to apzīmē pasaules izziņu, izteiktu matemātikas valodā. Tas, ko mēs runājam latviski, jau nav zinātne. Jo jebkura valoda ārpus matemātikas ir relatīva un nezinātniska. Tā ir radusies tad, kad zinātnes vispār nebija. Matemātika jau ir apzinājusi savu iespēju robežas – Heizenberga nenoteiktības princips definē, ka sasniedzot pietiekoši lielu objekta izmēru samazinājumu, tā īpašības vairs nav nosakāmas. Bet tieši aiz šīs robežas sākas noslēpumi, uz kuriem balstās šī pasaule. No tāda viedokļa arī ezotērika ir nespējas definīcija. Tā bez matemātikas, bet citā valodā, mums izstāsta ko mēs nevaram. Vai tas nozīmē, ka tās ir nepārejamas robežas? Varbūt, ka lietojot mums zināmās valodas, jā. Bet mēs nezinām, cik jaunu valodu ir iespējams attīstīt. Lai matemātika būtu gatava kļūt par jaunās parādības – zinātnes pamatu, bija jāpaiet vairākiem tūkstošiem gadu. Mana nulle ir labāka par tavējo nav labs pamats diskusijai. Latvija ir pilna afēristiem un šarlatāniem. Torsionu lauki vien ir ko vērts. Ir satikts ne viens vien afērists, kurš ir apgalvojis, ka jau māk izpumpēt enerģiju no torsioniem (tāpēc arī apziņas noslēpšana, jo tādi pumpētāji ātri likvidēs Visumu). Enerģija ir ļoti konkrēta lieta un to var izmērīt. Torsionu pumpētāji nepiedāvā nevienu racionālu eksperimentu šo enerģiju pumpējot. Tas nenozīmē, ka šādas hipotēzes nevar rosināt nākotnes idejas. Racionālā zinātne izmanto daudzas idejas, kurām nav nekāda racionāla pamatojuma (Einšteina lauka izliekums, melnie caurumi, neitrīno plūsma). Kā vienu no prāta parametriem var uzdot informāciju. Tai ir ieviesta mērvienība, kuru var izmērīt (bits). Bet kā lai informāciju nosver? Un kā lai nosaka tās vērtību? Viens Mb rada tikai lieku haosu apziņā vai ir troksnis, bet cits var kalpot kā instrukcija datora salikšanai. Kā pateikt, kurš ir kurš? Lai ari tas ir skaidrs ari mazam bērnam.