— Meistar — reiz audzēknis vaicāja — kāpēc pastāv grūtības, kuras mums traucē sasniegt mērķi, kuras mūs noved no iesāktā ceļa, kuras cenšas mūs piespiest atzīt savu vājumu?
— Tas, ko tu sauc par grūtībām — atbildēja Skolotājs — patiesībā ir daļa no tava mērķa. Necīnies ar tām. Vienkārši ņem vērā un rēķinies ar tām, kad izvēlēsies savu ceļu.
Iztēlojies, ka tu šauj ar loku. Mērķis ir tālu un tu to neredzi, jo zemi klāj bieza migla. Vai gan tu cīnīsies ar miglu? Nē. Tu pagaidīsi, kamēr vējš izdzenās miglu. Tagad mērķi labi var redzēt, bet vējš tavas bultas nes sāņus. Vai gan tu cīnīsies ar vēju? Nē, tu vienkārši noteiksi vēja virzienu un ņemsi to vērā, tēmējot nedaudz citā virzienā. Tavs loks ir smags un stingrs un tev trūkst spēka atvilkt stiegru. Vai gan tu cīnīsies ar loku? Nē, tu attīstīsi savu spēku, ar katru reizi uzvelkot loku aizvien spēcīgāk.
— Bet citi cilvēki šauj no viegla un lokana loka skaidrā, bezvēja laikā! — apvainots teica audzēknis. — Kāpēc tieši manam šāvienam ir tik daudz šķēršļu ceļā? Vai tiešām pasaule pretojas manai attīstībai un izaugsmei?
— Nekad neskaties uz citiem — Skolotājs pasmaidīja. — Katram ir savs loks, savs mērķis un savs laiks savam šāvienam. Vienu mērķis ir precīzs trāpījums, citu — iespēja iemācīties šaut.
Skolotājs pieliecās tuvāk audzēknim un teica zemākā balsī:
— Un vēl, manu zēn, es vēlos tev atklāt briesmīgu noslēpumu. Migla nenolaižas tāpēc, lai traucētu tavam šāvienam. Vējš nepūš tapēc, lai aiznestu tavu bultu uz sāniem. Ciets loks nav pagatavots tāds tāpēc, lai tu sajustu savu vājumu. Visas šīs lietas ir pašas par sevi. Tu esi tas, kas izdomāja, ka varēsi šādos apstākļos trāpīt tieši mērķī. Tāpēc, vai nu beidz sūdzēties par apstākļiem un sāc šaut, vai arī atsakies no savas augstprātības un izvēlies sev vieglāku mērķi. Mērķi, kurš stāv soļa attālumā…