Reiz, senos laikos dzīvoja ģenerālis, kurš savu mūžu bija veltījis kalpošanai dažādiem valdniekiem. Savas karjeras beigās viņš bija noguris no karošanas. Viņš bija daudzu cīņas mākslu meistars un viņa meistarība bija daudzināta tālu, bet savā nogurumā tam atlikusi bija tikai viena vēlēšanās: sava mūža nogali veltīt loka šaušanas studijām — vienīgajai cīņas mākslai, kurā viņš nebija sasniedzis izcilību.
Ģenerālis nevēlējās apgūt loka šaušanu lai piedalītos kaujās, bet tādēļ, lai caur studijām labāk izzinātu sevi. Viņš bija dzirdējis par lokšaušanas meistariem, kas dzīvoja nomaļos klosteros, un kuri visu savu mūžu veltīja savas meistarības attīstīšanai. Ģenerāli vilināja šāda dzīve, tāpēc viņš, atteicies no kara kalpības, devās Meistaru meklējumos.
Pēc ilga ceļa ģenerālis atrada klosteri, kurā mūki nodevās lokšaušanas meditācijai. Viņš lūdza pieņemt sevi klosterī un vēlējās sava mūža nogali veltīt loka šaušanas mācībām. To viņš arī darīja desmit gadus. Tad, kad savas lokšaušanas prasmes viņš bija noslīpējis līdz pilnībai, klostera vadītājs teica ģenerālim “Tev ir pienācis laiks doties prom.”
Ģenerālis bija sašutis un iebilda, sakot, ka viņa dzīve ārpus klostera sienām ir beigusies. Viņa vienīgā vēlme bija palikt klosterī un meditēt — ar loku, bultām un mērķi. Ģenerālis strīdējās un lūdzās, bet klostera vadītāja lēmums bija nelokāms. Viņš uzstāja, ka ģenerālim ir jāiet prom. Lai turpinātu attīstīties, ģenerāļa uzdevums bija doties pasaulē un mācīt citiem to, ko viņš bija iemācījies. Tā nu ģenerālis pameta klosteri.
Sapratis, ka viņam nav, kur doties, ģenerālis nolēma atgriezties savā dzimtajā ciemā. Ceļš bija garš un ilgs, bet galu galā ģenerālis nonāca dzimtajā pusē. Tuvojoties ciemam, viņš ievēroja uz koka uzzīmētu mērķi, kura pašā centrā bija iešauta bulta. Ģemerālis bija pārsteigts par to, un viņa pārsteigums auga augumā tad, kad tuvāk ciemam viņš ievēroja aizvien vairāk mērķus ar vienu bultu — iešautu tieši viducī. Parādoties pirmajām mājām, mērķi ar precīzi mērķētām bultām — uz sienām, jumtiem — bija redzami aizvien biežāk. Ciemā — uz katras sienas bija mērķis un bulta — tieši centrā.
Miers, kuru ģenerālis bija ieguvis klosterī pavadītajā laikā, bija zudis. Satraukums pieauga, domājot par to, ka pēc desmit klostera mācībās un meditācijās pavadītajiem gadiem, dzimtajā ciemā dzīvo kāds loka šāvējs, kurš ir daudz meistarīgāks. Ģenerālis nekavējoties uzmeklēja ciema vecajos un pieprasīja, lai lokšāvējs, kurš ir sašāvis visus šos precīzos šāvienus, satiekas ar viņu ciema nomalē, pie dzirnavām, pēc stundas. Ģenerālis gaidīja pie dzirnavām, bet neviens nenāca.
Upes malā spēlējās maza meitene. Viņa pamanīja ģenerāli un uzrunāja to:
— “Vai tu kādu šeit gaidi?” — viņa vaicāja.
— “Ej prom!” — ģenerālis dusmās atbildēja.
— “Nē, nē” — teica meitene — “izskatās, ka tu kādu šeit gaidi. Un man teica, lai es nākot šurp, ka te kāds vēlas mani satikt.”
Ģenerālis neticīgi paskatījās uz mazo meiteni un teica: “Es gaidu to lokšaušanas meistaru, kurš ir atbildīgs par tiem simtiem precīzo šāvienu, kurus es redzēju visā ciemā.”
— “Nu, tad tā būtu es.” — atbildēja meitene.
Ģenerālis, joprojām sašutis, ar neticību raudzījās meitenē. Beigās, viņš teica: “Ja tā ir patiesība, ko tu saki, tad paskaidro man, kā tu spēj ikreizi, kad šauj, trāpīt tieši mērķī — tik nekļūdīgi?”
— “Ak, tas ir vienkārši!” — ar atvieglojumu teica meitene — “Es paņemu bultu un atvelku loku līdz galam. Tad es ļoti ļoti notēmēju. Un tur, kur bulta trāpa, es apkārt uzzīmēju mērķi.”
p.s. Šo seno stāstu mani pamudināja iztulkot tas, ka esmu atsācis lasīt lekcijas par gribu un gribasspēku. Mērķu uzstādīšana un to sasniegšana rietumu pasaulē tiek uzskatīta par būtisku sadaļu sasniegumiem. To ataino arī šis interneta kompānijas Mozello ieraksts. Nekā personīga pret Mozello — ticu, ka viņu serviss ir labs — bet raugiet paši:
Bet vai tā tiešām ir?
Varbūt taisnība ir mazajai meitenei?
Viens komentārs par “Mērķis un meistars”
Man domāt, ka galveinais sākt darīt un tad arī parādīsies bulta, loks, tēmēšana un arī mērķis. Darīt!