Categories
Apzinātība

Paļauties uz sevi

Brīdī, kad situācija ir draudīga, neskaidra un mainīga, vienīgais, uz ko varam paļauties ir — uz sevi.

Mēs visi zinām, kas šobrīd notiek — un šeit es nerunāju par detaļām, aizkulisēm vai sazvērestības teorijām, bet par to, ka šobrīd visos līmeņos notiek ļoti straujas un būtiskas pārmaiņas. Redzamajā ārējā līmenī ir vīruss, valdības lēmumi, cilvēku reakcijas. Personiskajā līmenī — stress. Vienā līmenī notiekošais iespaido citus — cilvēku reakcijas izraisa valdības lēmumus un otrādi. Bet stress pa to laiku tikai aug. 

Par stresu ir zināms tas, ka jebkura būtne ir spējīga izturēt īslaicīgu stresu. Ja uzbrūk plēsējs, antilope nostreso un bēg. Kad uzbrukums ir beidzies, antilopes stress arī beidzas. Bet tas, ko pieredzam šobrīd, ir ilgstošs stress, no kura aizbēgt nevar, no tā izvairīties nevar un uzvarēt to arī nevar. Ilgstošu stresu neviena būtne nav spējīga izturēt — no psiholoģijas stress pamazām izpaužas rīcībā, attiecībās un veselībā. Aizkaitināmība, konflikti, dažādas destruktīvās darbības un veselības traucējumi ir sekas ilgstošam stresam.

Protams, mēs visi vēlamies, lai šī situācija ātrāk beidzas. Tas tulkojas tā, ka mēs vēlamies, lai tie, kuri ir pie varas (valdība, masu mediji), šo situāciju beidzot izbeidz. Mēs sagaidām jēdzīgus un sakarīgus valdošo lēmumus. Bet — mēs neņemam vērā dažas lietas — valdība nav īpaši gudrāka par mums (paši viņus ievēlējām) — un viņiem nav īpaši vairāk informācijas kā mums. Tāpēc valdība nav spējīga pieņemt jēdzīgus un sakarīgus lēmumus. Viņu kompetence ir tāda, kāda ir. Arī valdībā ir tikai cilvēki — tātad, ierobežotas būtnes (nevis Dievi), kuri, bez visa pārējā, ir politiski ietekmējami — viņu intereses nosaka ne tikai kopējais tautas labums, bet arī tik prozaiska lieta kā, piemēram, pārvēlēšanas izredzes. Valdība nav spējīga pieņemt jēdzīgus un sakarīgus lēmumus, un tai pašā laikā — lēmumi, kurus viņi pieņem, ir jēdzīgākie un sakarīgākie, uz kādiem viņi ir spējīgi. 

Un vēl kāda lieta, kuru mēs neņemam vērā — neviens nav spējīgs paredzēt, kas būs — nedz mēs, nedz valdības eksperti. Tomēr, valdība ir spiesta kaut ko pielemt — nu tad viņi lemj tik labi, cik vien spēj, bet sanāk, kā sanāk.

Rezultātā stress joprojām aug. Neskaidrība turpinās. Ko darīt šādā situācijā?

Teiktais nav tikai par/pret vīrusu — tas pats būtu attiecināms arī ”miera laikos” uz sarežģītu situāciju darbā vai attiecībās.

Pirms kāda laika jau rakstīju par līdzīgām lietām — par briedumu un vai par toleranci pret nenoteiktību)

Kopsavelkot: 

  • Situācija ir draudīga, neskaidra un mainīga. 
  • Atbildīgie nespēj pieņemt lēmumus, kas novērstu draudus, ienestu skaidrību un atjaunotu stabilitāti.
  • Rezultātā aug stress, un tas vēl vairāk palielina draudus, neskaidrību un mainīgumu.

Ko darīt?

Vienīgais, ko var darīt šajā situācijā ir — meklēt drošību, skaidrību un stabilitāti citur. Ne situācijā. Ne citos (valdībā). Īsteni ticīgajiem ir vēl savs variants — meklēt glābiņu Dievā, bet tas būtu cits stāsts.

Kas atliek — tikai es pats. Meklēt drošību, skaidrību un stabilitāti sevī.

Un šeit jau var dzirdēt tipisko iebildumu — bet es taču galīgi nezinu, kā atrisināt situāciju valstī!!!

Atbilde — tev tas nav jāzin. Nav jāzina, kā atrisināt situāciju (valstī), jo miera, stabilitātes un drošības avots nav situācijā, bet tevī pašā. Un, kā jau iepriekš runājām — to nemaz nevar zināt. Balstīties sevī nozīmē — lai kāda būtu situācija, es zinu, ka es ar to tikšu galā. Kā? — es nevaru atbildēt (jo situācija nav noteikta), bet — es tikšu galā. Tas nozīmē atvērtību, tas nozīmē gatavību, tas nozīmē radošumu, tas nozīmē briedumu, tas nozīmē — toleranci pret nenoteiktību.

Tas nozīmē pielāgošanos situācijas prasībām — nenoteiktām, mainīgām, neparedzamām, neviennozīmīgām. (Arī par šo jau rakstīju: Spēt pielāgoties.) 

Tas nozīmē, ka es izvēlos nebūt daļa no problēmas, bet būt daļa no risinājuma. Tas nozīmē atkāpties no sava ego — no savām ērtībām, sava komforta un saviem paradumiem. Tas nozīmē atkāpties no saviem plāniem un iecerēm — vai pārskatīt tos. 

Būtisks priekšnoteikums, lai varētu iegūt stabilitāti un skaidrību ir — iekšējā miera attīstīšana. Iekšējais miers ir miers, kas ir neatkarīgs no ārpusē notiekošā. Visas metodes, kas dod iekšējo mieru, ir derīgas — meditācija, joga, elpošana, apzinātības un prāta nomierināšanas prakses. Ja līdz šim tas nav darīts, tad ir pēdējais brīdis sākt — tāpat frizētavas un bāri ir ciet. 

Vīruss kaut kad beigsies. Bet tas, kas nebeigsies, ir pārmaiņas. Iekšējais miers un paļaušanās uz sevi ir tas, ko neviens un nekad tev nevarēs atņemt.