Categories
Apziņa

Kas ir pirmais? Apziņa vai matērija?

Viss, ko mēs zinām, ir tas, kā tas parādās mūsu apziņā.

Kas ir pirmais — apziņa vai matērija?Mind_over_matter
Mazs cilvēks piedzimst. Viņš aug, pieredz dažādas lietas. Viņš pieredz pieskārienus, skaņas, garšas, siltumu, vēsumu, sāpes un atvieglojumu. Viņš pieredz gaisa plūsmu elpojot, izsalkuma sajūtu vēderā, māmiņas pienu savā mutē, pilna vēdera apmierinājuma vai vēdergraižu sajūtu, sāpes, labsajūtu, patīkamus un nepatīkamus pieskārienus. Mazais cilvēks ir pārāk mazs, lai nosauktu šīs sajūtas vārdā un izprastu to avotu, bet viņš tās pieredz — sajūt. Ar laiku un ar vecāku palīdzību viņš iemācās, ka mammas piens ir garšīgs, bada sajūta nejauka, ka galdam ir asi stūri, bet pieskārieni nomierina. Viņš iemācās novērot arī lietu secību un cēlonību — ka ir notikumi, kuri izraisa patīkamas sajūtas, un ir notikumi, kuri izraisa nepatīkamas sajūtas. Tāpat cilvēks vienlaikus pieredz arī citas lietas — viņš sapņo, iedomājas, iztēlojas, atceras. Arī šie pieredzes notikumi ar laiku ievijas kopējā cēloņu un seku ķēdītē, veidojot cilvēka pasaules uzskatu. Uzprasās secinājums, ka pieredzes cēlonis ir ārējā fiziskā pasaule. Tomēr, palūkojoties rūpīgāk, kā rodas šis secinājums?
Cilvēkam ir subjektīvā pieredze. Šī pieredze atnāk pa dažādiem “kanāliem”, kurus saucam par redzi, tausti, dzirdi, ķermeņa sajūtām, atmiņu, emocijām, domām un tamlīdzīgi. Jebkura subjektīvā pieredze var tikt aprakstīta teikumā, kura forma ietver vārdu “Es” — (es zinu, es jūtu, es domāju, es atceros, man sāp, es gribu, man patīk, esmu noguris, man ir, man nav….) Visas šī pieredze ir identiska tajā ziņā, ka tas ir kaut kas, kas parādās manā apziņas telpā un es zinu, ka tas parādās, jo varu uz to reaģēt, tai skaitā — par to runāt. Citiem vārdiem sakot — es apzinos, ka man šī pieredze ir. Jo — ja manā apziņas telpā neparādās kāda pieredze, tad priekš manis tā neeksistē. (Piemēram, radioviļņi vai auras. Par abiem es zinu tikai tik, cik esmu dzirdējis citus cilvēkus par to stāstām. Tālāk es noticu (vai nenoticu) dzirdētiem stāstiem. Savādāk ir, ja es abus pieredzu pats.)
Šīs subjektīvās pieredzes fragmenti reizēm kārtojas noteiktā secībā. Piemēram: es redzu ābolu, es pieskaros ābolam ar roku, es iekožos ābolā ar zobiem, es sajūtu ābola garšu, mana bada sajūta mazinās. Reizēm šī secība ir paredzama un atkārtojama. Citi subjektīvās pieredzes fragmenti nekārtojas nekādā redzami sakarīgā secībā. Piemēram: es vakarā dodos gulēt, es aizmiegu, reizēm redzu sapņus, reizēm neredzu, bet es nekad nezinu, ko tieši redzēšu un vai vispār redzēšu sapni, vai no rīta atcerēšos savu sapni.

Cilvēka prātam piemīt vēlme atrast skaidrojumu savai pieredzei — kāpēc notiek tas, kas notiek? Protams, daudz vieglāk skaidrojumu atrast ir pieredzei, kas atkārtojas regulāri un paredzami. Pieredzei, kas ir vienreizēja, neatkārtojama un neparedzama, skaidrojumu atrast ir grūti vai pat neiespējami. Tad nu cilvēki kaut kādai daļai savas subjektīvās pieredzes atrod skaidrojumu — es redzu sarkanu ābolu tāpēc, ka pastāv fiziskā realitāte, kurā atrodas sarkans ābols un ir visi nosacījumi (apgaismojums, attālums, acis), kas ļauj man šo ābolu redzēt. Cilvēks nonāk pie secinājuma, ka apziņā parādās sarkana ābola pieredze tāpēc, ka eksistē reāls sarkans ābols. Citiem vārdiem sakot — eksistē realitāte, kas rada mūsu subjektīvo pieredzi. Tā kā pieredzi, kas apstiprina šo secinājumu, var atkārtot vēl un vēl un vēl, tad šis secinājums nostiprinās atmiņā un ticība tam kļūst nesagraujama.

Tātad, kas tad ir “fiziskā realitāte” — tas ir nosaukums daļai subjektīvās pieredzes. Daļai, pieredzes, kas atbilst noteiktiem parametriem — subjektīvās pieredzes fragmeni kārtojas noteiktā, paredzamā, atkārtojamā secībā, subjektīvās pieredzes fragmenti nāk “komplektos” — redze kopā ar dzirdi, tausti, garšu. Mēs pierodam pie šiem komplektiem un dzīvojam tajos. Ja iztrūkst kāda no parastā komplekta sastāvdaļām (piemēram, bilde ir, bet taustes nav), tad to mēs saucam par ilūzijām, murgiem, halucinācijām, māņiem un tamlīdzīgos vārdos.
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma — kas tad ir pirmais — apziņa vai matērija? Ja nebūtu apziņas, ja nebūtu subjektīvās pieredzes, vai arī ja tā būtu citādāka, tad secinājumi par subjektīvās pieredzes cēloņiem un dabu arī būtu citādāki un mēs dzīvotu pavisam citā pasaulē.
Ja nebūtu apziņas, mēs nebūtu izdomājuši nosaukumu “realitāte” un nerunātu par to. Tāpēc apziņa ir pirms matērijas. Bez apziņas matērija nav iespējama.
Viss, ko mēs zinām, ir tas, kā tas parādās mūsu apziņā.

4 komentāri par “Kas ir pirmais? Apziņa vai matērija?”

Padomju laikā t.s. ‘dialektiskais materiālisms’ mācīja, ka zinātnei nav atbildes uz jautājumu par gara vai matērijas primaritāti, un visi domātāji, atkarībā no tā, ko viņi pieņem par primāru, dalās divās nometnēs: materiālistos un ideālistos. Tā laika materiālisti pieņēma, ka matērija ir primāra. Autors ir gājis tālāk un dod mums skaidru atbildi uz šo jautājumu: “Bez apziņas matērija nav iespējama”.
Mūsu novērojumi rāda, ka Visums radās Lielā sprādziena rezultātā, kura laikā gravitācijas enerģija ir vienāda ar radīto masu saskaņā ar zināmo Einšteina formulu: enerģija ir vienāda ar masas un gaismas ātruma kvadrāta reizinājumu. Nereti arī mūsdienās cilvēki sev uzdod šo jautājumu: vai tā nebija kāda apziņa, kas izveidoja tādu Visumu, kurā radāmies arī mēs? Zinātne uz to atbild: mums nav novērojumu, kas to apstiprina. Nu, bet ja pieņemam, ka tāda Visuma apziņa tomēr ir? Tad rodas nākošais jautājums: “Bet kas to radīja?”. Tā nonākam pie nebeidzamas jautājumu un atbilžu virknes, par kuru zinātne saka, ka mēs nedrīkstam pārkāpt Okama principu (Occam’s razor), kurš saka, ka mēs nevaram pieņemt atbildi, kura neierobežoti rada nākošos jautājumus. Tādēļ šodien zinātne paliek pie tā, kas ir novērojams, pārbaudāms un pierādāms.
Šo rindiņu autors pirms kādiem 50 gadiem klausījās LU astronoma prof. K. Šteina lekciju par Visuma izcelsmi. Viņš teica: “Mēs, zinātnieki, atšķirībā no citiem (šķelmīgs skatiens uz blakusstāvošo padomju filozofi), runājam tikai to, ko mēs varam pierādīt.” I.V.

Zinātnieki uzskata, ka runā tikai par to, ko var pierādīt. Diemžēl zinātnieki pārlec pāri pirmajam solim un sāk runāt par otro, nepamanot, ka pirmais solis ir palicis izlaists. No otrā soļa viņi pierāda visu ko.
Kāds ir pirmais solis? Jūs pats rakstāt “Mūsu novērojumi rāda…”. Tātad — mūsu novērojumi. Jūs runājat par to, kas tiek novērots. Es runāju par ko citu — bet kurš ir tas, kas novēro? Vai ir iespējams, ka novērojamais rodas pirms novērotāja? Ja jā, tad kas to ir spējīgs zināt? Kurš konstatē, ka novērojamais ir bijis pirms novērotāja? Runājot par jebkuru rašanos, radīšanu ir jābūt kādam, kurš konstatē šo faktu — pāreju no nebūtības esībā — rašanos. Novērotājs ir pirms novērojuma.
Apziņa ir tā, kas zin. Apziņa ir pirms matērijas, kuru apziņa zin. => Bez apziņas matērija nav iespējama.

“Novērotājs ir pirms novērojuma.” Vai Jūs varat pierādīt šī izteikuma pareizību? Kādi fakti to apstiprina?
“Kurš konstatē, ka novērojamais ir bijis pirms novērotāja?” Novērotājs.
“Vai ir iespējams, ka novērojamais rodas pirms novērotāja?” Izteikuma līmenī – jā. Bet tas nav pierādīts, to neapstiprina novērojumi, kurus sauc par faktiem. Tas ir tāpat kā 2*2=5. To neapstiprina novērojumi.
“Runājot par jebkuru rašanos, radīšanu ir jābūt kādam, kurš konstatē šo faktu — pāreju no nebūtības esībā — rašanos.” Globāli, visā Universā notiek jaunu īpašību, vielu un procesu rašanās. Bez novērotājiem. Visi matērijas atomi un molekulas, visi fizikālie procesi, cilvēku izgatavotie priekšmeti un radītie procesi ir jaunradušos īpašību nesēji (emergent property devices). Uz tām planētām, kur cilvēku nav, fizikālie procesi taču notiek? Vai Jūs to gribat apstrīdēt?
Par rašanos (emergence) vairāk: https://www.lu.lv/terra2/raksti/t/50030/.

Loģika. Ja nav novērotāja, tad par ko gan varam runāt? Ja nav neviena, kas redz, fiksē, pamana, zina, ievāc datus — tad no kurienes iegūsim datus?
Pat ja tā ir fantāzija — ir kāds, kurš pamana, ka galvā iešāvās nereāla doma, kuras pirms brīža nebija.
Ko Jūs (vai kāds cits) var pateikt par faktiem, kurus viņš pat nezin, par kuru eksistenci pat nenojauš???
Vai ne tā?
Par to ir mans ieraksts. Par apziņu, kas konstatē.