Kategorijas
Apziņa Citāti Dzīves jēga Video

Dzīves jēga

Eksistence, fiziskā pasaule pamatos ir spēle.

Tai nepastāv nekāda nepieciešamība. Tā nekur nedodas. Tai nav nekāda mērķa, kurā nokļūt.

Vislabāk to var saprast, salīdzinot ar mūziku.  Jo mūzika, kas ir mākslas forma, pēc būtības ir spēle. Mēs sakām “spēlēt klavieres” nevis “darīt klavieres”.

Kāpēc? Mūzika atšķiras no – teiksim — ceļošanas. Ceļojot mēs vēlamies nokļūt kaut kur. Mūzikā, savukārt, mūsu mērķis nav pabeigt kompozīciju. Nobeigums nav kompozīcijas mērķis.

Ja tā būtu, tad labākie diriģenti būtu tiek, kas tiktu ātrāk pie beigām. Un būtu komponisti, kas rakstītu tikai nobeigumu. Cilvēki dotos uz koncertu, lai dzirdētu vienu — nobeiguma akordu — jo tās ir beigas!

Tas pats ir ar deju.Tu necenties dejojot nokļūt noteiktā telpas punktā. Visa dejas jēga ir — deja.

Bet mēs to neredzam mūsu izglītības sistēmā vai mūsu ikdienā. Mūsu skolu sistēma rada pilnīgi citādu priekšstatu.

Tā ir būvēta klasēs un tas, ko mēs darām — mēs ieliekam bērnu skolas koridorā un sakām “Nāc, nu, kis, kis, kis” un tad ir bērnudārzs, un tas ir lieliski, jo tad, kad pabeigsi bērnudārzu, tiksi pirmajā klasē, un pēc pirmās klases būs otrā klase un tā tālāk. Un pēc pamatskolas būs vidusskola, un tad augstskola un kad pabeigsi augstskolu, tad tiksi laukā pasaulē. Un tad tu nonāksi kādā amatā, kurā pārdosi apdrošināšanas pakalpojumus, un viņiem būs pārdošanas mērķi, un tie tev būs jāsasniedz. Un visu laiku tā “lieta” tuvosies. Aizvien tuvāk un tuvāk — “tas”! Sasniegumi, panākumi, uz kuriem tu visu laiku strādāji.

Un tad tu kādu dienu — ap 40 gadu vecumā pamodīsies un teiksi “Mans Dievs, es esmu nonācis galā! Es esmu šeit!” Un tu nejutīsies īpaši citādāk, nekā esi juties visu laiku.

Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo, lai aizietu pensijā, kas atliek ietaupījumus nebaltām dienām. 65. gadu vecumā viņiem vairs nav palikusi enerģija. Un viņi nonāk un pūst kādā pansionātā.

Kāpēc? Jo mēs esam piemānījuši paši sevi visas dzīves garumā.

Mēs esam domājuši par dzīvi kā par ceļojumu, vai pat svētceļojumu, kura galā ir kāds nopietns mērķis. Un mērķis bija — nonākt tur, galā. Vai tā būtu veiksme vai varbūt paradīze pēc nāves. Bet mēs esam visa ceļu pavadījuši bezjēgā.

Tas bija mūzikas gabals un mums bija jādejo vai jādzied — kamēr skanēja mūzika.

Alan Watts

Nav komentāru par “Dzīves jēga”

Ja žurnālistu aprindās ir atļauts rakstīt par to, kas autora darbā ir labs vai slikts, tad zinātnē pie labā toņa pieder uzrakstīt, kā ir labāk, kā ir pareizāk. Tādēļ spriešanu par mazāk svarīgo un mazāk piemēroto atstāsim lasītājam un mēģināsim pateikt galveno – kas ir dzīves jēga, kāda tā ir zināma mūsdienu zinātnei.
Lai ieraudzītu dzīves jēgu, ir jāpārzin mūsdienu zinātnes atziņas šajā jomā, jāspēj ieraudzīt, ka mēs esam informācijas apstrādes un jaunrades mašīnas, kuru galvenais dzinējspēks ir ģenētiski mantoto vajadzību apmierināšana. Viena no galvenajām vajadzībām ir izdzīvošanas vajadzība, vajadzība pēc neierobežotas jeb ‘mūžīgas’ dzīves. Šādā skatījumā cilvēka dzīves jēga šobrīd, kad esam tikai pietuvojušies savas apziņas pārnešanai uz citu, ilgspējīgāku vidi, ir – nodot tālāk. Katras paaudzes uzkrātās informācijas tālāknodošana šodien notiek, atstājot pēcnācējiem materiālos labumus un intelektuālo vidi (eksaktās un emociju valodas, izkoptas vajadzības un pasaules modeļi un vērtības). Plašākā skatījumā mums jāierauga, mēs esam vienīgais (mums zināmais) Universa matērijas apziņas veids, nesējs un veidotājs. Tas iedod mums milzīgas, kosmiskas iespējas, pienākumu un atbildību.
Redzēt un apzināties šo uzdevumu un atbildību un rīkoties saskaņā ar to mūsdienu cilvēka augstākais pienākums un dzīves jēga un gandarījums.
Jau šodien mūsu dzīves nav ierobežotas ar viena indivīda mūžu (kā daudzi to domā), jo galvenais, ar ko mēs dzīvojam, kas veido mūsu individuālo ‘es’, mūsu personību, tiek nodots tālāk, tikai – minimāli saglabājot indivīda situācijpieredzi. Tādēļ vairākums cilvēku domā, ka viņi nomirst. Patiesībā ‘nomirst’, tiek nodzēsta mazākā daļa – personīgās pieredzes scenāriji.
Ja mēs neiznīcināsim šo civilizāciju tuvākajā nākotnē un iemācīsimies savu apziņu pārnest uz ilgspējīgāku vidi, tad mēs pietuvosimies tam, ko Carl Sagan rakstīja: “Mēs esam Visuma matērijas mēģinājums sevi apzināties.”

Mazliet dīvaini ir šo lasīt — par “zinātnes atziņām šajā (dzīves jēgas) jomā”
Kura ir tā zinātnes nozare, kas nodarbojas ar dzīves jēgas jautājumiem?
Tālāk — “mēs esam informācijas apstrādes mašīnas…” — neviens nopietns zinātnieks neizvirza šādus kategoriskus apgalvojumus. Zinātnes ietvaros lietotā valoda ir cita: piemēram: “aplūkosim cilvēku kā info apstrādes mašīnu…”. Resp, piedāvātais ir tikai modelis, kas kaut ko parāda (info apstrādi), bet citas īpašības ignorē.
Informāciju apstrādā arī datori. Bet vai datori apzinās to, ka viņi apstrādā informāciju?

Ja zinātnes pētītās dzīves norises un fakti ir objektīvi, tad par dzīves jēgu, morāli un ētiku saka, ka šie izteikumi ir subjetīvi, tie izteic autora (vai lielāku vai mazāku sociālo grupu cilvēku) viedokli. Pārspīlējot var teikt, ka ‘cik cilvēku, tik pareizo risinājumu vai viedokļu’. Tādēļ ar šiem jautājumiem nodarbojas filozofi, citi speciālisti un domātāji. Tādēļ dažādās cilvēku grupās, valstīs un kultūrās ir pilnīgi atšķirīgas morāles, uzvedības normas, vērtības un priekšstati par dzīves jēgu.

Ja pētnieks grib iegūt sabiedrībai derīgas un realitātei atbilstošas atziņas, tad viņam jābalstās uz mūsdienu zinātnes atziņām, uz pierādītiem un pārbaudītiem faktiem. Ētikas veidošanā faktiem klāt nāk vēl vērtības. Un tās vairs nav tik objektīvas, kā zinātnes pētītie fakti. Vai šie pētnieki ir zinātnieki? Es domāju, ja viņi savu spriedumu veidošanā iespēju robežās balstās uz faktiem, tad – jā. Tādēļ attīstīto valstu zinātnieki (bieži) un politiķi (retāk) nonāk pie līdzīgiem slēdzieniem un vērtībām. Un ieraksta šos slēdzienus starptautiskos dokumentos (deklarācijās, vienošanās un līgumos). Un mēģina veidot saprašanos.

Bet, piemēram, reliģijas sludinātāji nav zinātnieki, jo viena no galvenajām kristīgās reliģijas prasībām ir ticēt. Bet ticēt nozīmē pieņemt par pareiziem izteikumus, par kuriem ir zināms, ka tie nav pierādīti. Šāda pieeja ar zinātni nav savienojama.

Protams, ka dzīves jēgas formulējums ir atkarīgs no autora lietotajām, par labām atzītām vērtībām. Tādēļ mēs novērojam milzīgas atšķirības – atkarībā no autora laikmeta, redzesloka, zināšanām, dzīvesveida.

Mēs, cilvēki, savas dzīves jēgu atvasinām no vērtībām, bet vērtības, savukārt, tiek veidotas, balstās uz zinātnes atklātiem faktiem. Pēdējos gadu desmitos dažādas zinātnes nozares mums ir iedevušas jaunas zināšanas kosmoloģijā (Ilgoņa Vilka lekcijas Youtube), bioloģijā (E.O. Wilson, On Human Nature, Sociobiology, Helen Fisher, Why We Love: The Nature and Chemistry of Romantic Love), info teorijā (Robert U. Ayres, Information, Entropy and Progress, Herman Haken, Information and Selforganization), tas ļauj atbildēt uz mūžsenajiem filosofu jautājumiem Kas mēs esam? No kurienes mēs nākam? un Uz kurieni mēs ejam?, tas ļauj mums izveidot pilnīgi jaunas vērtības, un, atbilstoši tam – jaunas atziņas par mūsu dzīves jēgu.

Pēdējo gadu desmitu zinātne mums ir iedevusi spēju sākt sevi saprast un veidot (D. Siegel, Mindsight, un, protams, arī šī interneta vietne un apzinātības veidotāji Latvijā). Balstoties tikai uz šīm zināšanām, mēs varam noformulēt vienpusīgu izteikumu par dzīves jēgu: Mūsdienu cilvēka dzīves jēga ir sevi saprast, palīdzēt sev un veidot sevi, lai varētu nodzīvot kaut cik sakarīgu dzīvi.

Bet, protams, tas ir šaurs formulējums. Ja gribam uzrakstīt par mūsdienu cilvēka dzīves jēgu kaut cik pilnīgi, tad jāņem vērā pašas jaunākās, nesenās zināšanas par mums, cilvēkiem. I.V.

Komentārs: