Pasaka: no otras puses.
Iedomājies pasaku.
Tajā darbojas vīrietis un sieviete. Un suns.
Piemēram, vīrietis un sieviete dzīvo kopā. Un viņiem ir suns.
Vai arī — vīrietis iet pastaigā ar suni, un kādu dienu viņi satiek sievieti. Vai otrādi.
Jebkādu stāstu — iedomājies. Nav īsti svarīgi, kas tieši notiek Tavā stāstā, bet tur darbojas šie trīs.
Un tagad iedomājies, ka kāds — vīrietis vai sieviete iedomājas, ka stāstā jābūt kam vairāk. Ka stāstā jābūt kādai jēgai. Ka ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc stāsts ir tieši tāds, kāds tas ir. Kāpēc viņi satikās tieši tā, kā satikās. Kāpēc notika tas, kas notika.
Varoņi var pavadīt ļoti daudz laika, ieguldīt ļoti daudz enerģijas, bet viņi ta arī nespēs tikt pie kaut kādas, kaut cik patiesas atbildes — kā vien tās, ka viņi ir izdomāti, un viņu darbībām nav nekādas dziļākās jēgas, nav cita iemesla, kā vien autora iztēle. Tikai tā.
Varbūt kāda brīdī šī doma var ienākt prātā arī kādam varonim? Viņš apjauš, ka stāsta notikumiem savas jēgas nav, ka ir tikai autora iztēle. Un tad stāsta varonim ienāk prātā nākošā doma — viņš var vēlēties uzzināt, kas ir autors?
Meklējot autoru, varoņi var iztēloties visdažādākās versijas — kāds gan tas ir. Daži noliedz autora eksistenci un mēģina atklāt stāsta pamatā esošos likumus, kas darbojas no autora neatkarīgi. Citu minējums ir tas, ka autors ir visuvarens, jo par to liecina varoņu novērojumi. Un min, ka autors varoņus ir radījis pēc savas līdzības.
Citi varoņi cenšas iepriekš paredzēt autora domu — par notikumiem, kuri būs nākošajā un aiznākošajā lappusē. Vēl, citi, savukārt cenšas kaut kā iespaidot autoru — lai tas stāstu pagriež viņiem vēlamajā virzienā. Iespaidot — lūdzoties, tirgojoties, kaulējoties vai arī ziedojot un upurējot citus stāsta varoņus. Manifestēt savu sižeta versiju.
Vēl citi varoņi tomēr grib iet tālāk — nevis aprobežoties ar idejām un fantāzijām par autoru, bet atrast pašu autoru. Atrast, uzmeklēt, satikt un uzdot viņam visus šos jautājumus, saņemt atbildes.
Ko varonis var darīt lietas labā?
Vai varonis var izdarīt kaut ko, kas nebūtu paredzēts/radies autora iztēlē? Vai varonis var ietekmēt autoru? Vai varonis ir brīvs? Vai varonis var izkļūt ārpus stāsta?
Vai varonis var izdarīt kaut ko, lai satiktu autoru?
Un vai nav tā, ka visas varoņu kustības — līdz pēdējai — ir radījis autors? Ieskaitot slēptākās domas un vienatnē veiktos darbus?
Stāstā par stāstu tikai autors ir vienīgais, kas patiesi ir. Viss, ko autors iztēlojas, ir autora izpausme. Ikviens varonis ir atsevišķa autora izpausme, kas stājas attiecībās ar citiem varoņiem — kas arī ir autora izpausmes. Suns ir tikpat autora izpausme kā sieviete, kā vīrietis, kā suņa pavadiņa, lietussargs vai jūra. Tikpat kā notikumi — tikšanās, šķiršanās. Strīdi un mīlēšanās. Nekas nav vairāk par ko citu. Nekas nav mazāk. Nekas nav īstāks. Nekas nav neīstāk. Neviens nav tuvāk autoram. Neviens nav tālu prom no autora.
Viss, pilnīgi viss stāstā ir autors. Nekas cits, kā autors.
Un ja nu ir tā, mēs visi šeit esam kāda stāsta varoņi?