Iedomājies situāciju —
- tu neuzmanības dēļ, netīšam piedur roku karstai tējkannai. Tev sāp.
- Vai arī — tu tīšam, apzināti pieliec roku karstai tējkannai. Tev sāp.
Vai ir atšķirība starp to, cik patiesas ir sāpes abos gadījumos?
Ja noņemam nost pārsteiguma vai gaidu momentu — vai ir atšķirība starp sāpēm, ko sajūt pirksti, kas pieskaras tējkannai ar verdošu ūdeni? Nav.
Tā ir vienkārša cēloņu-seku ķēde. Karstā tējkanna ir iemesls, kas caur mūsu nervu receptiriem rada sāpju sajūtu rokā. Un nav atšķirības tajā, kas izraisīja cēloni — neuzmanība vai tīša darbība — tikko ir cēlonis, tā būs sekas.
Citiem vārdiem sakot, sāpes ir vienlīdz patiesas abos gadījumos — ir cēlonis sāpēm un tāpēc ir sāpes.
Tāpat ir ar emocijām — katrai emocijai, kuras pieredzam, ir savs cēlonis. Ja ir cēlonis, tad būs emocija. Nav cēloņa — emocijas nebūs.
Tomēr nez kādēļ mēs emocijas dalām “patiesajās” un “ne-tik-ļoti-patiesajās”.
Tālāk, mēs “patiesās” emocijas domājam esam tās, kurām neapzināmies to, ka paši esam radījuši to cēloni. Vēl vairāk — par vairāk patiesām emocijām mēs uzskatām negatīvās emocijas — nevis pozitīvās. Savukārt, ja kaut kādā veidā mēs paši esam radījuši cēloņus savām emocijām, tad tās uzskatām par mazāk patiesām. Tas būtu tā — ja reiz es pats esmu pielicis roku tējkannai, tad sāpes būs mazāk patiesas? Bet tā taču nav!
Emocijas ir sekas. Emocijām ir cēlonis, un neatkarīgi no tā, kas ir emociju cēloņa cēlonis (neapzināts gadījums, vai apzināta, mērķtiecīga rīcība), emocijas būs vienlīdz īstas un patiesas.
Kādi ir emociju cēloņi? Tās ir mūsu domas. Precīzāk — mūsu attieksme. Mūsu attieksme pret realitāti.
Ja mēs pieņemam realitāti, tad būs prieks, laime, miers. Ja esam pateicīgi par realitāti, tad klāt nāks arī svētlaime.
Ja nepieņemam, bet pretojamies, vai strīdamies pret notiekošo, tad būs dusmas, trauksme, bailes, bēdas, depresija — varianti ir dažādi, bet pārbaudi — katru reizi, kad mēs pieņemam realitāti, mēs esam mierā. Un katru reizi, kad mēs esam negatīvās/destruktīvās emocijās, mēs esam konfliktā ar realitāti — mēs dzīvojam iedomās (ie-DOMĀS) par to, kādai realitātei vajadzētu būt, un kāda tā nav. Tāpēc mums ir skumjas, dusmas, trauksme, utt.
Mainot savas domas mēs varam mainīt emociju cēloņus. Mainoties emociju cēloņiem, mainīsies pašas emocijas.
Mēs spējam mainīt savu domāšanu. Līdz ar to mēs spējam mainīt savas emocijas.
Un ja jau mēs to spējam, tad kāpēc radīt sev negatīvas emocijas, nevis prieku, laimi, pateicību, piepildītību?
Papildu spēku emocijām piedod ticība domām — mūsu pašu ticība savām domām.
Ja ticam tam, ko domājam (neapzināti), tad atbilstošās emocijas būs spēcīgas. Ja spējam noticēt citai, radošākai, jēdzīgākai, veselīgākai domai, tad mums būs pozitīvākas emocijas.
Bet, katrā gadījumā — jebkuras emocijas būs vienlīdz patiesas.
Tāpēc nav tā, ka negatīvās, neapzinātu domu radītās emocijas ir kaut par kapeiku patiesākas nekā tās, kuras izvēlamies un radām apzināti.
Atslēgas vārds šeit ir — #apzinātība.