Thich Nhat Hanh
1947. gadā es dzīvoju un mācījos Budisma institūtā pie Bao Quoc tempļa, Hue apgabalā. Tas bija netālu no mana pamata tempļa, kurā es tiku iecelts mūka kārtā un kurā parasti dzīvoju. Tai laikā Francijas armija bija okupējusi visu apgabalu un izveidojusi militāro bāzi pašā Hue. Mēs diezgan bieži apkārtnē dzirdējām apšaudi starp franču un vjetnamiešu karavīriem. Cilvēki, kuri dzīvoja augstāk kalnos, savai aizsardzībai bija izveidojuši nelielus nocietinājumus.
Tās bija naktis, kad ciema iedzīvotāji iebarikādējās savās mājās. No rīta viņi uz ielām atrada līķus no iepriekšējās nakts apšaudes kā arī lozungus, kas bija uzrakstīti ar asinīm sajauktu krāsu. Reizēm pa nomaļiem apgabala ceļiem pārvietojās mūki, bet citādi neviens neuzdrīkstējās iet caur šo apgabalu — it īpaši Hue iedzīvotāji, kuri pēc nesenās evakuācijas tikko bija atgriezušies mājās. Lai arī Bao Quoc templis atradās netālu no dzelzceļa pieturas, reti kurš uzdrošinājās uz turieni iet — un tas kaut ko izsaka pats par sevi.
Kādu rītu es devos no Bao Quoc uz savu pamata templi — kā parasti to darīju reizi mēnesī. Bija diezgan agrs — uz zāles stiebriem joprojām bija saglabājusies rasa. Manā auduma somā bija mans ceremoniālais mūka tērps un dažas sūtras. Rokā man bija tradicionālā vjetnamiešu koniskā salmu cepure. Es jutos viegli un priecīgi domādams par tikšanos ar savu skolotāju, saviem klostera brāļiem un seno, augsti godāto templi.
Es biju pārgājis pāri nelielam pauguram, kad izdzirdēju, kā mani sauc. Kalna pusē, virs ceļa es redzēju franču karavīru, kurš man māja. Domādams, ka viņš apsmej mani, jo biju mūks, es pagriezos un turpināju iet pa ceļu. Bet pēkšņi es sajutu, ka tā nebija apsmiešana. Aiz muguras es sadzirdēju skrienošus karavīra zābakus. Iespējams, viņš vēlējās pārmeklēt mani — mana audekla soma varēja izskatīties aizdomīgi. Es apstājos un gaidīju. Jaunais kareivis ar smalku, skaistu seju tuvojās man.
”Uz kurieni tu dodies?” viņš man vaicāja vjetnamiešu valodā. No viņa izrunas es sapratu, ka viņš ir francūzis un ka viņa vjetnamiešu valodas zināšanas ir nelielas. Es pasmaidīju un franciski viņam vaicāju: ”Ja es atbildēšu vjetnamiski, vai tu sapratīsi?” Kad viņš dzirdēja, ka runāju franciski, viņa seja atplauka smaidā. Viņš paskaidroja, ka viņam nav nolūka mani pārmeklēt, bet viņš vēlas kaut ko man pavaicāt. ”Es gribu zināt, no kura tempļa tu esi”. Kad es viņam pateicu, ka dzīvoju Bao Quoc, viņš izskatījās ieinteresēts. ”Bao Quoc templis” viņš atkārtoja. ”Tas ir tas lielais templis kalnā netālu no dzelzceļa stacijas?”
Kad es pamāju, viņš norādīja uz sūkņu māju kalna malā — acīmredzot, uz savu posteni — un teica: ”Ja tu neesi pārāk aizņemts, tad, lūdzu, uznāc pie mums, lai mēs varam mazliet aprunāties.” Mēs apsēdāmies netālu no sūkņu mājas un viņš man pastāstīja par to, kā viņš kopā ar pieciem citiem kareivjiem pirms desmit dienām bija viesojušies Bao Quoc templī. Viņi ieradās templī desmitos vakarā, meklējot vjetnamiešu partizānus, Viet Minh, par kuriem bija ziņots, ka tie slēpjas templī. ”Mēs bijām stingri nolēmuši tos atrast. Mums bija ieroči. Mums tika dota pavēle tos arestēt vai, ja nepieciešams, pat nogalināt. Bet tad, kad mēs ieradāmies templī, mēs apstulbām.”
”Tāpēc, ka tur bija tik daudz Viet Minh?” ”Nē, nē!” viņš iesaucās. ”Mēs nebūtu apstulbuši ja mēs būtu atraduši Viet Minh. Mēs būtu uzbrukuši, lai cik viņu tur būtu.” Es biju apjucis. ”Kas tevi pārsteidza?” ”Tas, kas notika, bija kaut kas negaidīts. Katru reizi, kad mēs gājām apgaitā, cilvēki bēga no mums vai arī krita panikā.”
”Cilvēki ir tik bieži pieredzējuši šausmas, tāpēc viņi bailēs mūk.” es paskaidroju. ”Man pašam netīk biedēt vai terorizēt cilvēkus.” viņš atbildēja. ”Varbūt cilvēki tik ļoti baidās tāpēc, ka viņus nobiedēja tie, kas bija pirms mums. Bet tad, kad mēs iegājām Bao Quoc tempļa teritorijā, izskatījās, ka tas ir pilnībā pamests, iztukšots. Eļļas lukturi bija nogriezti ļoti tumši. Mēs tīšām gājām pa granti ļoti skaļiem soļiem, un man bija sajūta ka templī ir ļoti daudz cilvēku, bet mēs nevienu nedzirdējām. Tas bija neparasti kluss. Tad es izdzirdēju sava biedra pārsteiguma kliedzienu. Neviens neatbildēja. Es ieslēdzu savu kabatas lukturīti un iespīdināju to telpā, par kuru domājām, ka tā ir tukša — un es redzēju tur piecdesmit vai sešdesmit mūkus klusi un nekustīgi sēžam meditācijā.”
”Jā, tas ir tāpēc, ka jūs atnācāt mūsu vakara prakses laikā.” es apstiprināju, mājot galvu. ”Jā. Tas bija tā, it kā mēs atdurtos pret dīvainu un neredzamu spēku.” viņš teica. ”Mēs bijām tik šokēti, ka apgriezāmies apkārt un sanācām tempļa pagalmā. Mūki mūs vienkārši ignorēja? Viņi nepacēla balsi atbildei, un viņi neizrādīja ne mazākās panikas vai baiļu pazīmes!” ”Viņi neignorēja jūs. Viņi vienkārši praktizēja koncentrēšanos uz savu elpu — tas arī viss.” ”Es jutu, ka viņu miers ir tik pievilcīgs,” viņš teica, ”tas tūlīt iemantoja manu cieņu. Mēs klusu stāvējām pagalmā zem lielā koka un gaidījām kādu pusstundu. Tad atskanēja gonga skaņas un templis atgriezās pie normālas aktivitātes. Mūks iededza lāpu un aicināja mūs nākt iekšā, bet mēs paskaidrojām viņam, kāpēc mēs bijām šeit un tad mēs aizgājām prom. Tajā dienā es sāku citādi domāt par vjetnamiešiem.”
”Mēs šeit esam ļoti daudz jaunu vīru,” viņš turpināja. ”Mēs ilgojamies pēc mājām, mums ļoti pietrūkst savu ģimeņu un savas zemes. Mēs esam atsūtīti šurp, lai nogalinātu Viet Minh, bet mēs nezinām, vai mēs nogalināsim viņus, vai viņi nogalinās mūs un mēs nekad neatgriezīsimies mājās pie savām ģimenēm. Tad, kad es redzu, cik smagi cilvēki šeit strādā, lai atjaunoto savas izārdītās dzīves, tas atgādina man par to, cik izārdītas dzīves bija maniem radiem Francijā pēc otrā pasaules kara. Šo mūku mierpilnā un rāmā dzīve man liek domāt par visu zemes cilvēku dzīvēm. Un tad es brīnos, kāpēc mēs vispār esam šeit. Kas tas ir par naidu starp Viet Minh un mūms, ka mums bija jābrauc viss šis gabals uz šejieni, lai cīnītos ar viņiem?”
Dziļā aizkustinājumā es paņēmu viņa roku. Es viņam pastāstīju par savu senu draugu, kas tika iesaukts cīnīties ar frančiem un kurš sekmīgi bija uzvarējis vairākās kaujās. Kādu dienu draugs atnāca pie manis uz templi un izplūda asarās. Viņš teica, ka uzbrukumā kādam cietoksnim, kamēr viņš bija paslēpies aiz akmeņiem, viņš redzēja divus jaunus franču kareivjus, kas sēdēja un sarunājās. ”Kad es redzēju šo jauno, skaisto, gaišo, nevainīgo zēnu sejas, es nevarēju atklāt uguni, mīļo brāl. Cilvēki mani var saukt par vāju vai mīkstu, viņi var teikt, ka ja visi vjetnamieši būtu kā es, tad mūsu zeme tiktu drīz vien iekarota. Bet tajā mirklī es mīlēju savu ienaidnieku tā kā mana māte mīl mani! Es zināju, ka šo divu jaunekļu nāve radīs ciešanas viņu mātēm Francijā, tieši tāpat kā mana māte sēroja par mana jaunākā brāļa nāvi.”
”Tu redzi,” es teicu franču kareivim, ”jaunā vjetnamiešu kareivja sirds bija pilna ar cilvēkmīlestību.” Jaunais franču kareivis sēdēja klusu, iegrimis domās. Iespējams, viņš, līdzīgi man, aizvien vairāk aizdomājās par nogalināšanas bezjēdzību, par kara šausmām, un par ciešanām, kuras rodas no tā, ka tik daudzi jauni cilvēki mirst netaisnīgā un cietsirdīgā veidā.
Saule bija pacēlusies jau augstu un man bija laiks doties. Kareivis pastāstīja, ka viņa vārds ir Daniels Martī un ka viņš ir divdesmit vienu gadu vecs. Tieši pirms došanās uz Vjetnamu viņš bija pabeidzis vidusskolu. Viņš parādīja man savas mātes un jaunāko brāļa un māsas fotogrāfijas. Mēs šķīrāmies ar savstarpējas izpratnes un draudzības sajūtu, un viņš apsolīja svētdienās mani apciemot templī.
Turpmākajos mēnešos viņš tiešām nāca ciemos, kad vien varēja, un es viņu ņēmu līdzi uz meditāciju zāli kopīgai praksei. Es iedevu viņam garīgo vārdu Thanh Luong, kas nozīmē ”tīra un atsvaidzinoši mierīga dzīve.” Es viņam mācīju vjetnamiešu valodu — viņš zināja tikai dažas frāzes, kuras viņam tika iemācītas dienestā — un pēc dažiem mēnešiem mēs varējām sarunāties manā dzimtajā valodā. Viņš man pastāstīja, ka viņam vairs nav jādodas apgaitās, un es dalīju ar viņu atvieglojumu par šo ziņu. Tad, kad viņš saņēma vēstules no mājām, viņš tās rādīja man. Katru reizi, satiekot mani, viņš sveicienā savienoja savas plaukstas.
Kādudien es uzaicināju Thanh Luong uz veģetāru maltīti templī. Viņš ar prieku pieņēma uzaicinājumu un slavēja izcilās melnās olīves un gardos ēdienus, kurus cēlam viņam priekšā. Viņš atklāja, ka smaržīgā sēņu rīsu zupa, kuru bija sagatavojis mans brālis, ir tik izcila, ka viņš nespēja noticēt, ka tā ir veģetāra. Man viņam nācās smalki izstāstīt zupas pagatavošanas noslēpumus, lai viņš noticētu. Bija dienas, kad mēs, sēžot tempļa torņa pakājē, gremdējāmies sarunās par garīgumu un literatūru. Tad, kad izteicos atzinīgi par franču literatūru, Thanh Luonga acis iedegās lepnumā par savas nācijas kultūru. Mūsu draudzība kļuva ļoti dziļa.
Tad, kādu dienu, atnācis ciemos, Thanh Luong pavēstīja, ka viņa vienība tiek pārcelta uz citu apgabalu, un ir ticams, ka drīz viņš varēs atgriezties Francijā. Es pavadīju viņu līdz tempļa trejiem vārtiem un mēs atvadoties apskāvāmies. ”Es tev rakstīšu, brāl!”, viņs teica. ”Es būšu ļoti laimīgs saņemt tavas vēstules, un atbildēt uz tām.”
Pēc mēneša es saņēmu no viņa vēstuli ar ziņām, ka viņš tiešām atgriezās Francijā, bet tad devās tālāk uz Francijas koloniju Alžīrā. Viņš solīja man rakstīt no turienes. Kopš tā laika es no viņa neesmu neko vairs saņēmis. Kas to lai zina, kur Thanh Luong ir šobrīd? Vai viņš ir drošībā? Bet es zinu, ka tad, kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš bija mierā. Tas dziļā miera brīdis templī bija viņu izmainījis. Viņš bija ļāvis visu dzīvo būtņu dzīvēm piepildīt savu sirdi un viņš ieraudzīja kara bezjēdzību un destruktivitāti. Tas, kas to padarīja iespējamu, bija tas pilnīgās un absolūtās apstāšanas mirklis un atvēršanās tam spēcīgajam, dziedinošajam, maģiskajam okeānam, kuru sauc par klusumu.
Tulkots no grāmatas Thich Nhat Hanh, At Home in the World: Stories and Essential Teachings from a Monk’s Life