Ziemassvētku laiks daudziem ir pārbaudījumu laiks. Ne tikai dāvanu un svētku organizēšanā, bet — būšanā kopā ar radiņiem. Visādas vecās atmiņas, radu raksturiņi, būšana vienā telpā, ēšana pie viena galda, “obligātie” pasākumi — kas nu kurā ģimenē ierasts, bet tā ir labvēlīga augsne visādu veco brūču uzplēšanai un trigeru darbināšanai. Par to, ko darīt, ja vecās lietas atgādina par sevi varētu runāt daudz, bet šoreiz gribu parunāt kādu citu ideju, kas var noderēt gan šajos svētkos, gan citlaik.
Savulaik viedajam Krišnamurti cilvēki vaicāja — kā tu spēj būt tik mierīgs? Kāds ir tavs noslēpums? Viņš atbildēja: tu gribi zināt, kāds ir mans noslēpums? Man vienkārši nav pretenziju pret to, kas notiek. (I do not mind, what happens).
Cits viedais — Ekharts Tolle savā grāmatā “Tagadnes spēks” raksta šādi:
Pavēro, vai ir brīži, kad sūdzies runā vai domās par situāciju, kurā atrodies, par citu cilvēku darīto vai teikto, par apkārtējo vidi, dzīves situāciju un pat par laiku. Žēlošanās vienmēr nozīmē esošā nepieņemšanu. Tā vienmēr sevī ietver neapzinātu negatīvu lādiņu. Žēlojoties tu padari sevi sevi par upuri. Darbojoties tu apliecini savu spēku. Tāpēc maini esošo situāciju ar darbību vai izrunājoties, ja nepieciešams un iespējams, vai arī liecies mierā un pieņem to. Rīkoties citādi ir neprāts.
Tas, ko vari pamēģināt šajos svētkos ir — atteikties no pretenzijām. Pamēģināt dzīvot bez sūdzībām, bez žēlošanās, bez pretenzijām.
Kad cilvēki dzird šo ideju, tad ļoti bieži parādās dažas iebildes — kā bez pretezijām? Tas nozīmē, ka man ir jāatsakās no savām vēlmēm, no savām idejām? Un kā — bez pretenzijām tad nekas vispār netiktu izdarīts! Ieaugtu mēslos un nebūtu progresa!
Abi šie iebildumi balstās pārpratumā, par to, kas īsti ir pretenzijas.
Pretenzijas ir attieksme. Tā var izpausties ārēji (pretenzijas var izteikt citam — mierīgi vai agresīvi), bet, vēl pirms ārējās izpausmes attieksme ir iekšēja. Pretenzijas var parādīties divās formās — kā dusmas (viņi dara nepareizi) vai kā pāridarījuma sajūta (viņi man nodarīja pāri). Reizēm abas kombinējās kopā.
Bieži, pirms pretenzijas ir ārējas, tās dzīvo kā purpināšana, bubināšana, kreņķēšanās, kā čīkstēšana, burkšķēšana, gaušanās, žēlošanās, sūdzēšanās. Šādā formā tās var dzīvot gadiem. Brīžiem klusāk, brīžiem skaļā.
Pretenzijām pretējais stāvoklis ir pieņemšana.
Arī par to var rakstīt un ir jau runāts daudz, bet tagad par tiem diviem pārpratumiem.
Atteikšanās no pretenzijām nenozīmē atteikšanos no vēlmēm. Vēlmes joprojām var būt. Patikšana var būt. Var būt lietas, kurām dodu priekšroku. Piemēram, es dodu priekšroku tējai, nevis kafijai. Tomēr tas nenozīmē, ka man ir pretenzijas pret kafiju. Ja tējas nav, varu dzert arī kafiju. Vai ūdeni. Vai neko. Bet man nav pretenziju pret to, ka tējas nav.
Otrs pārpratums — pretenzijas nav obligātas, lai kaut ko darītu. Ja es attaisu istabā logu, lai to izvēdinātu, un man paliek vēsi, es aizveru logu ciet. Man nav obligāti jābūt pretenzijām pret vēsumu — vienkārši ir vēsi, vienkārši aizveru logu, būs siltāk.
Tāpēc varbūt, lai Tev būtu siltāki un gaišāki ziemassvētki, pamēģini attiekties no pretenzijām. Pret to, kas notiek. Pret to, kas nenotiek. Atteikties no sūdzēšanās, žēlošanās, no purpināšanas un bubināšanas, no lūpu sakniebšanas un ledusaukstiem skatieniem. Pieņemt to, kas notiek. Pieņemt to, kas ir. Atlaist to, kā “vajadzētu būt”.
(piemēram — es, gaļas neēdājs, vakar klapēju karbonādes. Daudz karbonāžu, jo saime liela, jo tālie radi arī būs.)
Un, ja vēlies pacelt šo vēl augstākā līmenī, vari atteikties no pretenzijām pret vēl divām lietām:
Atteikties no pretenzijām pret to, ka citiem (radiņiem) ir pretenzijas pret tevi.
Atteikties no pretenzijām pret sevi par to, ka nepamanīji un sāki burkšķēt, sūdzēties, žēloties — ka iekriti pretenzijās.
Atsakies no pretenzijām un redzēsi — Tev būs tiešām silti un gaiši ziemassvētki!