Aizvien vairāk cilvēku interesējas par meditāciju, piemin to savās sarunās. Aizvien biežāk dzirdam, ka draugi, paziņas, kolēģi meditē. Aizvien biežāk prātā iešaujas doma — varbūt arī man to vajag pamēģināt? Bet vai tā ir man vajadzīga, piemērota, nekaitīga?
Līdz ar domu PAR meditāciju parādās arī šaubas: meditācija ir saistīta ar reliģiju. Es nevēlos mainīt savus reliģiskos/ateistiskos uzskatus. Es nevēlos pieslieties kādai sektai vai riskēt ar savu piederību draudzei/konfesijai. Vai arī — par meditācijām runā visādi dīvaini cilvēciņi, kuri runā arī par čakrām, aurām, karmām, iepriekšējām dzīvēm un NLO nolaupīšanām. Es nevēlos, lai mani kaut kā identificētu ar viņiem, jo esmu racionāli domājošs, mūsdienīgi izglītots cilvēks, nevis kaut kāds ezotērēts dīvainis.
Negribu arī mainīt savu ierasto dzīves veidu un braukt uz Indiju/Himalajiem — tas viss man nav piemērots.
Un vēl — es taču esmu latvietis, dzimis audzis Latvijā, un austrumu meditācijas ir radušās citā laikā, citā kultūrā, citā reliģijā — vai mums, īsteniem latviešiem, gan nāktos ar to nodarboties?
Un tad, protams, bija tā viena reize, kur draugs/paziņa pastāstīja par meditāciju (vai es izlasīju kādā žurnālā) un nolēmu pamēģināt — un visas piecas minūtes man nekas nesanāca. Man nesanāk meditācija. Neizdodas.
Šādās sarunās ir dzirdamas aizvien biežāk. Bet kā tad īsti ir?
Protams, visos iepriekš minētajos argumentos ir daļa patiesības. Bet ir arī otra puse:
1. Ir ļoti daudz dažādu meditācijas formu. To izcelsmes avoti arī ir ļoti dažādi. Bet pamatos meditācija ir prāta un/vai apziņas kopšana. Līdzīgi kā mēs ikdienā kopjam savu ķermeni (ar kustību/sportu, mazgāšanos, citām ķermeņa procedūrām), tāpat mūsu prātam ļoti noderētu ikdienas aprūpe. Un tā ir meditācija. Reizēm cilvēki vaicā — bet es taču apgūstu jaunas lietas, mācos, attīstos — vai tad tā neskaitās prāta kopšana? Es teiktu, ka nē. Jaunu zināšanu apguvi varētu salīdzināt ar jaunu drēbju, lietu, instrumentu, rīku iegādi. Jā, ar tiem varam izdarīt vairāk, nekā ar kailām rokām, bet — pats pamats ir mūsu fiziskais ķermenis, spēja just, spēja pārvaldīt savus muskuļus — kustināt tos tieši tā, kā vēlos. Visi rīki ir tikai ķermeņa papildinājumi. Bez pamata spējas pārvaldīt savu ķermeni arī ar vislabākajiem rīkiem, apģērbu neko prātīgu izdarīt neizdosies. Tāpat ar prātu. Meditācija attīsta fundamentālas prāta īpašības — spēju pamanīt to, kas notiek nevis balstīties uz priekšstatiem un pieņēmumiem, spēju apzināti virzīt un noturēt uzmanību, spēju ieraudzīt savus iekšējos, prātā notiekošos procesus. Un, jebkuras grāmatās vai lekcijās apgūstamas zināšanas ir tikai papildinājums. Liekot tās uz labi sagatavotas bāzes, arī efekts būs labāks.
2. Meditācija ir saistīta ar reliģiju. Daļēji tā ir taisnība. Tomēr ir būtiski nodalīt reliģiju un garīgo praksi. Mūsdienās vairumā gadījumu reliģijai vairs nav sakara ar garīgo praksi. Un bieži garīgā prakse pastāv ārpus jebkuras reliģijas. Ar apzinātības meditāciju var nodarboties jebkuru reliģisko/filosofisko/ideoloģisko uzskatu ietvarā un tā dos labumu ikvienam — gan ateistam, gan kristietim, gan pagānam vai budistam.
3. Un kā ar ezotēriku? Esmu racionāli domājošs cilvēks!
Es arī sevi uzskatu par racionāli domājošu. Psihoterapeita, psihologa (un pirms tam fiziķa) izglītības man palīdz saprast dabā un cilvēka prātā — un smadzenēs — notiekošos procesus un secināt, ka meditāciju var uzskatīt par prāta treniņu. Sistemātisku, mērķtiecīgu, zinātniski izpētītu un pamatotu. Tas, ka ar dažādām meditācijas formām nodarbojas cilvēki, kurus interesē ezotēriskais, lai paliek viņu ziņā. Meditācijai ir vieta arī kritiski domājoša cilvēka arsenālā. Vēl jo vairāk — ja kritiski domājošs skeptiķis rūpīgi izanalizētu par meditāciju pieejamo zinātnisko literatūru, tad acīmredzami racionālā izvēle būtu sākt praktizēt pēc iespējas ātrāk.
4. Es vienu/vairākas reizes esmu mēģinājis, un man nesanāca…
Paradoksāli, bet šis apgalvojums ir ļoti tuvu meditācijas būtībai. Jo viens no lielākajiem traucēkļiem meditācijai ir tieši mūsu prāta darbība. Citiem vārdiem sakot, meditācija “nenotiek”, jo traucē mūsu priekšstati par to, kam tieši vajadzētu “notikt”. Bet meditācijas uzdevums ir ieraudzīt un novērst šos traucēkļus, jo — tieši tas pats mehānisms darbojas arī citās dzīves jomās. Ja prāta uzstādījumi traucē meditācijai, tad līdzīgi tie traucēs arī darbā, attiecībās, atpūtā. Meditācija var palīdzēt šos traucēkļus ieraudzīt un no tiem atbrīvoties.
Rezumējot, varu teikt, ka meditāciju kā rīku sava prāta kopšanai var un ir ieteicams izmantot ikvienam cilvēkam.
Kā sākt? Viena no iespējām — 8 nedēļu apzinātības prakses kurss.
Vai — ja ir jautājumi par meditāciju, tad tos var uzdot tepat, šī raksta komentāros.
Lai labi un laimīgi!
You must log in to post a comment.