Izvilkums no Alberta Einšteina un Rabindranata Tagores sarunas 1930. gada 14. jūlijā Berlīnē, kurā skartas zinātnes, skaistuma, apziņas un filosofijas attiecības.
Einšteins: Vai jūs ticat Dievišķajam, kas būtu nodalīts no pasaules?
Tagore: Ne nodalītam. Cilvēka neierobežotā būtība aptver Pasauli. Nevar pastāvēt nekas, kas nevarētu būt ietverts cilvēka būtībā, un tas pierāda, ka Visuma Patiesība ir cilvēka Patiesība.
Es to paskaidrošu ar zinātnisku faktu. Matērija ir veidota no protoniem un elektroniem, ar tukšumu starp tiem, bet matērija izskatās nepārtraukta. Līdzīgi cilvēce — to veido indivīdi, tomēr starp tiem pastāv cilvēciska mijiedarbība, kas dod dzīvi vienotai cilvēku pasaulei. Visums ir savienots ar mums līdzīgā veidā. Tas ir cilvēku visums. Es esmu sekojis tam ar mākslas, literatūras un cilvēka reliģiskās apziņas palīdzību.
Einšteins: Pastāv divi dažādi priekšstati par visuma dabu: (1) Pasaule kā vienība ir atkarīga no cilvēka. (2) Pasaule kā realitāte ir neatkarīga no cilvēka faktora.
Tagore: Tad, kad mūsu pasaule ir harmonijā ar cilvēku, ar mūžīgo, mēs to pieredzam kā Patieso, mēs to jūtam kā skaisto.
Einšteins: Tas ir pilnībā cilvēcisks Visuma koncepts.
Tagore: Cita koncepta nevar būt. Šī pasaule ir cilvēku pasaule. Zinātniskais skatījums uz to arī ir zinātnisko cilvēku skatījums. Ir noteikts domu gājiens un prieks, kas padara to Patiesu, Augstākās Patības standarts, kura pieredze tiek piedzīvota caur mūsu pieredzi.
Einšteins: Aprakstītā ir cilvēka vienības izpratne.
Tagore: Jā, viena, bezgalīga vienība. Mums tā ir jāizpauž caur savām emocijām un aktivitātēm. Mēs izpaužam neierobežoto Augstāko Patību caur saviem ierobežojumiem. Zinātne interesējas par to, kas nav ierobežots individuālajā, tā ir nepersoniska cilvēku Patiesību pasaule. Reliģija izpauž šīs Patiesības un savieno tās ar mūsu dziļākajām vajadzībām; mūsu individuālās Patiesības apziņas iegūst universālu nozīmīgumu. Reliģija pievieno vērtības Patiesībai un mēs zinām, ka šī Patiesība ir laba caur to, ka mēs esam harmonijā ar to.
Einšteins: Tad ne Patiesība, ne Skaistums nav neatkarīgs no cilvēka?
Tagore: Nē.
Einšteins: Ja kādreiz vairs nebūtu cilvēku, tad Belvederes Apolons vairs nebūtu skaists.
Tagore: Nē.
Einšteins: Es piekrītu šim domu gājienam attiecībā uz Skaisto, bet nevaru to attiecināt uz Patiesību.
Tagore: Kāpēc ne? Patiesība izpaužas caur cilvēkiem.
Einšteins: Es nevaru pierādīt, ka mans uzskats ir patiess, bet tā ir mana reliģija.
Tagore: Skaistums ir pilnīgas harmonijas ideāls, kas atrodams Augstākajā Patībā. Patiesība ir Augstākā Prāta pilnīga izpratne. Mēs, indivīdi, tam varam pietuvoties caur savām kļūdām un maldiem, uzkrājot pieredzi, izgaismojot savu apziņu — kā gan citādi mēs varam uzzināt Patiesību?
Einšteins: Es nevaru zinātniski pierādīt, ka Patiesība var tikt uztverta kā Patiesība neatkarīgi no cilvēkiem, bet es tam pavisam noteikti ticu. Es ticu, piemēram, ka Pitagora teorēma ģeometrijā apgalvo kaut ko, kas ir ļoti ticami patiess, neatkarīgi no cilvēku eksistences. Katrā gadījumā, ja pastāv realitāte, kas ir neatkarīga no cilvēka, ir jābūt Patiesībai, kas attiecas uz šo realitāti. Tieši tādā veidā pirmās eksistence rada otrās eksistenci.
Tagore: Patiesība, kas ir tas pats kas Augstākā Būtība, ir neizbēgami cilvēciska, citādi lai ko mēs, indivīdi apjēgtu kā patiesu, to nevarētu saukt par patieso — vismaz ne tādā ziņā kā Patiesību kuru apraksta kā zinātnisku un kuru var sasniegt tikai caur loģikas procesu, citiem vārdiem sakot, izmantojot domāšanas orgānu, kurš savukārt, ir cilvēcisks. Atbilstoši Indiešu filosofijai, pastāv Brahmans, kas ir absolūtā Patiesība, kuru nevar uztvert atsevišķā, izolētā prātā vai aprakstīt vārdos, bet to var apzināties tikai indivīdam pilnībā savienojoties ar bezgalīgo. Bet šāda veida Patiesība nevar piederēt Zinātnei. Tās Patiesības daba, par kuru diskutējam mēs, ir izpausme — citiem vārdiem sakot tas, kas izskatās patiess cilvēka prātam, un tādējādi ir cilvēcisks, un to varam saukt par maya vai ilūziju.
Einšteins: Tātad, atbilstoši jūsu teorijai, kas ir indiešu teorija, tā nav indivīda ilūzija, bet visas cilvēces kopīga ilūzija.
Tagore: Indivīdi tāpat pieder cilvēcīgajam. Tāpēc kopīgais cilvēces prāts īsteno Patieso; indiešu un eiropiešu prāti satiekas kopīgā realizācijā.
Einšteins: Vācu valodā vārds “suga” attiecas uz visiem cilvēkiem, patiesībā pat mērkaķi un vardes te pieder.
Tagore: Zinātniskajā piegājienā mēs likvidējam savu individuālo prātu radītos personiskos ierobežojumus un tādā veidā sasniedzam tādu Patiesā izpratni, kas atbilst Augsākajai Patībai.
Einšteins: Problēma sākas tajā, vai patiesība ir neatkarīga no mūsu apziņas.
Tagore: Tas, ko mēs saucam par patiesību ir harmoniskas attiecības starp subjektīvo un objektīvo realitātes aspektu. Tie abi pieder pār-personīgajam cilvēkam.
Einšteins: Pat sadzīviskajā ikdienā mēs aprakstām realitāti kā neatkarīgu no cilvēka — attiecībā uz objektiem, kurus lietojam. Mēs to darām, lai jēdzīgi savienotu savu maņu orgānu pieredzi. Piemēram, pat tad, kad neviena nav mājā, galds paliek tur, kur tas ir.
Tagore: Jā, galds ir ārpus individuālā prāta, bet tas nav ārpus kopējā prāta. Galds, kuru es uztveru ir uztverams ar tādu apziņu, kāda man ir.
Einšteins: Ja neviena nav mājā, tad galds būs tieši tāpat — bet šo nevar izskaidrot no jūsu skatu punkta — jo mēs nevaram izskaidrot, ko tas nozīmē, ka galds ir, neatkarīgi no mums.
Mūsu dabiskais skatu punkts atiecībā uz patiesību, kas ir neatkarīga no cilvēkiem nevar tikt izskaidrots vai pierādīts, bet tā ir ticība, bez kuras nevar dzīvot — pat ne primitīvākās būtnes. Mēs piešķiram Patiesajam pārcilvēcisku objektivitāti. Tā ir nepieciešama mums, tā realitāte, kas ir neatkarīga no mums un no mūsu pieredzes un no mūsu prātiem — lai arī mēs nevaram pateikt, kas tas īsti ir.
Tagore: Zinātne ir pierādījusi, ka galds kā ciets priekšmets ir izpausme un tāpēc tas, ko cilvēka prāts uztver kā galdu neeksistētu, ja nebūtu šī prāta. Tai pašā laikā ir jāatzīst, ka atziņa, ka galīgā fiziskā realitāte ir nekas vairāk kā atsevišķu elektrisko impulsu rotācija arī pieder cilvēka prātam.
Patiesības nojautā ir mūžīga pretruna starp universālo cilvēka prātu un to pašu prātu, kas ir ietverts indivīdā. Mūžīgs saskaņošanas darbs notiek mūsu zinātnē, filosofijā un ētikā. Katrā gadījumā, pat ja būtu kāda Patiesība, kas būtu pilnīgi neattiecināma uz cilvēkiem, tad priekš mums tā būtu pilnībā ne-eksistējoša.
Nav grūti iztēloties prātu, kuram notikumi virknējas ne telpā, bet tikai laikā — kā notis mūzikā. Šādam prātam realitāte atbilst muzikālajai realitātei, kurā tādai Pitagora teorēmai nebūtu nekādas nozīmes. Ir papīra realitāte, kas ir bezgalīgi atšķirīga no literatūras realitātes. Prātam, kas piemīt kodei, kura ēd papīru, literatūra ir pilnībā neeksistējoša, tai pašā laikā cilvēka prātam literatūrai ir augstāka Patiesā vērtība, nekā papīram. Līdzīgā veidā, ja ir kāda Patiesība, kurai nav sajūtu vai racionālas attiecības ar cilvēka prātu, tā arī paliks kā nekas tik ilgi, kamēr mēs būsim cilvēki.
Einšteins: Tad es esmu ticīgāks, nekā jūs!
Tagore: Mana reliģija ir Augstākās Patības, kopējā cilvēces gara saskaņošanā ar savu individuālo esību.
Avots: brainpickings.org