Mēs ikdienā lietojam vārdus apziņa, apzināšanās, apzinātība. Bet ko tie īsti nozīmē?
Viens no dižajiem Meistariem — Nisargadatta Maharaj vārdus skaidro šādi:
Tad, kad saturs tiek vērots bez patikšanas vai nepatikšanas, satura apzināšanās ir apziņa. Bet joprojām, te pastāv atšķirība starp apziņu, kā tā parādās apzinātībā un tīru Apziņu viņpus apzinātības. Apzināta (reflektēta) apziņa, sajūta ”es apzinos” ir liecinieks, kamēr tīra Apziņa ir realitātes esence. Atspoguļota (reflektēta) saule ūdens lāsē ir saules atspulgs, bez šaubām, bet ne pati saule. Starp apziņu, kas ir atspoguļota apzinātībā kā liecību un tīru Apziņu ir atšķirība, kuru prāts nespēj pārvarēt.
“Es esmu” ir doma, bet apziņa nav doma, apziņā nav tāda “es esmu apzināts/es apzinos.” Apzināšanās ir īpašība, bet apziņa tāda nav, cilvēks var apzināties to, ka apzinās, bet nevar apzināties apziņu. Dievs ir apzināšanās totalitāte, bet apziņa ir viņpus visa — aiz esības kā arī ne-esības.
Jautājums: Kas ir pirmais — apzināšanās vai apziņa?
NM: Apziņa kļūst par apzināšanos tad, kad tai ir objekts. Objekti nepārtraukti mainās. Apzinātībā ir kustība. Apziņa pati ir bezkustīga un bez laika, šeit un tagad.
Apziņa ir pirmatnēja, savā sākotnējā stāvoklī, bez esības, bez gala, bez iemesla, nenosacīta, nedalāma, nemainīga. Apzināšanās notiek kontakta brīdī, kā atspulgs pret virsmu, dualitātes stāvoklī. Nevar būt apzināšanās bez apziņas, bet var būt apziņa bez apzināšanās, kā dziļajā miegā. Apziņa ir absolūta, apzināšanās ir nosacīta ar tās saturu, apzināšanās vienmēr ir kaut kā apzināšanās.