Pauze

Cilvēki bieži uzdod jautājumu — kāda ir vienkāršākā prakse, ar kuru var sākt apzinātības ceļu? Kaut kas, kas būtu piemērots iesācējam, kaut kas, ko viegli var ieviest ikdienā?

Parasti atbildu, ka tāda vienkārša prakse ir — pauze. Un, līdzīgi kā ļoti daudzas citas lietas, arī šī prakse ir iespējama dažādos līmeņos:

Pauze 1 — neatbildēt uzreiz.

Tad, kad kaut kas notiek, iepauzēt ar savu reakciju. Neatbildēt uzreiz. Nedaudz pagaidīt, nogaidīt pirms atbildes. Šī pati ideja ir ielikta sakāmvārdos “Rīts gudrāks par vakaru”, “kā vējš skrien, kā miets atduras”, “septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”, “поспешишь — людей насмешишь”.

Ikdienā šīs prakses izpausme var būt:
— kāds man kaut ko pasaka, uzraksta ziņu vai es izlasu ierakstu sociālajos tīklos, un es gribu dusmīgi atbildēt — bet es iepauzēju un atbildu laipnāk, vai neatbildu nemaz.
— veikals piedāvā īpašas atlaides — bet es iepauzēju un padomāju, vai tiešām man šo lietu vajag?
— ēdu konfektes vai bulciņas, un pēc N-tās iepauzēju un padomāju — vai tiešām man ēst vēl vienu?
— man kož ods, es gibu to nosist, bet iepauzēju un — padzenu odu prom.

Šāda — pirmā veida pauze palīdz attīstīt apzinātību un mazināt automātiskās reakcijas, to vietā dodot iespēju izvēlēties adekvātāku veidu, kā reaģēt uz situāciju.

Pauze 2 — apstāties un nereaģēt, neiesaistīties.

Otrā veida pauze ir dziļāka prakse par pirmo. Šajā pauzē es izvēlos uz kādu brīdi nereaģēt uz visu, kas notiek apkārt. Ieturēt zināmu distanci no notiekošā. Praktiski tas būtu — fiziski apstāties vai apsēsties. Sākumā būs vieglāk arī nekustēties. Un tad pavērot, to, kas notiek apkārt — kādas lietas un kādi priekšmeti ir redzami, kādas skaņs ir dzirdamas. Vienkārši vērot un neiesaistīties. Vērot, kā apkārtnē viss notiek. Kokiem kustās lapas. Pa debesīm peld mākoņi. Kaķis iet savās darīšanās. Cilvēki sarunājas. Tālumā dzirdams zāģis.

Dzīve notiek, un es to vēroju, neiesaistoties. Uz brīdi. Kad brīdis ir pagājis, tad es atkal varu iesaistīties notiekošajā — bet šoreiz jau apzinātāk, izvēloties, kur tieši un kādā veidā iesaistīties. Pauze dod šo iespēju.

Galu galā — viena no pamata meditācijas formām ir tieši šāda — iepauzēt un neiesaistīties notiekošajā. Uz 5-10-15 minūtēm. Uz stundu. Apzināti izvēloties nereaģēt, neiesaistīties, prāts nomierinās, kļūst skaidrāks. Un tad, kad laiks ir beidzies, var celties un iet, un atkal iesaistīties — ja ir tāda vēlēšanās.

Pauze 3 — ļaut lietām notikt.

Arī trešā veida pauzes prakse ir turpinājums un padziļinājums iepriekšējām. Tieši tāpat kā iepriekš — mēs neiesaistamies tajā, kas notiek. Neiesaistamies tajā, kas notiek ārpusē, fiziskajā pasaulē, un tāpat neiesaistamies tajā, kas notiek iekšējā pasaulē. Prātā notiek domas. Sirdī notiek emocijas. Ķermenī notiek sajūtas. Es vēroju tās un neiesaistos. Domas izraisa emocijas. Tās parādās kā sajūtas ķermenī. Sajūtas iespaido domas. Viens ietekmē otru, tad trešo, tad ietekme nāk atpakaļ. Un es vēroju šo visu un — neiesaistos. Ļauju prātam domāt — tas ir prāta darbs. Ļauju emocijām just — tas ir to darbs. Ļauju ķermenim sajust. Tā ir ķermeņa daba. Es atļauju lietām notikt. Vēroju to, kā tās rit savu gaitu — kā tās mijiedarbojas savā starpā.

Šo, trešā veida pauzi iesākumā arī būs vieglāk darīt atrodoties fiziskā nekustīgumā, bet ar laiku — to var darīt arī tad, kad ķermenis kustas — veic darbību vai sarunājas. Vēlāk to var darīt arī visu laiku. Dzīve notiek. Prāts un jūtas darbojas savā nodabā, ķermenis dara savas lietas, bet es vēroju un nereaģēju uz visu notiekošo.

Protams, trešā veida pauze nav iesācējam paveicams uzdevums. Bet — fundamentāli tā ir tā pati pauze, kas pirmajā un otrajā praksītē.

Lai Tev skaista un mierīga šī diena!