Categories
Apzinātība

Nevienlīdzīgā cīņa

Pirms neilga laika man bija trīs sarunas.

  1. Es runājos ar kādu sievieti. Par viņas domām par savu izskatu — par ādas kvalitāti, par kilogramiem šur un centimetriem tur, par matu krāsu un biezumu. Par to, ka viņa neizskatās tā, kā varētu vai kā vajadzētu.
  2. Es runājos ar kādu pusaudzi. Par to, cik daudz laika viņš pazaudē, iekrizdams datorspēlēs, cik stundas viņš pavada, skatoties dažādus video un seriālus, un to, kā cieš viņa sekmes mācībās, rodas konflikti ar vecākiem.
  3. Es runājos ar kādu vīrieti. Par to, cik bieži un regulāri viņš iekāro un pērk jaunākos gadžetus, kaut gan it kā skaidri saprot, ka tie viņam nav nedz nepieciešami, nedz ir iztērētās naudas vērti. 

Visās šajās sarunās ir viens un tas pats pamats — visi šie cilvēki ir iesaistījušies un zaudējuši nevienlīdzīgā cīņā. Cīņā, kurā pret atsevišķu indivīdu stājas industrija – skaistumkopšanas industrija, kosmētikas un apģērbu industrija, datorspēļu un sociālo tīklu industrija, tehnoloģiju industrija. Jebkurai šai industrijai ir nepieciešami klienti, lietotāji, patērētāji. Industrijai vajag, lai cilvēki grib industrijas piedāvātos produktus, un industrija māk izdarīt tā, ka cilvēki tos grib — jaunu matu krāsu, sejas krēmu, vēl vienu līmeni spēlītē, vēl tikai šo vienu sēriju, jaunu telefonu vai viedo pulksteni. Industrijas pusē ir augstākā līmeņa mārketinga psihologi, neirozinātnieki un citi speciālisti, kuri lieliski pārzina cilvēka psihi un zina rīkus, kurus izmantot — zina, kā likt cilvēkam kaut ko gribēt. Sievietēm tādejādi industrija liek justies nepietiekami skaistām, neapmierinātām ar savu izskatu, bet pusaudžus tā notur savos nagos, piesolot nākamo līmeni spēlītē, un atkal – nākamo līmeni – un tā līdz bezgalībai. Tas nav nejauši, ka seriāla epizode parasti beidzas pašā aizraujošākajā vietā. Nav izvēles – ir radīta gribēšana skatīties vēl un vēl. 

Šie profesionāļi, kuri darbojas industrijas interesēs, saņem milzu algas par to, ka cilvēki izmanto viņu pārstāvētās industrijas produktus. Pie kam — viņi nav ļauni vai nekrietni. Industrijas pusi regulē dabiskā atlase – ja uzņēmums spēj izdarīt tā, ka cilvēki grib uzņēmuma ražoto, tad uzņēmums izdzīvo. Ja ne, tas bankrotē. Ja uzņēmuma darbinieki spēj izdarīt tā, ka cilvēki grib ražoto, tie var saņemt algu. Ja darbinieki to nespēj, tie tiek atlaisti. Izdzīvo stiprākie – izdzīvo tas, kurš spēj pielāgoties. Un uzņēmums izdzīvo uz cilvēku rēķina, pašiem cilvēkiem lielākoties to pat neapjaušot. Jo otrā pusē – otrā pusē ir parastie cilvēki. Es – un tu. Mēs esam tie, kuru smadzenes tiek burtiski izskalotas ar dažādiem piedāvājumiem un solījumiem par brīnumiem vai iespējām, ko mums sagādās konkrētais produkts vai pakalpojums.

Šī nav cīņa starp cilvēku un sistēmu – viss ir daudz vienkāršāk. Šī ir cīņa starp cilvēku, proti, indivīdu tā veselumā un tā paša indivīda atsevišķiem aspektiem, kas ir ieguvuši izpausmi kā tas, ko saucam par industriju. Industrijas pusē kā algotņi ir pasaules augstākās klases profesionāļi, kuri darbojas komandā, kuri perfekti pārzina cilvēka psihes vājās vietas, kuriem pēdējā laikā būtisku palīdzību sniedz arī mākslīgais intelekts. No industrijas puses šīs cīņas likme ir dzīvība vai nāve — ja industrija zaudē, tā mirst. (Iedomājies, cik daudz industriju pēkšņi iznīktu, ja sievietes būtu apmierinātas ar savu izskatu!) Pretī industrijai ir indivīds, kurš cīnās viens pats, kura zināšanas par savu prātu ir apgūtas pašmācības ceļā — faktiski tās ir minimālas, neprecīzas, fragmentāras, pat aplamas. No cilvēka puses likmes ir daudz zemākas — cilvēks var zaudēt tikai laiku, enerģiju, uzmanību, naudu, par to pretī iegūstot kārotās lietiņas. Tāpēc šī cīņa ir tik nevienlīdzīga. Un tāpēc tik bieži cilvēks šajā cīņā zaudē — viņš grib to, ko industrija grib, lai cilvēks grib, viņš dabū to, ko ir gribējis — to, ko industrija ir uzražojusi, bet rezultātā cilvēks jūtas aizvien nelaimīgāks, nepiepildītāks un nepareizāks.

Un vēlreiz — šī nav nekāda sazvērestības teorija. Industrija ir attīstījusies dabīgās evolūcijas ceļā. Mēs — cilvēki — vēlamies skaisti izskatīties, vēlamies izklaidēties un spēlēties, un atrast rīkus, kas atvieglo mūsu ikdienu. Tā kā mēs to vēlamies, tad mēs pieliekam pūles, lai attīstītu skaistumu, izklaidi un rīkus. Dažiem no mums tas sanāk labāk, un šie cilvēki ar to sāk nodarboties vairāk un nopietnāk — kļūst par profesionāļiem. Dažiem no profesionāļiem sanāk patiešām labi, un pieprasījums pēc viņu produktiem un pakalpojumiem aug. Viņi izveido uzņēmumus, pieņem darbā palīgus. Dažiem no uzņēmumiem iet ļoti labi, un tie aug — viņi pieņem darbā labākus palīgus, specializējas, fokusējas un rau — pēc brīža jau varam runāt par industriju, kas darbojas pēc saviem izdzīvošanas likumiem. Un kā sekas šai attīstībai ir tas, ka industrija mums sāk diktēt to, ko mums būs gribēt. 

Ko darīt? Kā cīnīties ar šo pārspēku? Vai jātrennē gribasspēks un pašdisciplīna? Tā šķiet pareizā atbilde, un tiešām — mums ir dota griba, un mēs varam attīstīt savu pašdisciplīnu, mēs spējam veikt izvēles savā labā. It kā jā, bet… — industrija labāk — nesalīdzināmi daudz labāk par mums — pārzin mūsu psihes mehānismus un ikvienu tā vājo vietiņu. Industrija ļoti labi saprot to, cik ārkārtīgi grūti mums ir savaldīties un nekrist kārdinājumā. Pārspēks ir milzīgs un ļoti, ļoti gudrs — daudz gudrāks par mums. Var vien minēt piemēru, ka daļa no šīs industrijas gudrības izpaužas tajā, ka industrija indivīdam spēj radīt ilūziju, ka mēs esam brīvi izvēlēties, ka katra mūsu darbība ir mūsu pašu brīva izvēle. Industrija nekad neatzīs, ka mēs jau sen esam iemanipulēti izvēlēties gribēt to, ko industrija grib, lai mēs gribam. Tāpēc gribasspēka attīstīšana ne vienmēr būs tā labākā metode cīņā ar pārspēku. Gribasspēks ir vajadzīgs, bet ne tiešai konfrontācijai.

Par laimi, cilvēces vēsturē ir daudz piemēru, kurā mazais uzvar lielo. Tā ir Dāvida cīņa ar Goliātu, tas ir Sprīdītis ar Lutausi, tas ir Toms un Džerijs. Šie stāsti rāda, ka cīņu ar lielu pārspēku nevar uzveikt atklātas un tiešas konfrontācijas ceļā — tas, kas palīdz, ir partizānu cīņas taktikas, nekonfrontējoties tieši, bet pielietojot viltību. Pirmais solis ceļā uz uzvaru ir šīs situācijas apzināšanās – ir ļoti būtiski izprast kontekstu, šo cīņu, kurā pret savu gribu mēs esam iesaistīti. Izprast to, kas ir pretinieks un kāds ir spēku samērs. Apzināties to, ka industrija daudz labāk par mums pārzin cīņas lauku — jo cīņas lauks ir mūsu prāts. Apzināties savus resursus — ko tomēr varam darīt tad, kad varam darīt maz. Sākt pašiem iepazīt savu prātu, īpaši savu gribu — kā tā darbojas, kā strādā pašu domas, emocijas, vēlmes un griba. Iepazīt to, ka un kā tiekam manipulēti, iepazīt savas vājās puses — to, caur kurieni industrijas speciālisti tiek klāt mūsu prātiem. Jo mūsu stiprā puse ir tas, ka šīs cīņas lauks ir 100% mūsu pārziņā — tas ir mūsu pašu prāts. Un kamēr mēs to nepārvaldam, tikmēr tajā var šiverēt citi. 

Bet pats jaudīgākais solis, protams, ir no šīs cīņas izstāties pavisam. Jo, lai cīņa notiktu, vajag divus. Ja viens no dalībniekiem cīņā vairs nepiedalās, cīņa nevar notikt — it īpaši tad, ja šim vienam dalībniekam pieder pats cīņas laukums. Arī industrijai ir savs vājais punkts — cilvēki bez industrijas var dzīvot, bet industrija bez cilvēkiem — ne. Galu galā — industrija ir radusies kā atbilde uz cilvēka fudamentālo neapmierinātību ar sevi un pasauli. Mēs esam radījuši šo industriju, lai tā apmierinātu šo neapmierinātību. Industrija sola, ka tā spēj to izdarīt, tomēr tie ir meli. Šo fundamentālo neapmierinātību nespēj apmierināt neviens un nekas — ne no ārpuses. Vienīgais ceļš ir ceļš sevī — atrast šīs neapmierinātības avotu, sakni. Atrodot to, arī atbilde uz jautājumu “ko darīt” būs acīmredzama, un no šīs cīņas būsim izstājušies, pat necīnoties. Un gribasspēku var pielietot tādējādi, ka tas var palīdzēt vērst skatu uz iekšu — uz turieni, kur ir meklējams gan problēmas cēlonis, gan atslēga tās risinājumam. To arī novēlu ikvienam.