Vai zini, kas ir visvērtīgākais, ikvienam cilvēkam pieejamais resurss? Resurss, kuru vēlas iegūt un par kuru cīnās visi?
Tā ir mūsu uzmanība.
Tas, kam mēs pievēršam uzmanību, attīstās. Kam nepievēršam — tas nonīkst.
Ja pievēršam uzmanību darbam, tad darbu padarām labi. Darot darbu bez uzmanības, neuzmanīgi — pieļaujam kļūdas, kas maksā. Absolūtais vairums kļūdu veidojas no nepietiekoši pievērstas uzmanības.
Paskatāmies kaut vai uz auto vadīšanu — ja mūsu uzmanība nav pievērsta ceļam, automašīnai, bet — piemēram — telefonam, tad sekas var būt pat ļoti smagas.
Skolā skolotāji cīnās par skolēnu uzmanību. Darbā visi — klienti, priekšnieki, kolēģi vēlas, lai veicam savu darbu, pievēršot tam pilnu uzmanību.
Uzmanīgi klausoties sarunu biedru, mēs dzirdam visu — to, ko viņš vēlas teikt un ko vēlas noklusēt. Klausoties neuzmanīgi — pārpratumi ir garantēti.
Esot kopā ar citu cilvēku (sarunā, randiņā), brīdī, kad mūsu sarunu biedrs nepievērš uzmanību mums, bet pievēršot uzmanību kam citam (telefonam, avīzei, TV), mēs jūtamies nenovērtēti un necienīti.
Nepievēršot uzmanību sava ķermeņa sūtītajiem signāliem mēs vairāk slimojam, traumējamies.
Veikalā preces stāv plauktā un ar savu iepakojumu sauc: “pievērs uzmanību man”.
Bez uzmanības atstāti mājdzīvnieki, augi, bērni, attiecības nonīkst.
Un vēl — jo biežāk mēs ļaujam savam prātam klejot — jo vairāk mēs nepievēršam uzmanību tam, kur esam, ko darām, jo mazāk laimīgi esam. To apstiprina pētījumi.
Par cilvēku uzmanību cīnās politiķi, mūziķi, mākslinieki un sportisti. Valdnieki, politiķi visos laikos kontrolē cilvēkus caur to, ka vada cilvēku uzmanību — norādot, kam pievērst uzmanību un kam ne. Tāpat dara burvju mākslinieki — iluzionisti. Viņu aroda pamatā ir tieši darbs ar publikas uzmanību — apzināti to vadot un virzot tā, kā iluzionists ir vēlas.
Ja kāds cits spēj kontrolēt manu uzmanību, tas spēj kontrolēt mani.
Varbūt tomēr labāk būtu, ja savu uzmanību mēs spētu vadīt paši?
Vai mēs paši zinām, kā un kam to dodam? Vai mēs zinām, kur ir mūsu uzmanība?
Vienkāršākais un pieejamākais veids, kā iemācīties vadīt savu uzmanību ir — apzinātības prakse.
Viens komentārs par “Uzmanība”
Uzmanību ierosina, ‘ieslēdz’ ārējās pasaules signāli (priekš apziņas ķermenis arī ir ārējā pasaule), kad tie ierosina iepriekšējo pieredzi un tai piesaistītās atmiņas par pozitīvām emocijām; tās varētu saukt par subjektīvajām vērtībām. Uzmanība (bieži – neapzināti) tiek pievērsta tam, kas ir vērtīgs, patīkams. (Ir arī otrādi – uzmanība tiek pievērsta tam, kas, saskaņā ar iepriekšējo pieredzi, ir bīstams, kaitīgs un nepatīkams. Bet tālāk seko uzmanības novēršana, izvairīšanās).
Pirmais sevis veidošanas solis ir – iemācīties redzēt, kā dažādi ārējās pasaules signāli rosina, piesaista manu uzmanību.
Otrais solis – iemācīties to pārvaldīt: nobremzēt, kad zinu, ka turpinājums būs kaitīgs (kaut arī dotajā momentā dažreiz var būt pat patīkams!), un atbalstīt un izvērst, kad zinu, ka tas būs derīgs, patīkams, ka tas ne tikai mani derīgi veidos, bet nākotnē sagādās arī dziļu gandarījumu.
You must log in to post a comment.