– Vai jūs, cienītie, zināt, kas ir reāls?
Jautājums bija retorisks, un Pjotrs Moisejevičs turpināja.
– Veiksim domu eksperimentu. Pieņemsim, ka man ir projektors, ar kuru var izveidot hologrammu un vēl šo to.
Pjotrs Moisejevičs atvēra skapi un izvilka no tā kādu ierīci. Tā izskatījās kā amerikāņu futbola bumba, taču bija violetā krāsā. Tāda kā violeta melone. Profesors šo aparātu pameta gaisā, un tas palika karājoties gaisā paralēli grīdai, lēni rotējot ap savu asi. Pjotrs Moisejevičs viltīgi pasmaidīja, iebāza roku žaketes iekškabatā, izvilka no tās lodīti, kaut ko nospieda, un uz galda parādījās ābols. No rakstāmgalda atvilktnes tika izņemts vēl viens ābols. Tie neizskatījās atšķirīgi viens no otra.
– Kā var noteikt, kurš ābols ir īsts un kurš ir hologrammas ilūzija?
– Iebakstīt ar pirkstu, – Sidorovs murmināja.
– Sidorov, nāc un parādi, kurš ir īsts un kurš ir ilūzija!
Sidorovs piegāja pie galda un ar pirkstu pārmaiņus pabakstīja vispirms vienu ābolu, tad otru. Kreiso ābolu nevarēja caurdurt, pirksts sastapās ar pretestību, bet labajā pusē esošajam ābolam pirksts gāja cauri.
– Šis ir īstais ābols, – Sidorovs norādīja uz kreiso ābolu.
– Sēdies vietā, – teica Pjotrs Moisejevičs un nospieda pāris pogas uz pults. Aparāts uz mirkli sastinga, izdeva smalku čīkstienu un atkal turpināja griezties.
– Es pievienoju stingrību ābolam, kurš pa labi. Kā tagad noteikt, kurš ābols ir īsts un kurš ne?
– Nebrīnieties, – turpināja Pjotrs Moisejevičs, – es jau teicu, ka eksperiments ir mentāls un projektors rada ne tikai hologrammas. Apskatīdams auditoriju, viņš ieraudzīja roku “mežu”.
– Umņikov, atbildi!
– Lai noteiktu ābolu realitāti, jums tas ir jāpasmaržo.
– Nāc un nosaki, – profesors ar satiksmes regulētāja žestu paaicināja studentu pie tāfeles.
Umņikovs sāka bakstīt ar pirkstu pa āboliem. Viņš nevarēja noticēt, ka ir iespējams pievienot stingrību, pat ar tik neticamu rīku. Tiešām, stingrība bija sastopama abos ābolos, taču viens no tiem nesmaržoja, bet otrs izdalīja svaiga augļa aromātu.
– Šis! -Serjoža norādīja uz kreiso ābolu.
Profesors atkal nospieda pogu uz pults un smaidot jautāja:
– Un tagad?
Ābols, kas nebija īsts, sāka smaržot kā ābols.
– Mums tas jānogaršo. Ābols, kuram ir garša, būs īsts, bet otrs nebūs.
Umņikovs jau ķērās pie ne īstā ābola, kad pēkšņi profesors sasita plaukstas, projektors pazuda, un līdz ar to arī ābols labajā pusē.
Auditorijā iestājās kapa klusums. Pat muša, kas sitās pret stiklu, pārtrauca savu pašnāvību un sastinga. Lekcija sāka līdzināties faķīra uzvedumam. Ja tagad atskanētu fanfāras un pa atvērtajām durvīm iebrauktu balti pūdeļu vilkti ratiņi, kuros sēdētu dresēti pērtiķi, studenti nebūtu pārsteigti. Protams, nekas tāds nenotika, taču lekcija tādēļ nekļuva garlaicīgāka.
– Izrādās, – turpināja profesors, – ka priekšmeta, šajā gadījumā ābola, realitāte ir atkarīga no tā aprakstiem. Jo vairāk aprakstu, jo patiesāks ir objekts. Kad trīsdimensiju kino notiek darbība, tā izskatās reālāka nekā divdimensiju kino, bet mazāk reāla nekā apkārtējā realitāte, tāpēc varam secināt: jo vairāk aprakstu, jo reālāks objekts jeb notiekošais. Ar aprakstiem es domāju attēlu, garšu, smaržu un citas realitātes īpašības, – Pjotrs Moisejevičs apsēdās uz krēsla un sakrustoja kāju uz kājas.
– Tagad rodas jautājums: kā noteikt kaut kā realitāti?
– Mums tas ir jāipagaršo, – Sveta miegaini čukstēja.
– Ir jāiebaksta ar pirkstu, – kliedza Umņikovs, – ja pirksts neies cauri, tad tas nav mirāža.
– Lūk, – Pjotrs Moisejevičs pacēla rādītājpirkstu uz augšu, – cilvēks to mēģina “pargaršot”, lai noskaidrotu, vai tas ir īsts vai nav.
Profesors piecēlās un ar krītu uz tāfeles uzrakstīja:
1. Jo vairāk aprakstu, jo priekšmets ir reālāks.
– Vai visi piekrīt?
– Jā, mēs piekrītam, – atskanēja balsis no dažādām pusēm.
– Tā ir vārda reāls pirmā jēga, un tā ir relatīva jēga, jo tas var pastāvēt tikai pretstatā ilūzijai, tas ir, reālo nav iespējams definēt, neattiecinot to uz iluzoru. Atcerieties salīdzinājumu par āboliem.
– Sakiet man, Umņikov, – Pjotrs Moisejevičs pasmaidīja, – kā noteikt apraksta realitāti, izmantojot tādu pašu metodi, kā izmantojām, nosakot objekta realitāti? Kā noskaidrot, vai attēls vai garša, smarža vai skaņa ir reāla? Ja tie ir reāli, tad objekts ir reāls, bet, ja nav, tad vai ir iespējams noteikt realitāti?
Umņikovs uz mirkli aizdomājās.
– Nav iespējams noteikt, – viņš atbildēja.
– Ko darīt?
Jautājums “karājās” gaisā.
– Ar šo metodi nevar noteikt, bet, kad tu, Umņikov, no rīta iedzer kafiju, vai tās garša ir īsta, vai nav?
– Protams, ka tā ir īsta, es taču jūtu tās garšu, vai ne?
– Turpini…
– Ja es varu to izbaudīt, tad tā ir pieredze. Tad mēs varam teikt, ka reāls ir tas, kas ir klātesošs pieredzē, bet to var attiecināt tikai uz aprakstiem. Lai gan var teikt, ka mirāža ir reāla, es to redzu, tātad tā ir klātesoša pieredzē. Es esmu apjucis, – Umņikovs domīgi kasīja pakausi.
– Jā, Umņikov, tev taisnība. Vārda “reāls” otrā nozīme ir — tas, kas ir klātesošs pieredzē, -. profesors piecēlās un uzrakstīja šo tēzi uz tāfeles blakus pirmajai pazīmei.
– Ja es jūtu saldumu, jūtu aukstumu, tad tas ir reāli… man, – Umņikovs murmināja pats pie sevis, bet skaļi viņš teica: – Pieņemsim, ka mēs ar jums, profesor, esam istabā vieni paši, un es redzu dresētu pērtiķi, kas dejo. Vai šis mērkaķis ir īsts, vai ne?
– Ja arī es to redzu, tad tas ir reāls. Ja es to neredzu, tad nav iespējams noteikt, vai pērtiķis ir īsts. Būs vajadzīgi citi cilvēki, lai apstiprinātu vai noliegtu dejojošā pērtiķa esamību.
Umņikovs atkal pārdomās kasīja pakausi.
– Tad iznāk, ka pērtiķa realitāti nosaka vairākuma lēmums? Ja vairākums to neredz, tad man ir halucinācijas. Ja vairākums to redz, tad pērtiķis ir īsts, – secināja Sergejs.
– Jā, – pasmaidīja profesors, – ar vienkāršu balsoju vairākumu mēs izlemjam, kas ir reāls un kas nav.
– Un mirāža, vai tā ir īsta vai nav? – jautāja Sveta.
– Mirāža ir īsta, bet mirāžas saturs nav īsts. Tu nevari pieskarties palmām vai padzert ūdeni. Mēs runājam par mirāžu, kas parādās tuksnesī, vai ne?
– Jā.
– Cilvēks definē realitāti, to “pagaršojot”. Ko cilvēks dara, kad sastopas ar kaut ko tādu, ko viņš nekad nav gaidījis? Viņš mēģina tam pieskarties. Tas ir amizanti, vai ne?
Pjotrs Moisejevičs apklusa.
– Pirms brīža mēs pētījām ābolu. Mēs aplūkojām tā aprakstus, piemēram, izskatu, stingrību, smaržu. Pie garšas mēs tā arī nenonācām, – profesors teica.
– Uzmanību jautājums — kam pieder attēls, stingrība un smarža?
– Nu, kam – ābolam, – atbildēja Sergejs Umņikovs.
– Vai tā ir?
Umņikovs brīdi padomāja.
– Un tiešām — vai ābolam pieder šādi apraksti? Vai tēlam ir smarža? Vai smaržai ir stingrība? – Sergeja galvā doma lidoja pēc domas.
– Nē, ne ābolam. Visus šos aprakstus kopā sauc par ābolu. Ābols ir koncepcija, kas apraksta attēla, konsistences, smaržas un garšas kombināciju. Padomājiet paši, vai attēls var būt stingrs un vai tam var būt smarža vai garša, – viņš teica skaļi.
– Vai var būt rati bez riteņiem? – profesors vērsās pie visas auditorijas.
Jautājums atkal bija retorisks.
– Kas ir rati? Rati ir konstrukcija, kas sastāv no virsbūves, asīm, un riteņiem. Ja nav riteņu, tad tie nav rati, bet šeit sanāk, ka viss ir apgriezts otrādi, un rati vairs nav struktūra, kas sastāv no daļām, bet gan kaut kas, kam ir šīs daļas. Šajā gadījumā mēs saprotam, ka rati var būt arī bez riteņiem.
Pjotrs Moisejevičs aizdomājās. Viņš domāja par sevi. Viņu jau sen interesēja, kas viņš pats ir. Ja to, ko viņš tikko bija teicis studentam, attiecinātu uz sevi, tad es esmu tikai jēdziens, kas apraksta parādību kopumu, nevis subjekts ar aprakstiem. Jo vairāk aprakstu, jo reālāks es esmu. Man nav ķermeņa, personības, dvēseles, domu, bet par mani sauc ķermeņa, dvēseles un domu kopumu. Es esmu kā ābols, kuram nav ne garšas, ne smaržas, bet tikai nosaukums, jēdziens. Es neko nevaru darīt, jo koncepcija nav darītājs, bet darbi kopumā nosaka mani.
– Kad notika šis apvērsums? Kad jēdziens kļuva par kaut ko vairāk?
Atskanēja zvans. Pjotrs Moisejevičs pamodās. Notikusī stunda, izrādījās, bija sapnis. Aiz loga čivināja putni. Spīdēja spoža saule. Bija silts, un pa atvērto logu istabā ieplūda svaigs, pēc ceriņiem smaržojošs gaiss. Atmiņas par skolēniem, ratiem bez riteņiem un āboliem izbālēja salīdzinājumā ar reālo pasauli.
– Trešā jēga, tur vēl bija trešā jēga, – viņš nodomāja, bet durvju zvans neļāva domai iesakņoties, un Pjotrs Moisejevičs, vecais pulksteņmeistars, devās atvērt durvis.
Atrasts internetā un iztulkots.