Categories
Apzinātība

Spēt pielāgoties

Vai esam zaudējuši savu galveno, cilvēcisko spēju — spēju pielāgoties?

Spēja pielāgoties.

Cilvēki ir visur — no tuksnešiem līdz ziemeļu ledus plašumiem. Cilvēki ir bijuši visur — zem ūdens, gaisā, kosmosā, uz Mēness.  Ja vajadzētu, cilvēki arī atrastu veidu, kā dzīvot arī ļoti sarežģītos apstākļos. Šis viss ir iespējams tāpēc, ka cilvēkam piemīt spēja pielāgoties.

Fiziski esam vārgāki par vairumu no citām dzīvām būtnēm, bet tieši dēļ savas spējas pielāgoties saucam sevi par radības kroni. Lai cik tas skan iedomīgi, tam ir zināms pamats.

Spēja pielāgoties nozīmē spēju atrast veidu, kā būt tad, kad apkārtējā situācija mainās — mainās klimats, vide, notikumi. Tā ir spēja ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot un dzīvot labi — attīstīties un augt. Mēs zinām ko nozīmē būt ”siltumnīcas augam” — tas ir — būt tik ļoti atkarīgam no ārējiem apstākļiem, ka tikko temperatūra vai mitrums mainās par % daļu, tā ir jāmirst nost. Cilvēki tādi nav. Cilvēkiem piemīt spēja pielāgoties.

Pielāgošanās nebūtu iespējama, ja mums nebūtu cita spēja — spēja mācīties, pie kam mēs spējam macīties ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām. Lai ko teiktu par muļķiem un gudrajiem, tomēr — mēs, cilvēki, kopumā spējam mācīties no citu cilvēku pieredzes. Šī mūsu spēja mācīties kalpo spējai pielāgoties.

Spēja pielāgoties attiecas uz pilnīgi visām dzīves jomām — jo pārmaiņas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Pārmaiņas notiek globāli — sasilšana, klimata izmaiņas. Sociāli — jaunas normas, tradīcijas. Politikā — mainās valsts kārtība. Tehnoloģiski — jaunas ierīces un iespējas. Darbā — mainās nosacījumi, klienti, piegādātāji. Ģimenē — parādās bērni, nomirst vecāki. Pārmaiņas notiek arī paša ķermenī — parādās slimības, vecums.

Kāpēc šo rakstu? Jo Covid.

Covid ir pārmaiņas — agrāk tā nebija, pirms gada parādījās. Covid ar savu parādīšanos ir izraisījis citas pārmaiņas  — sabiedrībā, dzīvesveidā, darbā, mācībās, ģimenēs, personiski. Jautājums — vai esam zaudējuši savu galveno trumpi — savu cilvēcisko spēju pielāgoties? Pielāgoties ierobežojumiem? Pielāgoties masku valkāšanai? Pielāgoties ciemos neiešanai? Pielāgoties attālinātam darbam? Pielāgoties bērnu mājmācībai? Vai tiešām vairs nespējam pielāgoties? Brīžiem šķiet, ka jā. Var saprast to, ka cilvēkiem nepatīk pārmaiņas, ka viņi cieš no notiekošā, protestē pret notiekošo — pat tik tālu, ka noliedz Covid eksistenci. Var saprast, ka tas, kas bija iepriekš, patika labāk, un šis nepatīk — bet pārmaiņas ir viena no eksistences īpašībām. Viss, kas eksistē, ir mainīgs — viss, kas ir, mainīsies — agrāk vai vēlāk. Un būt cilvēkam nozīmē būt spējīgam pašam mainīties — spēt pielāgoties vidē notiekošajām pārmaiņām. 

Nesen ģimenes lokā pārrunājām par to, kā salīdzinoši nesen — ap 1975-80jiem braucām ceļojumos, uz bērnu nometnēm un kāds toreiz bija komforta līmenis, iespējas un cik pieticīgas (salīdzinājumā ar šodienu) bija prasības pret dzīvi. Tālāk saruna aizvirzījās par vecāku bērnību — par komforta līmeni tad (skali kā vienīgais gaismas avots mājā) un tamlīdzīgi. Šodien mēs esam dzīves ļoti izlutināti, izlaisti — vismaz bijām līdz nesenai pagātnei. Ērtās dzīves dēļ mēs aizmirsām savu pamatspēju — pielāgoties pārmaiņām. Mēs aizmirsām arī to, ka tieši mūsu spēja pielāgoties un spēja mācīties ir tās, kas nodrošināja šo iepriekš pieredzēto komforta līmeni. Ja tagad mēs nepieņemam pārmaiņas, protestējam pret tām, tad mēs degradējamies. Ir tas teiciens par dinozauriem, kuri izmira, jo nespēja pielāgoties. Šobrīd izskatās, ka dinozauri nav izmiruši, bet reinkarnējušies tajos, kas nespēj pielāgoties masku valkāšanai, darbam vai mācībām attālināti. Diemžēl tas nozīmē, ka dinozauri izmirs vēl reizi.

Bet pārmaiņu labā ziņa ir — arī Covids reiz beigsies. Jo pārmaiņu likums nozīmē — viss, kas rodas, tas kādu brīdi ir, un tad  beidzas. 

Cilvēkiem ir spēja pielāgoties. Neaizmirstam to!