Pašpiepūle
Viss, ko šajā pasaulē var iegūt, iegūstams vienīgi ar paša pūliņiem, turpretī neizdošanās liecina, ka pūles nav bijušas pietiekamas. Tas ir acīmredzami, bet tas, ko sauc par likteni, ir izdomāts un tāda nav.
Pašpiepūle, Rāma, ir mentālas, vārdiskas un fiziskas darbības, kas izpildāmas pēc svētā vīra, laba svēto rakstu zinātāja, pamācībām.
…
Ir divu veidu pašpiepūle: tā, kas bijusi iepriekšējās dzīvēs un tā, kas ir šajā dzīvē. Pēdējā var pārspēt pirmo. Liktenis nav nekas cits kā vien pašpiepūle iepriekšējās pārdzimšanas reizēs. Šajā pārdzimšanas reizē tās abas pastāvīgi cīkstas savā starpā un uzvar spēcīgākā.
Pašpiepūli, kas neatbilst svētajiem rakstiem, ierosina maldi. Kad pūles nenes augļus, jāpārbauda, vai dzinuļi nav maldīgi, un, ja ir, tie nekavējoties ir jāizlabo. Nav lielāka spēka kā pareiza darbība tagadnē, tāpēc sakostiem zobiem glābiņš jārod pašpiepūlē, ļaunums jāuzvar ar labo un liktenis — ar tagadnes pūlēm. Slinks cilvēks ir sliktāks par ēzeli. Redzot, kā dzīve aizplūst ar katru mirkli, būtu nevis jāļaujas slinkumam, bet gan jātiecas uz atbrīvi. Cilvēkam nevajadzētu kā tārpam mēslos tīksmināties par zaņķi, ko sauc par jutekļu baudām.
Tas, kurš apgalvo, ka to darīt viņam liek liktenis, ir muļķis, un laime viņu atstāj, tāpēc ar paša pūlēm iegūsti gudrību un pēc tam apjēdz, ka pūliņi būs galā, kad aptversi patiesību.
Ja pasaulē nebūtu šī briesmīgā ļaunuma avota — slinkuma, vai vispār būtu kāds, kas ir neizglītots vai nabags? Cilvēki cieš trūkumu un aizvada nožēlojamu dzīvi kā zvēri tikai tāpēc, ka pasaulē ir slinkums.
…
Kādas pūles, tādi augļi, ak Rāma; tāda ir pašpiepūles nozīme — to mēdz saukt arī par likteni (dieva gribu). Kad cilvēki cieš, viņi saka: ”Kāda nelaime!” vai ”Ak, kāds liktenis mani piemeklējis!” — un abi šie teicieni nozīmē vienu un to pašu. Tas, ko sauc par likteni vai dieva gribu, nav nekas cits kā darbība vai pašpiepūle pagātnē. Tagadne ir bezgaldaudzām iespējām bagātāka nekā pagātne. Tie ir pēdējie muļķi, kas apmierinās ar pagātnes pūliņu augļiem (ko viņi uzskata par dieva gribu) un tagadnē nepieliek nekādas pūles.
Ja tagadnes pūliņus reizumis izjauc liktenis (jeb dieva griba), jāsaprot, ka šie pūliņi ir par vāju. Vājš un neapķērīgs cilvēks, sastapis spēcīgu un varenu pretinieku, saskata likteņa pirkstu un padodas tam.
Dažreiz gadās, ka kāds bez pūlēm iegūst kaut ko nozīmīgu. Piemēram, karaliskais zilonis pēc senas tradīcijas izvēlas ubagu par valdnieku valstī, kuras karalis ir miris, neatstādams mantinieku. Tā noteikti nav nedz nejaušība, nedz arī dieva griba — tas ir ubaga iepriekšējās dzīves pūliņu nopelns.
Dažreiz zemnieka pūliņus izposta spēcīga krusa: protams, krusa ir stiprāka par zemnieka pūlēm, un nu zemniekam būs jāpiepūlas vēl vairāk. Viņam nav vērts bēdāties par neizbēgamo zaudējumu. Ja šādas bēdas būtu pamatotas, tad kādēļ gan viņš ik dienas neraud par nāves neizbēgamību? Gudram cilvēkam noteikti vajadzētu atšķirt, ko var panākt ar pašpiepūli un ko ne. Tomēr būtu muļķīgi to visu piedēvēt augstākiem spēkiem un teikt, ka ”dievs mani sūta uz elli vai paradīzi”, vai ka ”augstāki spēki liek man darīt to vai šo”, — no tādiem aprobežotiem ļautiņiem ir jāvairās.
Jāatbrīvojas no patikas un nepatikas un jāpieliek taisnas pūles, lai sasniegtu augstāko patiesību, zinot, ka pašpiepūle ir tas pats, kas dieva griba. Par fatālistu var tikai pasmieties. Pašpiepūle rodas no pareizas izpratnes cilvēka sirdī, kas ir atvērta svēto rakstu mācībām un svētu vīru vadībai.
…
Ak, Rāma, cilvēkam, kam ir vesels ķermenis un rāms prāts, ir jātiecas pēc pašizpratnes, lai nepiedzimtu šeit vēlreiz. Tādai pašpiepūlei ir trejādas saknes un tāpēc arī trejādi augļi: iekšējā saprāta atmošanās, prāta lēmums un fiziska darbība.
Pašpiepūle balstās uz trim lietām — svēto rakstu zināšanām, skolotāja norādījumiem un paša pūliņiem. Te nav nekāda sakara ar likteni (jeb dieva gribu), tāpēc tam, kas vēlas paglābties, ar neatlaidīgiem pūliņiem jānovirza netīrais prāts uz tīriem centieniem — tā ir visu svēto rakstu būtība. Svētie uzsver: neatlaidīgi ej pa ceļu, kas ved pie nezūdošas laimes. Gudrs meklētājs zina, ka centienu panākumi būs līdzvērtīgi ieguldīto pūļu intensitātei un ne liktenis, ne dievs tur neko nemainīs. Patiesi, tikai no pašpiepūles ir atkarīgs tas, ko cilvēks šeit iegūst. Ja kāds ir nelaimīgs, cilvēki mierinādami saka, ka tāds ir viņa liktenis. Tas ir tik uzskatāmi: ja kāds vēlas nokļūt ārzemēs vai remdēt izsalkumu, viņš dodas ceļojumā vai ēd, nevis pieņem, ka tāds ir viņa liktenis. Neviens nav redzējis likteni vai dievu, bet ikviens ir piedzīvojis, ka rīcība — laba vai ļauna — rada sekas — labas vai ļaunas. Tāpēc jau no bērnības ir jātiecas pēc īstenas laimes (atbrīvošanās), uzcītīgi apgūstot svētos rakstus, uzturoties svēto sabiedrībā un pieliekot pareizus pūliņus.
Liktenis jeb dieva griba ir tikai nosacītība, kas sākta uzskatīt par patiesību pēc daudzkārtējiem apgalvojumiem, ka tas tā ir. Ja šis dievs jeb liktenis patiešām nosaka it visu pasaulē, tad kāda jēga ir kaut ko darīt (kaut vai, piemēram, mazgāties, runāt, dot) un vai vispār kādam katu ko varētu iemācīt? Nē. Šajā pasaulē ikviens darbojas, ja vien nav mironis, un šī darbošanās nosaka atbilstošu iznākumu. Neviens nekad nav varējis sajust, ka pastāv liktenis vai dievišķā iejaukšanās. Lai mierinātu sevi, cilvēki mēdz izteikties: ”To darīt man liek liktenis jeb dieva griba”, bet tā nav patiesība. Piemēram, ja astrologs paredz, ka jauneklis kļūs par izcilu zinātnieku, vai viņš par tādu kļūs nemācoties? Nē. Tad kādēļ gan mēs ticam dieva gribai?
…
Mūžīgo nevar sasniegt ar rituāliem, svētceļojumiem vai bagātību, to var sasniegt, tikai pakļaujot savu prātu un attīstot gudrību. Tāpēc visiem — dieviem, dēmoniem, pusdieviem vai cilvēkiem — ir pastāvīgi jātiecas (vienalga, vai ejot, pakrītot vai sēžot) pēc uzvaras pār savu prātu un paškontroles, ko ļauj iegūt gudrība.
Kad prāts ir mierīgs, skaidrs, rāms, brīvs no maldiem vai iedomām, nav sapinies pats savos tīklos un ir brīvs no alkām, tas ne pēc kā neilgojas un ne no kā nenovēršas. Tā ir paškontrole, jeb prāta savaldīšana. …
Viss labais un labvēlīgais izriet no paškontroles. Paškontrole izkliedē jebkuru ļaunumu. Neviens ieguvums, neviena bauda šajā pasaulē vai debesīs nav salīdzināma ar to prieku, ko sniedz paškontrole. Prieks, ko var just tāda cilvēka klātbūtnē, kurš pilnībā valda pār sevi, nav salīdzināms ne ar ko citu. Tādam ikviens labprātīgi uzticas. Neviens — pat ne dēmoni un mošķi — viņu neienīst.
Ak, Rāma, paškontrole ir labākās zāles pret visām fiziskajām un garīgajām slimībām. Ja ir paškontrole, pat ēdiens garšo labāk, jo citādi tas šķiet rūgts. To, kuru sedz paškontroles bruņas, neskar bēdas.
Tas, kurš pat dzirdot, skarot, redzot, saožot un pagaršojot to, kas tiek uzskatīts par tīkamu vai netīkamu, nesajūsminās un nesajūtas nomākts — tāds valda pār sevi. Tas, kurš uzlūko visas dzīvās būtnes vienādi un kontrolē baudas un sāpju sajūtu, — tāds valda pār sevi. Tas, kurš, dzīvojot starp cilvēkiem, neietekmējas no viņiem, nejūt ne sajūsmu, ne naidu, it kā būtu aizmidzis — tāds valda pār sevi.
Fragments no grāmatas “Vāsišthas joga” Svami Venkatesānanda.
Rīga, 2020
Tulkojums: Inese Kausa.
www.svami.lv
You must log in to post a comment.