Īsumā par ego:
Mēs nezinām, kas mēs esam. Tomēr, reiz konstatējuši, ka esam, mēs (neapzināti) izveidojam ideju/priekšstatu par sevi — es esmu tas, kas man pieder. Šo ideju veidot mums palīdz citi (vecāki, pieaugušie), kuri arī uzskata, ka viņi ir tas, kas viņiem pieder un ka mēs esam tie, kas mums pieder. Tā kā mūsu kritiskā domāšana nav attīstīta, tad mēs pieņemam šo ideju: “es esmu tas, kas man pieder”. Šī doma arī ir ego.
No šīs idejas automātiski izriet vairāki secinājumi:
Attiecībās ar pasauli es esmu niecīgs, jo man pieder tikai nedaudz, kamēr citiem/pasaulei ir ļoti daudz. Ja es pazaudēšu to, kas man pieder, tad manis vairs nebūs. Tāpēc man ir jāsargā tas, kas man pieder. Jāsargā no citiem, kuri man to var atņemt.
Katru reizi, kad es iegūstu vairāk, es jūtos labi (varens, priecīgs, piepildīts). Šī sajūta ir pārejoša, bet nekas — es kaut kad iegūšu tik daudz, ka jutīšos pavisam labi. Vajag tikai iegūt vairāk.
Visprimitīvākajā veidā ego ideja par piederību attiecas uz redzamām lietām, tādām kā bagātība, vara, slava. Vai arī doma — es esmu mans ķermenis. Nedaudz smalkāks ego vērtē sevi pēc cieņas, atzinības, saņemtā mīlestības daudzuma. Pēc reputācijas, sasniegumiem, atklājumiem, izglītības, labajiem darbiem. Pēc “garīgajiem” sasniegumiem — retrītu skaita, meditācijas stundām, čakru vai kanālu atvēruma, dvēseles brieduma, mistisko pieredžu skaita, īpašām attiecībām ar garīgajiem skolotājiem. Bet būtība nemainās — ego identificējas ar īpašumiem.
Ego secinājumi nav par saturu, bet par procesu. Ego process saturā var ielikt jebko — nauda, vara, slava, popularitāte, zināšanas, spējas, tirgus daļa, atpazīstamība, sasniegumi, klienti, pieredze — vairāk ir labāk.
Ego ir tik dziļi iedēstīts mūsu kultūrā, ka mēs bez mazākajām pretenzijām un pat ar zināmām simpātijām dziedam tādas dziesmas kā “es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis”.
Katra cilvēka/lietas vērtību nosaka tas, cik daudz tai pieder — jo vairāk pieder, jo vērtīgāka tā ir. Ja es gribu būt vērtīgāks, tad man vajag vairāk. Kā es varu iegūt vairāk — krāt pašam, neļaut citiem atņemt manējo, un pie iespējas atņemt citiem to, kas ir viņiem. Kā redzams, šie ego secinājumi ir visu līmeņu konfliktu pamatā.
Citā veidā šī pati doma izpaužas kā salīdzināšana — vai es esmu labs/slikts? Vai esmu pietiekams? Uz īsu brīdi, kad salīdzinājumā ar apkārtnē redzamajiem man ir “visvairāk”, tad es beidzot varu justies labi. Bet, protams, šī “pietiekamības” sajūta ir nestabila, pārejoša, un visbiežāk mēs jūtamies nepietiekoši. Nepietiekoši labi, nepietiekoši skaisti, gudri, bagāti, iejūtīgi, varoši, atsaucīgi, prasmīgi — mēs jūtamies nepietiekoši. Pat ja vienā jomā jūtamies kaut ko sasnieguši, tad citās esam nepietiekami. Un, tā kā ego paradums ir vērtēt, salīdzināt, tad vienmēr mēs varam atrast kādu, kuram ir vairāk — un līdz ar to justies slikti, jo esam nepietiekami.
Ego process ir spējīgs paņemt arī “negatīvas” lietas — vairāk ciešanu vai vairāk nabadzības — un cīnīties par pirmo vietu no otra gala — “es esmu visvairāk cietušais”, un tādējādi, īpašs — kā šie četri kungi: