Dhammapada Wikipedia

Dhammapada angliski ar komentāriem

1. JAMAKAVAGA JEB PĀRU TEICIENU NODAĻA

1. 
Šī mācība, dhamma, ir labākā daļa no prāta, patapināta no prāta un prāta nosacīta. Kas runā vai dara, turēdams ļaunu prātu, tam ciešanas seko kā ratu riteņi vilcējam pēdās.
2. Šī mācība, dhamma, ir labākā daļa no prāta, patapināta no prāta un prāta nosacīta. Kas runā vai dara, turēdams labu prātu, tam laime seko pa pēdām kā ēna.
3. Viņš mani nozākāja, viņš mani pievārēja, viņš iesita man, viņš mani aplaupīja. Kas nemet pie malas šīs domas, tam ienaids nemitējas.
4. Viņš mani nozākāja, viņš mani pievārēja, viņš iesita man, viņš mani aplaupīja. Kas met pie malas šīs domas, tam ienaids mitējas.
5. Sacīts, ka naidu šai saulē neuzveic naids, vienīgi nenaids to uzveic, — lūk, mūžīgā patiesība.
6. Daudzi šeit nejēdz, ka te mums reiz visiem ir jāņem gals, — starp tiem, kas to jēdz, tūdaļ mitējas ķildas.
7. Negausi, sliņķi, kurš dzīvo, nevaldot jūtas, bez apņēmības un tīksminoties par baudām, — to satriec Māra, kā vējš satriec trupušu koku.
8. Apņēmīgo un paļāvīgo, kurš dzīvo, valdīdams jūtas un netīksminoties par baudām, — to nesatriec Māra, kā vējš ne­var satriekt klinti.
9. Kas dzeltenās drānas¹ velk, neticis tīrs no dubļiem, bez tikuma, padomam nepiederošais — nav dzelteno drānu cie­nīgs.
10. Kas dzeltenās drānas velk, ticis no dubļiem tīrs, tas — tiku­mam, padomam piederošais — ir dzelteno drānu cienīgs.
11. Kas par būtisku teic esam nebūtisko, par nebūtisku tur bū­tisko, tas būtisko neiepazīs, jo ir lēmis sev meklēt aplamo.
12. Kas par būtisku teic esam būtisko un par nebūtisku tur ne­būtisko, tas iepazīs būtisko, — viņš ir lēmis sev meklēt patieso.
13. Tāpat kā lietus iesūcas namā caur sliktu jumtu, tā iekāres iesūcas aplami turētā prātā.
14. Tāpat kā lietus nesūcas namā caur labu jumtu, tā iekāres nesūcas pareizi turētā prātā.
15. Šaisaulē cieš un viņsaulē cieš — abās saulēs ļaundaris cieš, — viņš gaužas un cieš, paša darītu redzēdams.
16. Šaisaulē priecājas, viņsaulē arī — abās saulēs priecājas labais, — viņš nevar beigt priecāties, paša darītu redzēdams.
17. Šaisaulē gaužas un viņsaulē gaužas — abās saulēs ļaunda­ris gaužas: «Ļaunais ir manis darīts!» Vēl vairāk viņš gau­žas, ļaunuma piemeklēts.
18. Šaisaulē gavilē, viņsaulē arī — abās saulēs labais gavilē: «Labais ir manis darīts!» Vēl vairāk viņš gavilē, laba pie­meklēts.
19. Kas svētrakstus skandē, tiem sekot nevīžodams, no tiesas, tāds līdzīgs ganam, kurš svešas govis pārskaita, turēdams tās par savām, — tāds svētumu nebauda.
20. No pinekļiem prātu atraisījis un kaislības, ienaidu, maldus pievārējis, — brīvs būdams no slāpes pēc viņas vai šīs sau­les, — tāds, kas īstenai sajēgai pieder un, lai gan svētrak­stus neskandē, tomēr jēdz tikumu, — tāds bauda patiesu svētumu.

2. APAMĀDAVAGA JEB NODAĻA PAR NOPIETNĪBU

21. Nopietnība ir ceļš uz nemirstību, vieglprātība — uz pazu­šanu. Nāvei nav varas pār nopietno, kamēr vieglprātis ir tikpat kā miris.
22. Gudrais, to skaidri jēgdams un turēdams nopietnību, bauda prieku starp izredzētiem.
23. Pārdomām nodevies, nelokāms, drosmīgs un neatlaidīgs — tāds, no tiesas, ir gudrais, kurš iemanto nibānu, brīvu no važām un neizsīkstošu.
24. Darbīgam, nopietnam, savaldīgam, ar apdomu darošam, tīru nodomu vadītam, tikumīgam — tādam, no tiesas, aug augumā slava.
25. Lai atturība un nopietnība, un darbīga rosība gudrajam kļūst par salu, tad šo salu nekādi pali neaizraus līdzi.
26. Sliņķis un muļķis tur vieglu prātu, bet gudrais kā lielāko dārgumu sargā nopietnību.
27. Nevergo baudai un kaislībām, neturi vieglu prātu! Augstāko laimi gūst nopietnais, pārdomās gremdēdamies.
28. Līdzīgi kalnā stāvošam gudrais raugās uz ielejā palicējiem. Pieveicis vieglprātību un gudrības cietokšņa sargtorni pa­kāpies, mierīgs un nopietns noraugās prātīgais ciešanu ap­mātā pasaulē tāpat kā gudrais muļķī.
29. Starp guļošiem palikdams nomodā, paturot nopietnību starp vieglprāšiem, iet savu ceļu gudrais, — no tiesas, tāds ir kā labs rikšotājs, kurš tālu iepakaļ atstāj vezumniekus.
30. Par vadoni dieviem kļuva Maghavāns, turēdams nopiet­nību, — nopietno tālab uzteic, bet vieglprāti peļ.
31. Nopietnību baudošs bhikhu bažīgi vairās no vieglprātības, tāds virzās uz priekšu kā uguns, lielus un mazus šķēršļus sadedzinādams.
32. Nopietnību baudošs bhikhu bažīgi vairās no vieglprātības, tāds vairs neko nevar zaudēt, jo nibāna ir tepat blakus.

3. CITA VAGA JEB NODAĻA PAR DOMU

33. 
Tikpat nekļūdīgi kā šāvējs bultu, raida gudrais tramīgu, dre­bošu, grūti valdāmu, grūti turamu domu.
34. Kā sausumā izmesta zivs dreb šī doma, no Māras varas patverties raudamās.
35. Savaldīt tramīgu, grūti turamu domu, kas kaislībām dzenas pakaļ, ir teicama lieta, jo laimi nes doma, kas savaldīta.
36. Lai uzmana gudrais šo kaislībām pakaļ skrienošo, grūti tu­ramo domu, jo laimi nes doma, kas uzmanīta.
37. Tas Māras važas salauzīs, kas sirdī [144] apslēptu, tālumos klīs­tošu, vienatnē mītošu, bezmiesas domu savaldīs.
38. Gudrība tam netop pilnīga, kas nejēdz īsteno tikumu, tādam ir satraukts prāts un doma ir nepastāvīga.
39. Bailes nemājo modrā un nesatrauktā, par labu un ļaunu nespriedelējošā prātā, un domas tur nevairo aplamību.
40. Nojēdzis to, ka šis ķermenis māla podam ir līdzīgs, lai gudrais rauj visas saites un, domu par cietoksni darījis, gud­rības bruņas lai nokaļ un, atņēmis uzvaru Mārām, šo uz­varu patur.
41. Vai tad ilgi, ak vai, šis ķermenis šīssaules dubļus min! — tiklīdz tam laupa sajēgu, zemē nokrīt kā bluķis un pelna vienīgi nicināšanu.
42. Lai vai ko var naidnieks naidniekam nodarīt, lai vai ko var ļaundaris padarīt ļaundarim, — aplami turēts prāts var lielāku ļaunumu darīt.
43. Lai vai ko labu var tēvs ar māti, lai vai ko labu var tuvā­kais tuvākam darīt, — pareizi turēts prāts vēl lielāku la­bumu dara.

4. PUPHAVAGA JEB NODAĻA PAR PUĶI

44. Kas šosauli, kas Jamas sauli, kas dievu sauli pievārēs? Kas tikuma taku, ar sajēgu sludinātu, — kas to kā gudrais puķi sameklēs?
45. Māceklis pievārēs šosauli, Jamas sauli un dievu sauli. Mā­ceklis tikuma taku, ar sajēgu sludinātu, kā gudrais puķi sa­meklēs.
46. Lai gudrais iet savu ceļu, nāvei netverams, puķēm vītās Māras bultas salauzis, — lai iet, jo viņš jēdz, ka šis ķerme­nis ir tikai māns, kurš zūd tikpat ātri kā putas.
47. Kas puķi plūc, neguvis prāta gaismu, to nolaupa Māra kā guļošu ciematu plūdi.
48. Kas puķi plūc, palikdams baudu varā, neguvis prāta gaismu, to paņem sev iznīcība.
49. Kā bite, kas, medu dzērusi, aizlido, puķes smaržu un ko­šumu neizpostīdama, tāpat lai ciematā uzvedas vientuļnieks.
50. Lai viņam rūp nevis citu kļūdas, ne citu darīts vai nepa­darīts, bet vienīgi paša darīts vai nepadarīts.
51. Nemēdz nest augļus spilgtas un krāšņas puķes bez smar­žas, — tapat arī skaistas runas, kurām neseko darbi.
52. Skaistas runas, ja tām seko darbi, nes augļus tāpat kā spilgtas, krāšņas un smaržīgas puķes.
53. Daudzas vītnes var novīt no klēpja puķu, — daudz laba, reiz pasaulē nācis, var mirstīgais darīt.
54. Sandala, vasikas, tagaras¹ smarža — tās neiet pret vēju, bet tikuma smarža piepilda visu sev apkārt, — to arī pret vēju var sajust.
55. Labi sandals un vasika smaržo, lotoss un tagara arī, — par visu labāka tomēr ir tikuma smarža.
56. Labi smaržo sandals un vasika, tomēr vienīgi tikuma smarža pie dieviem debesīs kāpj.
57. Māra to ceļu neuzies, kuru iet tikumīgais, jo nopietnībā un īstenā sajēgā viņš sargā savu brīvību.
58. Kādreiz uz lielceļa pamestā mēslu kaudzē uzzied smaržīga, acij tīkama puķe.
59. Kādreiz starp mēslu vērtiem tumsoņiem arī kāds Budhas māceklis pagadās, kas no citiem pēc īstenas sajēgas at­šķiras.

5. BĀLAVAGA JEB NODAĻA PAR MUĻĶI

60. Gara ir nomodā esošam nakts, gara ir jodžana nogurušam, gara ir atkaldzimšanu ķēde muļķim, īsteno dhammu nejēdzošam.
61. Pats padari sevi stipru caur vientulību, ja neesi ticis pie labāka vai sevis vērta drauga, — ar muļķi tu nedrīksti draudzēties.
62. «Man dēli, man manta,» — muļķis sūrojas. Kādi tev dēli, kāda tev manta, ja pats tu sev nepiederi?
63. Savu muļķību apjēdzis, muļķis iemanto gudrību, — ja muļ­ķis tur sevi par gudru, no tiesas, tāds saucams par muļķi.
64. Lai muļķis kaut visu mūžu gudrajam pakalpo, — mācību viņam neiepazīt kā zupas karotei viras garšu.
65. Prātīgais gan, reiz gudro sastapis, ātri vien iepazīst mā­cību, tāpat kā mēle jauš viras garšu.
66. Kā pašam sev riebdams, muļķis aiz stulbuma dara ļaunu un nejēdz, ka ļaunuma augļi ir rūgti.
67. Tas nav labi darīts, kas padarīts jānožēlo, — šī darba augli plūc vaimanājot, ar saraudātu muti.
68. Tas labi darīts, ko darītu nenožēlo, — šī darba auglis ir plūcams ar prieku un gavilējot.
69. Nupat padarīts ļaunums šķiet muļķim kā medus, — kad ļaunuma auglis ir ienācies, muļķis cieš mokas.
70. Lai muļķis kaut mēnešiem ilgi pārtiek no tā vien, ko dabū pie lūpām, ar kusa zāles stiebriņu ēzdams, — tikpat tāds nekļūs ne sešpadsmitdaļu tik vērts, cik mācību jēdzošais.
71. Kā mirklī nesaskābst piens, tā alga par ļaunumu nenāk uz­reiz, bet, kvēlojot līdzīgi oglei zem pelniem, mūžam papē­žus dedzina muļķim.
72. Ja pašam par postu muļķim reiz gadās iemantot sajēgu, — tā viņam satriec smadzenes, laimīgo guvumu laupot.
73. Lai taču muļķis kāro pēc teikšanas brālībā vai arī goda, kas nav paša pelnīts, pēc virsvaldības starp bhikhu, pēc cieņas tālās un tuvās ciltīs.
74. «Lai svētvīri domā un namturi zina to visu par manis da­rītu, lai tie it visur no manis ir atkarīgi!» — tā muļķis spriež savā prātā, kamēr aug vienīgi lepnība, kamēr alka vairojas.
75. Kas labuma gūšanai derīgs, tas neder nibānu meklējošam, — to nojēdzis, Budltas māceklis bhikhu laika pakavēšanai ne­gavilē, bet gan ilgojas vientulības.

6. PANDITAVAGA JEB NODAĻA PAR GUDRO

76. Ja sastapsi gudro, kurš parāda trūkumus, kā arī norāj par tiem, tad seko šim gudrajam tā, it kā apslēptu mantu viņš rādītu, — vienīgi labu, ne ļaunu tu iemantosi.
77. Tāds tevi pamācīs, tāds dos padomu, tāds no ļauna attu­rēs, — kā lai neseko tādam, kurš labajam tīk, bet ļaunajam derdz.
78. Ar ļaunajiem nesapinies un neseko nicināmiem, — samekle cēlu draugu un seko tikumīgiem.
79. Gudrais, baudīdams tikumu, skaidrai sajēgai piederedams, aizvien ir laimīgs, — tāds godā mācību, Diženā pasludi­nātu.
80. Straumi savalda grāvracis, šāvējs savalda bultu, mežcirtējs pievārē koku, bet gudrais pievārē sevi.
81. Kā vētrā neliecas klints, tā neliecas gudrais, paļas un uz­slavas nesdams.
82. Kļūst mierīgs un rāms kā dzidrs un kristāltīrs dīķis gudra­jam prāts, kad viņš uzklausa mācību.
83. Tikumu jēdzošais pļāpībai nenodosies un, kaislību apklusi­nājis, neļausies tai, bet gan mierīgi turpinās ceļu. Laimes vai nelaimes piemeklēts, gudrais neliksies zinis par vienu vai otru.
84. Ne sevis paša pēc, ne kāda cita pēc tu nedrīksti kārot nedz dēlu, nedz mantu, nedz troni, — esi tikumīgs, taisns un gudrs un nekāro licis tapt tikumam nepiedienīgā veidā.
85. Starp ļaudīm tādu nav daudz, kas viņu krastu sasniedz, jo vairumam lemts šajā krastā rosīties.
86. Turpretim, kas seko mācībai, ja tā ar sajēgu sludināta, — tas viņu krastu sasniedz un iet nāvei secen, kaut arī izdarīt to nav viegli.
87. Lai nekāro gudrais iet tumsas ceļu, lai gaismas ceļam ir uzticīgs, klejodams viens un no pajumtes atteicies, —
88. lai viņš iekāro sasniegt reiz laimi, kura šķiet neesam snie­dzama, atsakoties no baudām un mantas. Lai gudrais mēž prātu no drazām tīru.
89. Kas balsta sajēgu mācībā, kārodams apskaidrības, tas atsa­kās alkt un lauž visas važas. Tikuma spožumā pilnīgu brī­vību baudīdams, tāds jau šeit šaisaulē nibānu iemanto.

7. ARAHANTAVAGA JEB NODAĻA PAR ARAHATU JEB SVĒTVIRU

90. Tāds alkas drudzī vairs nedeg, kas, visas važas salauzis, ir jau pilnīgi atbrīvojies un neskumst, — tādam klejojums ir jau galā.
91. Gudrie aiziet, nav prieka gudrajiem mājās, tālab tie viens pēc otra iet projām. Kā gulbji dīķus, tāpat viņi savus mi­tekļus pamet.
92. Kas vēderam atvēl vien vēdera tiesu, tas necenšas iekrāt, — tādam kā putnam debesīs gaita nav izdibināma, jo viņš sev ir lēmis atbrīvoties no vēlmēm un pilnīgu brīvību sasniegt.
93. Kas vēderam nevergo un ir uzveicis kāri pēc grēka, tain gaita kā putnam debesīs nav prātam nojēdzama, jo viņš sev ir lēmis atbrīvoties no vēlmēm un pilnīgu brīvību sasniegt.
94. Ka strauji, bet jātnieka valdīti zirgi ir gudrajam prāti, lep­nību viņš ir licis pie malas un padzinis alku, — tādu pat dievi apskauž.
95. Kā zeme tik pacietīgs tikumīgais, kā Indras zizlis nav lie­cams, — tikumam piederīgais ir tīrs kā nesaziedējis dīķis un no atkaldzimšanas svabads.
96. Tādam ir mierīgs prāts, vārds un darbs, — tādam, brīvam un mierīgam, pieder īstenā sajēga.
97. Tāds, kas jēdz mūžīgo un netic [145] , ir dižākais ļaužu starpā, — tāds, uzveicis iekāres, sarāvis visas saites, no tiesas, liedz notikt nejaušam.
98. Ciemā vai mežā, purvā vai sausā vietā, kur apmetas arahati, zeme tur iemanto svētību.
99. Ir svētīti mežu biezokņi, kaut arī daudzi tur nerod prieku,— tur gavilē kaislības nemeklējošs un iekāres nepiemeklēts.

8. SAHASAVAGA JEB NODAĻA PAR TŪKSTOTI

100. Viens derīgs vārds, ko dzirdējis iemanto mieru, atsver tūk­stoš aplamu runu, lai cik bieži tās runātu.
101. Viena vārsma, ko dzirdējis iemanto mieru, atsver tūkstoš vārsmu, kurās aplami vārdi ir savirknēti.
102. Viena vārsma, ko dzirdējis iemanto mieru, atsver simt ap­lamu vārsmu, lai cik bieži tās skandētu.
103. Labāk ir vienreiz uzvarēt sevi un kļūt par dižāko uzvarē­tāju starpā, nevis katrreiz pa tūkstotim uzvaru gūt, kau­joties tūkstoš kaujās.
104. Uzvarēt sevi, no tiesas, ir svētīgāk nekā uzvarēt otru, — sevi savaldošais un sevi uzvarošais — tāds uzvar vienmēr.
105. Šo uzvaru nevar vērst sakāvē dievi vai gandhabi, — nevar nedz Māra, nedz Brahma šo uzvaru uzvarētājam ņemt.
106. Lai vai simt gadus no vietas diendienā kāds tūkstoškārt upurē, kamēr kāds cits velta īsu brīdi, sevi pilnveidojošu cilvēku godinādams, — šo goddevību pat tūkstoškārtīgais upuris neatsvērs.
107. Lai vai simt gadus no vietas kāds meža biezoknī nakti un dienu svētuguni pielūdz, kamēr kāds cits velta īsu brīdi, sevi pilnveidojošu cilvēku godinādams, — šo goddevību pat simt gadus ilga svētuguns lūgšana neatsvērs.
108. Kas gan nav saziedots, saupurēts, gadu no vietas šaisaulē ziedojot, upurējot, bet tas nav pat ceturtdaļu tā vērts, ko vērts tikumu jēdzošam parādīts gods.
109. Kas vecus ļaudis godā un ciena, caur to tas top četrkārt ticis, — mūžu, skaistumu, laimi un spēku iemantodams.
110. Bez kāda labuma simt gadus nodzīvo ļaunais un samaitā­tais, — viena diena pārdomās grimušam, tikumīgam šo simt­gadu mūžu atsver.
111. Bez kāda labuma simt gadus nodzīvo muļķis un samaitā­tais, — viena diena pārdomās grimušam, tikumīgam šo simtgadu mūžu atsver.
112. Bez kāda labuma simt gadus nodzīvo sliņķis un kūtrais, — viena diena neapsīkstoši rosīgam visu šo simtgadu mūžu atsver.
113. Bez kāda labuma simt gadus dzīvo ne galu, ne sākumu ne­jēdzošais, — viena diena galu un sākutnu jēdzošam visu šo simtgadu mūžu atsver.
114. Bez kāda labuma simt gadus nodzīvo muļķis, nejēgdams nemirstību, — viena diena nemirstību jēdzošam šo simtgadu mūžu atsver.
115. Bez kāda labuma simt gadus nodzīvo augstāko likumu ne­jēdzošais, — viena diena augstāko likumu jēdzošam visu šo simtgadu mūžu atsver.

9. PĀPAVAGA JEB NODAĻA PAR ĻAUNUMU

116. Steidz darīt labu un prātu no ļaunuma atturi, — tam prāts ļaunumā sāk meklēt baudu, kas nesteidzas darīt labu.
117. Ļaunums, reiz darīts, nav darāms, nedz kārojams darīt no jauna, — kas ļaunumu krāj, tas ciešanas vairo.
118. Labais, reiz darīts, ir darāms un kārojams darīt no jauna,— kas labu dara, tas laimi vairo.
119. Arī ļaundaris, darīdams ļaunu, izbauda prieku, kamēr ļau­nums nav ienācies, — līdzko tas ienācies, ļaundaris bauda ļaunumu.
120. Gadās, ka labais cieš, labu darīdams, kamēr labais nav ienācies, — līdzko tas ienācies, laba darītājs izbauda labo.
121. Neturi ļaunumu vieglā prātā, domādams: «Tas mani nepie­meklēs.» Odens pa pilienam piepilda trauku, tā arī muļķis mazpamazām krāj sevī ļaunumu.
122. Neturi labo vieglā prātā, domādams: «Tas mani nepiemek­lēs.» Pa pilienam vien ūdens piepilda trauku, tāpat arī gud­rais mazpamazām krāj sevī labo.
123. Vairies ļauna, kā bagāts tirgonis vairās bīstama ceļa, kad ceļo neapbruņots un viens, — vairies ļauna kā dzīvotgribētājs indes.
124. Ja roka nav savainota, tad rokā tu vari nest indi, jo rokai tā nekaitēs, — tāpat nekas nekait tādam, kuram derdz darīt ļaunu.
125. Kas nodara pāri nesamaitātam, nevainīgam, šķīstam un priekšzīmīgam, to pašu piemeklē darītais ļaunums kā smiltis, kas mestas pret vēju.
126. Vienam pēc nāves ir jāgriežas atpakaļ mātes miesās, lai piedzimtu šaisaulē ciest; citam, kas ļaunumu vairo, viņsaulē jācieš; tikumu jēdzošais viņsaulē izbauda prieku, bet nibānu iemanto vienīgi tāds, kas ir atteicies kārot.
127. Nav tādas vietas nedz šaisaulē, nedz vēl kur citur — jūrā, debesīs vai arī dziļā aizā, kur ļaundari nepiemeklētu paša padarīts ļaunums.
128. Nav tādas vietas nedz šaisaulē, nedz vēl kur citur — jūrā, debesīs vai arī dziļā aizā, kur nāve mirstīgo nepārsteigtu.

10. DANDAVAGA JEB NODAĻA PAR SODU

129. Šaisaulē visi bīstas no soda, no nāves bēg visi kā viens, — tu esi tāds pats, tālab nekūdi nāvēt un nenāvē ari pats.
130. Šaisaulē visi bīstas no soda un katrs par savu dzīvību dreb, — tu esi tāds pats, tālab nekūdi nāvēt un nenāvē arī pats.
131. Laimes alkstošām radībām nespried tiesu, ja pats kāro iemantot laimi, — kas tiesā, tam laimi pat viņsaulē neredzēt.
132. Laimes alkstošām radībām nespried tiesu, ja pats kāro iemantot laimi, — kas netiesā, vienīgi tas tiek pie laimes.
133. Nezākā! — zākātais nozākās tevi. Zākātājam par sodu posts piemeklē viņu pašu.
134. Reiz rimis kā saplēstas bungas, tu mieru un nibānu ieman­tosi, jo tu vairs neturi dusmas.
135. Kā gans dzen ar stibu ganībās govis, tā vecums un nāve uz galu dzen dzīvos.
136. Ļaunu darīdams, muļķis to nejauš, ka, paša darīta ļaunuma piemeklēts, reiz viņš kā ugunī cepināts cietis.
137. Tam desmit nelaimes uzglūn, kas nodara pāri tikumīgam vai tiesu spriež nevainīgam:
     to piemeklē gauža sāpe, locekļa zaudējums, dziļa brūce vai vēl kāda miesas vaina, posts, vājprāts vai trieka;
138. to piemeklē tuva cilvēka zaudējums, radžas nežēlastība vai arī to apsūdz nepatiesi, vai uzbrūk laupītāji;
139. viņa namu ugunsnelaime piemeklē, pelnos iedzīvi pārvērzdama, — pēc nāves, kad miesa izplēn, tad pekles ciešanas piemeklē muļķi.
140. Nedz savēlušies, neizķemmēti mati, nedz kaila miesa, ga­vēņa, tupu sēdēšanas vai uz akmeņa gulēšanas izvārdzināta, pa dubļiem un putekļiem izvazāta, — nekas šķīstu nedara mirstīgo, kamēr vien šaubas to apsēž.
141. Turpretim, ja viņš, kaut vai greznībā dzīvodams, savalda sevi, ir drosmīgs un tikumu jēdz, kā arī nevienai radībai tiesu nespriež, tad tāds, no tiesas, ir brahmanis, tad viņš ir samana, tad viņš ir bhikhu.
142. Vai maz pasaulē atrodams cilvēks, kurš savalda sevi, no­jēdzis pieticību, — tāds, kurš uz darbu nav mudināms, tā­pat kā rikšotājs, kuram pātagas nevajag?
143. Esi rosīgs — ne laisks un mudināms. Esi klausīgs kā tīru asiņu zirgs, kuram pātagas nevajag.
144. Tikumam piederošs, paļāvīgs, rosīgs, pārdomās grimis un sevi savaldošs — tāds gudrais pats sevi paglābj no briesmīga ciešanu posta.
145. Straumi savalda grāvracis, šāvējs savalda bultu, mežcirtējs pievārē koku, bet tikumu jēdzošais pievārē sevi.

11. DZARĀVAGA JEB NODAĻA PAR VECUMU

146. Kas te ko smieties, ko priecāties, kamēr pasaule nemitēda­mās sadeg? Kālab jūs, tumsas piemeklēti, gaismekli ne­meklējat?
147. Paskat, kā izgreznots ķermenis! — kaut arī salikts no da­ļām, vainu apsēsts un daudzu nodomu pārpilns, kuri bez jēgas un noturības.
148. Vecums piemeklē zudīgo miesu — slimību perēkli, trūdošo samazgu kaudzi, — jo visam galā ir nāve.
149. Kuram gan sagādā prieku izmestus kaulus balojam re­dzēt, — tos kaulus, kuri kā ķirbji rudenī mētājas zālē?
150. No kauliem sliets ir šis cietoksnis, ar miesu un asinīm ap­mests. Tajā vecums un nāve mājo, te liekulība un lepnība mīt.
151. Gals reiz piemeklē radžas lepnākos ratus, tāpat ari ķermeni piemeklē vecums, bet tikums, no tiesas, neiet uz galu, jo tiku­mīgie to atkal iemāca tikumīgiem.
152. Tāpat kā vērsis noveco nejēga cilvēks: aug augumā tādam miesa, bet gudrība augumā nepieņemas.
153. Daudzkārt atkalpiedzimis šaisaulē, meklēju nama cēlāju’ — neatrodu, ir sāpīgi piedzimt atkal un atkal no jauna.
154. Skat, nama cēlāj! — šo namu vairs nepabeigsi: sastatnes ir jau salauztas, jumta čukurs ir izpostīts — ceļā uz atkalnepiedzimšanu prāts jau ir izskaudis vēlēšanās.
155. Kas nav dzīvojis tikumīgi un jaunībā nav gana ticis2, tas nosprāgst kā vecuma piemeklēts gārnis, kad viņam nav spēka nomedīt zivi.
156. Kas nav dzīvojis tikumīgi un jaunībā nav gana ticis, tas, gulēdams nomests kā salauzts šķēps, nebeidz gausties par pagājušo.

12. ATAVAGA JEB NODAĻA PAR PAŠU

157. Kas jēdz savu «es» par dārgumu esam, lai modri pats sevi sargā. Lai gudrais nomodā paliek vismaz vienu sardzi naktī.
158. Sākumā iemanto varu pār sevi pašu, pēc tam vari padomu mācīt citam, tad neceļos nenomaldīsies.
159. Sevi pašu, no tiesas, ir grūti valdīt. Pats padomam seko, ja pamāci otru, — tas valda pār citiem, kas savalda sevi.
160. Paša «es» ir pats sev par kungu, kurš cits vēl pār viņu var valdīt? Savaldot pašu, tu iemanto kungu, pie kāda, no tiesas, nav viegli tikt.
161. Paša sadarīts ļaunums, paša radīts un paša dzemdināts — tāds ļaunums reiz uzveic muļķi kā dimants akmeni.
162. Māluva nožņaudz sāļas koku, — to pašu ļaundaris dara ar sevi, ko novēlēt otram var vienīgi naidnieks.
163. Ir viegli sev pašam kaitēt, sev pašam nodarīt ļaunu, — daudz grūtāk, no tiesas, ir vairot labu un derīgu darīt.
164. Ja muļķis, aplamu ieskatu vadīts, peļ mācību, kuru sludina svētie, tikumam piederīgie un godātie, tad viņš, no tiesas, kā kathakas niedre, nes augļus, pats sevi iznīcinādams.
165. Cilvēks, no tiesas, pats ļaunumu vairo, pats apgāna sevi. No tiesas, vien paša varā ir ļaunumu nevairot, paša varā ir sevi padarīt šķīstu. Pats sevi apgāna, pats sevi dara šķīstu, — citu neviens nevar darīt šķīstu.
166. Sveša labuma labad, lai cik tas būtu liels, savu labumu ne­noniecini, — savu paša labumu nojēdzis, augstāko labumu meklē.

13. LOKAVAGA JEB NODAĻA PAR PASAULI

167. Aplamam tikumam neseko, neturi vieglu prātu, nebalsti ap­lamus ieskatus, nemeklē pasaulīgo.
168. Celies un vieglprātību met projām, tikumu balsti un uzve­dies piedienīgi. Laimīgs ir šaisaulē tikumam piederīgais un viņā saulē tāpat.
169. Piederi tikumam, izturies piedienīgi un aplamam tikumam neseko. Laimīgs ir šaisaulē tikumam piederīgais un viņā saulē tāpat.
170. Šosauli turi par šķitumu, uzskati to par ziepju burbuli, — šosauli par tādu turēdams, nāves valdnieka varai tu paliksi nesniedzams.
171. Ej, par grezniem rādžas ratiem šo pasauli turēdams, — tev šeit nekas nav darāms, kur tikai muļķi ķepurojas.
172. Ja reiz arī tu biji nevīža, tagad, centību nojēdzis, visu šo pasauli apspīdi līdzīgi mēnesim, kad tas starp mākoņiem parādās.
173. Kas ļaunumu izpērk ar labo, tas visu šo pasauli apspīd kā mēness, kad tas starp mākoņiem parādās.
174. Šī pasaule pieder aklajiem, — nedaudzi šeit skaidri saredz. Vienīgi retais debesīs nonāk — kā putns, kurš atbrīvojies no tīkla.
175. Gulbjiem saules ceļš ejams, un burvju vara tos debesīs no­tur, bet gudrie no šīssaules aizceļo, uzveicot Māras karadraudzi.
176. Kas viņsauli noraida, kā arī īsteno mācību netur godā un sludina aplamības, — nav ļaundarības, kuru tāds neizda­rītu.
177. Skopais nenonāk dievu saulē. Muļķis, no tiesas, negodā de­vēju. Gudrais turpretim gūst prieku devis, tālab viņš iemanto viņsaulē laimi.
178. Par debesu dzīvi, par troni un varu pār visam pasaulēm labāks ir svētceļošanas auglis, došanās klejot.

14. BUDHAVAGA JEB NODAĻA PAR BUDHU JEB APSKAIDROTO

179. Nav tādas pasaules, kurā uzveiktas kaislības savu uzvarē­tāju varētu pievārēt, — uzvara nepamet uzvarētāju. Kurš būs par ceļvedi visās pasaulēs uzvaru paturošam? Kas rā­dīs ceļu apskaidrotam, bez ceļa ejošam?
180. Nav tādas pasaules, kurā pieveikta alka savu uzvarētāju piemeklētu, jo uzvarētājs nav sagūstāms tīklos. Kurš būs par ceļvedi visās pasaulēs uzvaru paturošam? Kas rādīs ceļu apskaidrotam, bez ceļa ejošam?
181. Kas ir gudrs un apskaidrots, kas bauda atsacīšanās mieru un gremdējas pārdomās, tāds pat dieviem ir apskaužams.
182. Grūti par cilvēku piedzimt un grūti ir mirstīgā dzīvi dzīvot, grūti ir īsteno mācību uzklausīt, grūti ir piedzimt starp ap­skaidrotiem.
183. Prāta uzturēšana tīrībā, ļaunuma nedarīšana, labajam pie­derēšana, — lūk, Budhas īstenā mācība.
184. «Līdzcietība ir augstākā askēze, iecietība ir nibānas kaln­gals,» — tā sludina apskaidrotie. No tiesas, tas nevar būt svētvīrs, kas otram nodara pāri, tas nevar būt samana, kurš citam kaitē.
185. Pāri nedarīšana, pašsavaldība, nezākāšana, atturība no ļauna un vientulība, kā arī mērenība un tikumam piederē­šana, čaklums un pārdomās gremdēšanās — lūk, Budhas īstenā mācība.
186. Pat zelta lietus neremdē kaislību. Gudrie zina: «Kaisle ir posts un ciešanas, — nav no tās labuma.»
187. Arī dievu baudas neremdē kaislības, — tālab, to nojēdzis, Budhas māceklis meklē gūt prieku iegribu apsīkumā.
188. Baiļu dzīti, kur tikai nemeklē patverties cilvēki! Kaļnos un mežos, un svētkoku birzīs, un svētnīcās.
189. Tomēr tāds patvērums nemēdz būt drošs, — tāds, no tie­sas, nav labākais: netiek no ciešanām vaļā, šeit atradis pat­vērumu.
190. Kas meklē patverties Budhā, mācībā, kā arī svētvīru brālībā, tas bauda īstenu sajēgu, tas zina četras dižākās patiesības.
191. Tas, no tiesas, jēdz ciešanu sakni, ciešanu iemantošanu, cie­šanu pievārēšanu, kā arī astoņu posmu ceļu uz atbrīvošanos.
192. Tas tad, no tiesas, ir drošākais patvērums, tas tad ir labā­kais, — katrs, kas tādu patvērumu ir guvis, no ciešanām atbrīvojas.
193. Grūti ir šaisaulē tikumu jēdzošu atrast, — tāds nedzimst, kur pagadās. Ja reiz tāds gudrais ir dzimis, tad viņa cilts zeļ, laimes piemeklēta.
194. Ar tikumu, īsteni sludinātu, pasauli piemeklē svētība, — tāda pati svētība — budhas nākšana pasaulē. Vienprātība ir svētība svētvīru brālībai, atturība ir svētība saskaņā dzīvo­jošiem.
195. Lai vai tas būtu budha vai tikai vēl māceklis, tas nav no svara, — parādi godu šim visas grūtības pievārējušam, brī­vam no bēdām un žēlabām.
196. Parādi godu brīviem un bezbailīgiem! — Kas tādiem parāda godu, tam visus tikumus uzskaitīt nespēj neviens un neviens tādam nopelnus izsvērt nav tiesīgs.

15. SUKHAVAGA JEB NODAĻA PAR LAIMI

197. No tiesas, mēs laimīgi dzīvojam, neturēdami naidu. Naidīgo starpā bez naida mēs nenaidodamies dzīvojam.
198. No tiesas, mēs laimīgi dzīvojam, nebēdājot nenieka. Bez bē­dām starp bēdu slimiem mēs nebēdādami dzīvojam.
199. No tiesas, mēs laimīgi dzīvojam, nekārojot nenieka. Starp kāres apsēstiem brīvi no iekāres nekārodami dzīvojam.
200. No tiesas, mēs laimīgi dzīvojam, kaut arī nepieder mums nenieka. Mēs dievu spožumu iemantosim, baudīdami šo laimi.
201. Uzvara vairo ienaidu, — pieveiktais dzīvo bēdādams. Tas bauda prieku, kas mieru guvis un uzvarēt atsacījies.
202. Nav par kaislību karstākas uguns, par naidu nav lielākas nelaimes, nav par ķermeni lielāka posta, par mieru nav lie­lākas svētības.
203. Izsalkums — smagākā slimība, miesas dziņas — lielākais posts, un tādam, kas jēdz, kā tas īsteni ir, tam nibāna — augstākā svētība.
204. Veselība ir lielākais guvums, un apmierinājums ir lielākā bagātība, uzticība ir mīļākais rads, bet nibāna — augstākā svētība.
205. Kas baudījis atbrīvošanās garšu, kas baudījis uzveiktu kais­lību garšu, tas bauda tikuma svētlaimes garšu, bez grēka, bez bailēm dzīvodams.
206. Dižu cilvēku redzet ir tīkami, tuvuma viņam but — laime. Vienmēr būs laimīgs ikviens, kuram nenākas redzēt muļķus.
207. No tiesas, tas ilgi cieš, kas ar muļķiem klejo. Viss viens, vai ar muļķi vai naidnieku dzīvot, — no abiem var vienīgi ne­laimi piedzīvot. Tāds, kas ar gudrajiem tiekas, tas tādu pašu prieku bauda, kā satiekot tuvinieku.
208. Kā mēness iet zvaigznēs rakstītu ceļu, tā jāseko gudram, cēlam, daudz pieredzējušam, mācītam, tikumīgam, — bez ierunām jāseko dižam un prātīgam cilvēkam.

16. PIJAVAGA JEB NODAĻA PAR TĪKAMO

209. Tāds sevī gremdējošos lai apskauž, kas nevīžo piedabūt sevi pārdomām, bet gan nododas priekiem un tvarsta pēc tīkamā, atsacījies no īstenā mērķa.
210. Nemeklē tīkamo; netīkamo — jo mazāk. Posts tīkamo nere­dzēt, vēl lielāks posts — skatīt netīkamo.
211. Sāpīgi tīkamo zaudēt, un tālab nedari tīkamo. Pasaulē nav tādu važu, kurās būtu kaļams tas, kas atteicies meklēt ij ne­tīkamo, ij tīkamo.
212. Tīkamais dzemdina bēdu, tīkamais dzemdina bailes. Kas tīkamo nemeklē, dzīvo bez bēdu, — kur tādam lai rastos bailes?
213. Kārotais dzemdina bēdu, kārotais dzemdina bailes. Kas at­teicies vēl kaut ko kārot, tas dzīvo bez bēdu, — kur tādam lai rastos bailes?
214. Bauda dzemdina bēdu, bauda dzemdina bailes. Kas baudas ir pievārējis, tas dzīvo bez bēdu, — kur tādam lai rastos bailes?
215. Kaislība dzemdina bēdu, kaislība dzemdina bailes. Kas pieveicis visas kaislības, dzīvo bez bēdu, — kur tādam lai ras­tos bailes?
216. Alka dzemdina bēdu, alka dzemdina bailes. Kas alku reiz pievārējis, tas dzīvo bez bēdu, — kur tādam lai rastos bai­les?
217. Mācībā nocietināto un tikumīgo, kurš, apveltīts ar asu prātu, īsteno runā, jēdz pienākumu, — to pasaule tur par tīkamu.
218. Skaidrai sajēgai piederošais, kurš kaislības pievārē, nepa­sakāmo iekārojis, — no tiesas, tāds turams par «udhamsotu» — pret straumi peldošu.
219. Ar prieku sveic draugi, radi un tuvinieki pēc ilgas prombūtnes mājās pārnākam sveikā tālajās malās klīdušu cilvēku.
220. Kā mīļu tuvinieku sveic radi, tā cildeni darbi sveic to, kas tos veicis, no šīssaules viņam pārnākot viņsaulē.

17. KODHAVAGA JEB NODAĻA PAR DUSMĀM

221. Neļaujies dusmām, met lepnību projām. Kas sarāvis visas saites, tas neļaus nedz lietai, nedz vārdam sasaistīt sevi, — tāds nelaimēm paliek nepieejams.
222. No tiesas, par braucēju saucu vienīgi tādu, kas savalda dusmas kā plosīgu zirgu, citi — vienīgi pavadu tur.
223. Ļaunumu savaldi, neturot ļauna. Savaldi dusmas, neturot dusmu. Ar devību savaldi skopumu, mēli — ar patiesību.
224. Neļaujies dusmām un īsteno runā, bet lūgts dod kaut nedaudz. Šajos trīs veidos var mirstīgais tuvoties dieviem.
225. Gudrie, kas patur varu pār miesu un pāri nenodara nevienam, — tie dodas uz mūžīgo vietu, kur nonākuši vairs nepazīst bēdu.
226. Kas nakti un dienu padomu krāj, pretī nibānai tiekdamies, — tādu, kas allaž ir nomodā, atstāj aplamas vēlmes.
227. Ak, Atula, tas jau kopš sendienām zināms, ne šodien ir sacīts: «Tiek nopaļāts mierā sēdošais, tiek paļāts pļāpīgais, tiek paļāts tas, kurš ar mēru runā.» Šaisaulē nav nekā tāda, kas netiktu paļāts.
228. Nekad nav tāds bijis un nebūs un tagad starp ļaudīm nav tāda, kurš būtu vienīgi peļams vai vienīgi cildināms.
229. Prātīgais cildina gudros, tos diendienā vērodams, — tādi, kas nes sevi priekšzīmīgi un sajēgai pieder, ir tikumīgi.
230. Kas gan drīkstēs pelt vīru, kurš līdzīgs ir naudai no Džam-bunas upes zelta? Pat dievi to uzteic, un Brahma tur viņu par cildināmu.
231. Sargies miesai ļaut dusmas, savaldi miesu un, turēdams miesu tīru no grēka, glāb miesu no apgrēcības.
232. Sargies mēlei ļaut dusmas, savaldi mēli un, turēdams mēli tīru no grēka, glāb mēli no apgrēcības.
233. Sargies prātam ļaut dusmas, savaldi prātu un, turēdams prātu tīru no grēka, glāb prātu no apgrēcības.
234. Gudrie savalda miesu. Gudrie savalda mēli. Gudrie savalda prātu. No tiesas, viscaur un pilnīgi sevi savalda gudrie.

18. MALAVAGA JEB NODAĻA PAR APGRĒCĪBU

235. Tu — kā nokaltis koks, un Jarnas vīri jau atnākuši tev pakaļ, bet tev, uz nāves sliekšņa stāvošam, — tev nav pat ceļamaizes.
236. Esi prātīgs un rosīgi darbojies — sarūpē pašam sev salu [146] , tad, sevi turēdams piedienīgi un izvairījies no grēka, tu dievu pasauli iemantosi ar izredzētajiem reizē.
237. Tūdaļ izdzisīs tava dzīve, tu esi jau ceļā pie Jamas, bet tev nav pat sava mitekļa, tev nav pat ceļamaizes.
238. Esi prātīgs un rosīgi darbojies — sarūpē pašam sev salu, tad, sevi turēdams piedienīgi un izvairījies no grēka, tu ne­piedzimsi no jauna, lai novecotu vēl reizi.
239. Kā rotkalis nokrata sudraba putekļus, tā arī gudrais laiku pa laikam, mazpamazām, lēnām un uzmanīgi no sevis lai nokrata pīšļus.
240. Kā rūsa, dzelzs dzemdināta, mazpamazām saēd dzelzi, to gaigalā samaitājot, tāpat pašu darītāju ar postu reiz no­maitā apgrēcība.
241. Novārtā pamesti svētraksti apgānās, piegānās nams, kuru nepieskata. Slinkums apgāna skaisto, bet gudro apgāna vieglprātība.
242. Sievieti apgāna aplams solis, devēju apgāna skopulība, — ļauns tikums, no tiesas, cilvēku apgāna šajā un viņā saulē.
243. Vairāk par visiem dubļiem apgāna sajēgas trūkums, jo sa­jēgas trūkums ir lielākie dubļi. Šos dubļus nomazgājuši, bhikhu, jūs kļūsiet no tiesas tīri.
244. Vārnai līdzīgam nekaunam viegla dzīve, — tam dzīvot ir viegli, kurš nejēdz ne kauna, ne padoma, samaitātam un uzbāzīgam.
245. Grūti dzīvot ir pieticīgam, kurš allaž pēc laba meklē, vērī­gam, aukstasinīgam, nesavtīgam un šķīstam.
246. Kas melo ik vārdā, kas radību nonāvē, vai arī paņem, kas viņam nepieder,
247. kas iet pie svešas sievas vai mūžīgi piedzeras, — tas tad jau šeit, tas jau šaisaulē pats rauj sev saknes.
248. Cilvēk, lai tev top zināms: nav robežu ļaunam tikumam. Gādā, lai alkatība un aplama rīcība tevi nepatur ilgi cie­šanu varā.
249. Tik daudz, cik ticība liek, cik pasaule tur par labu, — tik daudz, no tiesas, ļaudis ziedo. Lai citam dots ēdiens un dzē­riens tev neskauž, jo skauģis nedz dienu, nedz nakti nevar piedabūt sevi pārdomās gremdēties.
250. Kas skaudību pilnīgi izskaudis, izrāvis to līdz ar sakni un iznīdējis, tas viegli, bez pūlēm, no tiesas, grimst pārdo­mās — diena vai nakts.
251. Nav kaislībai līdzīgas uguns, nav dusmām līdzīgas sērgas, nav maldiem līdzīgu tīklu, nav alkai līdzīgas upes.
252. Ir viegli saredzēt svešu grēku, savu saredzēt — grūti. Sve­šus grēkus kā pelavas vēta, bet savus, no tiesas, noslēpj, kā blēdis spēļu kauliņu slēpj, kad tas aplami kritis.
253. Kas klejo mūžīgi ērcīgs un citus nemitas grēkā pieķert, tam vienīgi kāre vairojas, negrasīdatnās apsīkt.
254. Debesīs nemēdz būt ceļa, ārpus sevis nav vientuļnieka. Ik radība meklē gūt šķitumā prieku, no šķituma svabadi dzīvo tathāgatas, pilnību iemantojušie.
255. Debesīs nemēdz būt ceļa, ārpus sevis nav vientuļnieka. Nav šaisaulē it nekā nemainīga, nav nepastāvības apskaidrotam.

19. DH AMMATH AVAGA JEB NODAĻA PAR TAISNO

256. Tas nemēdz būt taisns, kas metas uz mērķi bez apdoma, — gudrais, rūpīgi svēris, kas mērķis, kas nemērķis, negribēs abus tos reizē.
257. Gudrais, tikumu sargādams, mierīgi un ar apdomu iet pa tikuma ceļu, darīdams to ar tikumu saskaņā, — tāds ir sau­cams par taisno.
258. Ne tas par gudru ir turams, kas runā bez mēra, — par gudru turams tas drošais un bezbailīgais, kurš ienaidu netur.
259. Ne tas, kurš runā bez mēra, tikumu jēdz, bet gan tas, kurš, lai gan maz pieredzējis, tikumu izbauda sevī, — no tiesas, tāds, turēdams tikumu godā, tikumu jēdz.
260. Ne tas par vecāko turams, kuram ir sirma galva, ja, vecuma piemeklēts, sajēgai nepieder, — tāds par aplami novecojušu turams.
261. To, kurš nedara ļaunu, ir prātīgs, bez vienas vainas, jēdz tikumu, lēnprātību, pieticību un padomu, — to sauc par vecāko.
262. Nedz daiļrunības, nedz glīta izskata pēc neviens netur par tīkamu blēdi, skauģi un skopuli.
263. Tāds, kas šos netikumus ir izskaudis, līdz ar sakni ir izrā­vis, iznīdējis, tas — ienaidu neturošais un prātīgais — ir turams par tīkamu.
264. Noskūta galva meli un neklaušu nepadara par vientuļ­nieku, — kurš vientuļnieks alkatībai un iegribām vergo!
265. Vai tas ir liels vai mazs ļaunums — nav no svara: katrs, kas ļaunmu pievārē, turams par vientuļnieku, jo ļaunumu pievārē.
266. Ne tālab viņš turams par bhikhu, ka diedelēdams te klaiņo. Par bhikhu sauc to, kurš ir mācībai ziedojies, — tā, no tie­sas, ne citādi.
267. Kas šaisaulē stāv pāri ļaunam un labam, kas dzīvo ar sa­jēgu, tikumam piederēdams, tas turams par bhikhu.
268. Pat klusuciešanas zvērests muļķi un nejēgu nepadara par muni, jo muni ņem vienīgi svētīgo, it kā ar svariem izsvē­ris labo un ļauno.
269. Vienīgi tas tālab turams par muni, kurš, labu un ļaunu izsvēris, turas no ļaunuma tālāk, no ļaunuma vairīdamies.
270. Tas nemēdz būt cildens, kurš kustonim nodara pāri. Kas nedara pāri nevienai radībai, vienīgi tas ir par cildenu tu­rams.
271. Ar svētdarībām un paklausību, ar savrupu guļvietu, lielu pieredzi, arī ar pārdomām vien
272. daudziem nepieejamo atsacīšanās prieku es iemantot nemā­cēšu. — Ak vai, bhikhu, — vai tad tu pusceļā apstāsies, iegribas neizskaudis?

20. MAGAVAGA JEB NODAĻA PAR CEĻU

273. Starp visiem ceļiem labākais — astoņu posmu ceļš. Starp visām gudrībām labākā — četros vārdos sacītā. [147] Kaislību pievārēšana — labākais tikums, bet starp divkājainajiem la­bākais allaž ir redzīgais.
274. Luk, ceļš, kuru iedams top redzīgs, — nav cita, kas vestu pie sajēgas. Ejiet šo ceļu, — viss pārējais ir tikai Māras maņi.
275. Ejiet, jo iedami darīsiet ciešanām galu. Šo ceļu, no tiesas, es pasludināju, kad attapu, kā no dzeloņiem izsargāties.
276. Tathāgata vienīgi mācību sludina, — darāmo pašiem būs darīt. Pārdomās grimušais, iedams šo ceļu, no Māras važām atsvabinās.
277. «Viss esošais ir pārejošs.» Kas vienmēr patur to prātā, tam ciešanas paiet secen. Lūk, ceļš sevi šķīstīt.
278. «Viss esošais rada ciešanas.» Kas vienmēr patur to prātā, tam ciešanas paiet secen. Lūk, ceļš sevi šķīstīt.
279. «Dhamma — tā sevi nejēdz.» Kas vienmēr patur to prātā, tam ciešanas paiet secen. Lūk, ceļš sevi šķīstīt.
280. Kas neceļas, kad laiks celties, un slinko, būdams vēl jauns un pilns spēka, tas, sparu un sajēgu aizmidzinājis, uz gud­rību neradīs ceļu.
281. Trijos virzienos darbodamies — miesu no grēka sargādams, valdīdams mēli un savā varā turēdams prātu, mācēsi ceļu samanīt, kuru ir norādījuši gudrie.
282. Pārdomas vairo gudrību, nedomas — iznīcina. Viens un tas pats ceļš ved uz veiksmi un neveiksmi, — kam tas ir zināms, lai vēlas to darīt, kas gudrību vairo.
283. Ne koks jums ir jānocērt — jānolīž mežs, jo mežā sadzimst bailes. Mežu un biezokni nolīduši, jūs, bhikhu, brīvību iemantosiet.
284. Kamēr vien vīrietis kāro sievieti kaut vai pavisam nedaudz, prāts viņam paliek piesiets tāpat kā govs tesmenim — zī­dāms teļš.
285. Stingri satvēris, izrausi iekāres tāpat kā ūdensrozi. Lūk, Sugatas norādīts ceļš, kuru iedams tu radīsi mieru, ko dēvē par nibānu.
286. «Šeit lietaino gadalaiku, šeit ziemu, šeit vasaru pārlaidīšu,» spriež muļķis, nejauzdams dzīvības briesmas.
287. Šo dēliem un lopiem apmāto, kuram jauc prātu iekāres, — tādu nolaupa nāve kā gulošu ciematu — pali.
288. Nedz tēvs var, nedz dēls var to kavēt, nedz radi var tādu paglābt, kas nokļuvis nāves varā, — to neglābs vairs tuvi­nieki.
289. Tāds, kas šo gudrību jēdz, kas ir prātīgs, kas tikumam pie­der, — tas ātri vien ceļu uz nibānu darīs sev tīru.

21. PAKINNAKAVAGA JEB NODAĻA PAR VISU KO

290. Ja, no mazas laimītes atsacījies, var iemantot lielu, tad gud­rais mazo met projām, par lielāko domādams.
291. Kas, meklēdams savu laimi, lemj ciešanām citus, tas, ienaida tiklos sapinies, netiek no ienaida brīvs.
292. Kas darāmo atliek, lai darītu to, kas nav jādara, tas ir viegl­prātis un nejēga, kurš tikai iekāres vairo.
293. Turpretim tas, kam savaldīts prāts vienmēr uzmana miesu, tas, nedarāmajam nenodevies, neatlaidīgi darāmo dara.
294. Tēvu [148] un māti nokāvis, divus radžas no khatijiem kāvis, ne­satraukts iet savu ceļu brahmanis, piedevām valsti satriecis, nokāvis pavalstniekus.
295. Tēvu un māti nokāvis, divus rādžas no brahmaņiem kāvis, nesatraukts iet savu ceļu brahmanis, piedevām tīģercilvēku nokāvis.
296. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti mod­rajā prātā ceļu pie Budhas turēdami.
297. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti mod­rajā prātā ceļu uz mācību turēdami.
298. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti mod­rajā prātā ceļu uz brāļu kopienu turēdami.
299. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti no vietas viņi uzmana miesu.
300. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti tiem prāts bauda radībām pāri nedarīšanu.
301. Gautāmas mācekļi vienmēr ir nomodā, dienu un nakti tiem prāts bauda pārdomās gremdēšanos.
302. Grūti no ierastā atsacīties, grūti ir iemantot prieku. Namtu­rim dzīve ir ciešanu pilna un mokoša, — grūti ar svešiem sadzīvot. Ciešanas vajā klaidoni2, tālab nepaliec ilgi par klaidoni, neesi ciešanu vajātais.
303. Visur slavē un godina tikušo, tikumam piederīgo un pakļā­vīgo, lai kur viņu gadās sastapt.
304. Tālu apkāri kā sniegotās virsotnes Himavatam [149] ir saredzams tikumīgs cilvēks. Ļaunais turpretim kā tumsā palaista bulta — pat blakus nav saredzams.
305. Tāds, kas vienatnē sēž, vienatnē guļ un vienatnē klejo, tas, pats sevi savaldīdams un palikdams rosīgs, lai meža bie­zoknī bauda prieku.

22. NIRAJAVAGA JEB NODAĻA PAR PEKLI

306. Pekli cieš melis, tāpat kā tas otrs, kurš darīdams saka: «Es nedaru.» Abus, no tiesas, ņem pekle, jo zemiskie visur ir vienādi.
307. To starpā, kas dzeltenā drānā savīsta kaklus, — daudz ne­savaldīgu, daudz ļauna tikuma cilvēku. Pūles ir veltas, jo ļaundaris piedzimst ciest peklē paša darītu ļaunumu.
308. Ļaunais un tikumu nejēdzošais lai balti kaitētu dzelzi norij, nevis no valdnieku dāvanām pārtiek.
309. Vieglprātis, kurš iekāro svešu sievu, cieš četrkārtīgi: cieš, vairodams apgrēcību, cieš, neiemantodams mieru pat miegā, cieš, treškārt, zākāts un, ceturtkārt, pekli cieš.
310. Nemeklē baudu pie svešas sievas, — maz baudas no zaglī­gās zaglīgam, turklāt vēl rādža spriež bargu sodu, ļauns lik­tenis vajā, un piemeklē apgrēcība.
311. Tāds reiz sagriezīs roku, kā likts, kas, nepraša, ņemas raut kusaszāli. Tāpat arī vientuļnieks, nejēgdams pareizi nodzī­vot mūžu, ņem galu un viņsaulē turpina ciest.
312. Nepelna svētību darāmais, darīts pa roku galam, tāpat arī pavirši pildīts pienākums vai arī pārprasts un apšaubāms tikums.
313. Ja tev kas darāms, tad, darīdams to, savu darāmo dari ar sparu, — slinks ceļinieks vienīgi putekļus ceļ.
314. Kas nepadarīts, tas labāks par slikti padarītu, jo nožēla dze­nas tam pakaļ, kas dara pa roku galam. Par darītu labāks ir labi darīts, jo nožēla nedzenas pakaļ to darījušam.
315. Sargā pats sevi, kā robežpilsētu sargā, uzmani visu sev ap­kārt un pašā. Nezaudē laiku, jo tiem, kas laiku ir iznieko­juši velti, būs peklē reiz gausties.
316. Kas kaunas par to, no kā nevajag kaunēties, nekaunēdamies, kad jāprot kaunu, tas aplamus ieskatus balsta un pats meklē savu postu.
317. Kas briesmas redz tur, kur to nav, un briesmās nesaredz briesmu, tas aplamus ieskatus balsta un pats meklē savu postu.
318. Kas apgrēcību redz tur, kur tās nav, un apgrēcībā to nesa­skata, tas aplamus ieskatus balsta un pats meklē savu postu.
319. Tāds, kurš apgrēcību jēdz esam par apgrēcību un nemeklē apgrēcību, kur viņas nav, tas, īsteniem ieskatiem sekodams, iemanto laimi.

23. NĀGAVAGA JEB NODAĻA PAR ZILONI

320. Kā bultas ķerts zilonis es tāpat cietišu paļas. Ļauno starp ļaudīm ir vairums.
321. Lēnprāti cīniņā dzen ar varu, pret lēnprāti rādža iet kau­ties, un tomēr starp ļaudīm neviena nav labāka par šo pa­ļāto lēnprāti.
322. Savs labums no lēna ēzeļa, arī no ziloņa, liela un piejau­cēta, un arī no sindhu rikšotāja, bet lielākais labums — no sevi savaldījuša lēnprāša.
323. Ar šiem lopiem nav sniedzama nesasniedzamā mala [150] , — to sasniedz lēnprātīgie, kas savaldījuši sevi.
324. Nav savaldāms zilonis Dhanapālaka vārdā, kad riesta laikā tam kodīgas lāses no deniņiem sūcas, — bet sapīts viņš ku­mosa nenorij, murgodams sapni par ziloņu mežu.
325. Tas ir pēdējais muļķis, kas nejēdz sātu un slinko, un val­stās no sāna uz sānu kā nobarots kuilis, — tāds nejēga pie­dzimst atkal un atkal no jauna.
326. Agrāk šis prāts klimzdams klimta, kā pašam tīk, kā pašam gribas, kā pašam ir tuvāk pie sirds, bet nu es to savaldīšu kā ziloņu dzinējs — riesta trakuma apmātu ziloņu māti.
327. Esiet nopietni, uzmaniet prātu un izraujiet sevi no aplamī­bas, kā dubļos iestidzis zilonis pats sevi izrauj no slīkšņas.
328. Seko viņam, ja gribēs, lai tu viņam seko, — reiz ieguvis prātīgu draugu, tikumam piederīgu un gudru, kurš, visas grūtības uzveicis, prieku un pārdomas bauda.
329. Bez prātīga drauga — tikumam piederīga un gudra — ej viens kā no troņa atteicies rādža, ej viens kā zilonis ziloņu mežā.
330. Labāk ir vientuļi dzīvot, nevis ar muļķi saieties, tālab ej viens, neko nekārodams, kā zilonis ziloņu mežā, — ej ļauna nedarīdams.
331. Draugi ir svētība, kad viņi vajadzīgi, bauda ir svētība, ja tā ir abpusēja, nopelni arī ir svētība — nāves stundā, svē­tība ir atteikšanās no ļauna.
332. Mātes tiesa ir svētība, tēva tiesa — tāpat, brahmaņa tiesa ir svētība, vientuļnieka — tāpat.
333. Tikums līdz mūža galam ir svētība, droša paļāvība — tā­pat, atturība no ļauna ir svētība, padoma guvums — tāpat.

24. TANHĀVAGA JEB NODAĻA PAR ALKU

334. Līdzīgi māluvai vieglprātim zeļ alka, — viņš lēkā, vai palik­dams traks, starp šo un viņu sauli, kā pērtiķis mežā lēkā no koka uz koku, meklēdams augļus.
335. Tādam, ko pievārē aplamā alka būt šīsaules gūstā, — no tiesas, tam bēdas kā birānzāle uz nebēdu zeļ.
336. Tādam turpretim, kas aplamo, grūti valdāmo alku pēc šīssaules gūsta ir pievārējis, — tam bēda nepieķeras kā rasa lotosa ziedam.
337. Lūk, ko es sacīšu: «Svētība visiem, cik vien te jūsu ir sa­nācis! Ravējiet alku — raujiet to ārā, kā birānu rauj, kad usīras sakne ir meklējama, un Māra lai neuzveic jūs kā tā straume, kas, līdzi sev raudama, pievārē niedri.»
338. Koks sazaļo atkal, kaut ari ir nogāzts, ja sakne tam stipra un vesela, — tāpat ar alku: kamēr tā vienīgi aizlauzta, bet nevis izravēta, ciešanas atgriezīsies atkal un atkal no jauna.
339. Tādu, kas, atdevies kaislībām, meklē pēc baudām un apla­miem ieskatiem seko, — to trīsdesmit sešas straumes [151] rauj līdzi.
340. Nekur nevar glābties no straumēm. Viss aizaug ar latu, un tālab ar sajēgas cērti cērt dīgstošu latu, kur vien to pa­mani.
341. Vieglas dzīves un laimes alcējus reiz uzveic kaisle un baud­kāre pievārē, — tad tos, no tiesas, piemeklē atkalpiedzimšana un vecums.
342. Kā pārbiedēts zaķis, sajēgu zaudējis, skrien baudu kāres piemeklētais. Važām sakalts un saitēm sasiets, viņš atkal un atkal no jauna vēl ilgi šurp atgriežas ciest.
343. Kā pārbiedēts zaķis, sajēgu zaudējis, skrien baudu kāres piemeklētais. Ja bhikhu no tiesas grib iemantot brivestību no kaislībām, tad lai viņš izravē alku.
344. No kaislībām svabads, no alkas svabads un mežā gūtajam mieram uzticīgs — tomēr skrien iekāru mežā: pavei, kā brī­vais skrien lamatās iekrist!
345. Gudrie nesaka: «Važas no dzelzs vai no koka, vai babas auklām nav iespējams salauzt,» — jo kaislīgu alku pēc dē­liem, pēc sievas, pēc akmeņiem rotātām sprādzēm vēl grūtāk ir salauzt.
346. Gudrie saka: «Ir grūti salauzt šīs važas, kas novelk pie zemes, pieviļ un brīvību liedz.» Gudrie nekāro, salauzuši šīs važas, un pasaulē klejo, no kaisles un baudām atsacījušies.
347. Straumē krīt kaislību apmātie — krīt kā zirnekļi pašaustos tīklos. Gudrie nekāro, straumi pievārējuši, un klejo, no ļauna atsacījušies.
348. Uz viņu krastu aiziedams, dari sevi brīvu no bijušā, tāpat — no nākošā, dari sevi brīvu no visa, kas tiem abiem starpā, — tāds, kam prāts ir pilnīgi brīvs, vairs nepiedzimst atkal un nenoveco.
349. Samežģās spriedumos kaislību apmātais — tāds, kas par baudām tīksminās. Tādam, no tiesas, aug augumā alka un važas kļūst nesaraujamas.
350. Kas mierīgu pārdomu prieku bauda un, lai gan ir nogrimis domās, pamana visu nekrietno, — tas, lūk, tiks galā ar alku, tas Māras važas salauzīs.
351. No alkas, no bailēm svabads un teicams uzvedībā ir pilnību sasniegušais. No tiesas, tam esības ērkšķi izrāvušam, šī miesa ir pēdējā.
352. No alkas, no važām svabads, jēdz runu un padomu turēt, prot spriest un noliktai kārtībai sekot, — tāds, lūk, no tiesas par lielu vīru un prātnieku turams, tādam šī miesa ir pē­dējā.
353. Visu pievārējis un visu jēdzošs, no visa atsacījies un svabads no alkas, es, savu darāmo darīdams, neaptraipos, — sevi par paraugu turēdams, kuru lai saucu par skolotāju?
354. Visas dāvanas vainago tikuma dāvana, tikuma garša — vi­sas garšas, ik prieku vainago tikuma prieks, bet uzvaru vai­nago uzveikta alka.
355. Manta kauj muļķi — ne to, kas ir ceļā uz viņu krastu, jo, mantas alkdams, kauj muļķis ij sevi, ij citu.
356. Nezāles samaitā druvu, cilvēku samaitā kaislības, — labāko ražu pļauj tas, kurš no kaislībām atbrīvojies.
357. Nezāles samaita druvu, cilvēku samaita ienaids, — labakie ražu pļauj tas, kurš no ienaida atbrīvojies.
358. Nezāles samaitā druvu, ciivēku samaitā stulbums, — labāko ražu pļauj tas, kurš no stulbuma atbrīvojies.
359. Nezāles samaitā druvu, cilvēku samaitā alka, — labāko ražu pļauj tas, kurš no alkas ir atbrīvojies.

25. BHIKHUVAGA JEB NODAĻA PAR BHIKHU

360. Labi ir savaldīt redzi, labi ir savaldīt dzirdi, labi ir savaldīt ožu, labi ir savaldīt garšu.
361. Labi ir savaldīt miesu, labi ir savaldīt mēli, labi ir savaldīt prātu, — viss ir labs, kas savaldīts. Pilnīgi savaldīts bhikhti no ciešanām atbrīvojas.
362. Kam paklausa kāja un roka, kam paklausa mēle, kam pa­klausa viss, — to, kas izbauda prieku sevī, gremdējas do­mās, ir vientuļš un apmierināts, to es saucu par bhikhu.
363. Bhikhu, kurš nedižojas un savalda mēli, bet zina ar sajēgu spriest un mācības būtību skaidrot, — tādam ir tīkama va­loda.
364. Mācību jēdzošs un mācības pārņemts, mācību atmin un pār­cilā prātā, — tāds bhikhu, no tiesas, īsteno mācību nepa­zaudē.
365. Neesi skaudīgs un paša dabūtu nenoniecini, — citus apskauzdams, bhikhu pārdomās gremdēties nespēj.
366. Lai tas ir pavisam nieks — to nenoniecini, bhikhu, vien tā­dēļ, ka paša dabūts. Rosīgais, tikumam, piederīgais — tāds arī starp dieviem ir uzteicams.
367. Kas neatļauj sevi pievilt nedz lietai, nedz nosaukumam, kas nebēdā, iztikdams pilnīgi bez nekā, — no tiesas, teic tādu esam par bhikhu.
368. Uz Budhas mācību paļaudamies un katrai radībai vēlēdams labu, lai bhikhu reiz nonāk tai malā, kur iemanto laimi, no­mierināšanos, brīvestību no dziņām.
369. Iztukšo, bhikhu, šo kuģi [152] , — ies viegli tas, tevis iztukšots. Kaislības, ienaidu pievārējis, tu nibānu iemantosi.
370. Pievārē piecus [153] , no pieciem atsakies, pacelies pāri pieciem. To bhikhu, kurš piecas pieķeršanās [154] ir pievārējis, teic esam straumi pieveikušu.
371. Nododies pārdomām, bhikhu, un prātam nejauj klīst kaislību pavadā, neesi vieglprātis. Kaut nu tev nenāktos kaitētu dzel/i norīt un, ugunī degot, kliegt: «Ak, kādas ciešanas!»
372. Bez padoma nemēdz būt domu, — kas nedomā, tam nenāk padoms. Tāds, kuram pieder padoms, tas jēdz arī domāt, — no tiesas, tāds nibānai ir jau tuvu.
373. Tāds bhikhu, kurš, turēdams mierīgu prātu un vienatnē dzī­vodams, nojēdz reiz patiesību, — tas izbauda tādu pašu prieku, kāds dieviem piedien.
374. Katrreiz, skaidri nojēdzis to, kā rodas un iznīkst viss eso­šais, laimi un prieku viņš izbauda, nojēdzis nemirstību.
375. Te prātīgam bhikhu, lūk, meklējams savam darāmam sā­kums — maņu piejaucēšanā, sevis savaldīšanā, sevis uztnanīšanā likuma noliktā kārtā. Darījis to, viņš var klīst, šķīsta, cildena, rosīga drauga pavadīts.
376. Turi sevi pie goda prāta un vienmēr labu vēli, tad, ciešanām galu darījis, baudīsi vienīgi prieku.
377. Met kaisli un ienaidu projām, bhikhu, — tāpat kā vasika no­met noziedējušos ziedus.
378. Par mierīgu turams tāds bhikhu, kurš īsteno jēdz, no pasau­līgā ir atsacījies un mēli, prātu un miesu patur pie miera.
379. Pats uzmani sevi, pats sevi rosini darīt, — laimīgi dzīvo tāds bhikhu, kurš, gremdējies sevī, uzmana sevi.
380. Jo tu pats sev esi par kungu, tu pats sev esi par likteni, — savaldi sevi, kā labu zirgu savalda tirgonis.
381. Uz Budhas mācību paļaudamies un dziņas pievārējis, lai bhikhu reiz nonāk tai malā, kur nonācis iemanto laimi un pilnīgu rnieru.
382. Kā mēness pie skaidrām debesīm visu šo pasauli apspīd, — tāpat arī jauns, tomēr Budhas mācībai piederīgs bhikhu.

26. BRĀHMANAVAGA JEB NODAĻA PAR BRAHMANI

383. Apturi straumi, brahmani, pievare alku un ej, — tad, dziņas apsīkstam pieredzējis, tu nojēgsi mūžīgo.
384. Kad brahmanis divējiem tikumiem straumi ir pievārējis, tad viņam, jēdzošam, visas važas nokrīt.
385. Tādu, kurš neturas nedz pie šī, nedz pie viņa krasta, nedz arī pie abiem reizē, — tam nav vairs ne baiļu, ne pieķerša­nos — lūk, tādu es saucu par brahmani.
386. Tādu, kurš augstāko mērķi ir sasniedzis, uzveicis alku un savu darāmo dara bez kaisles, pilns tniera un pārdomās grimis, — lūk, tādu es saucu par brahmani.
387. Saule ir dienai rota, un mēness — naktij, kareivim bruņas ir rota, bet brahmanim pārdomas. Dienu un nakti no vietas apskaidrotam spīd garagaisma.
388. Tādu, kurš nevairo ļaunumu, turi par brahmani, to, kas jēdz mieru, — par vientuļnieku. Vienīgi tādu turi par tīru, kurš sevi spēj mazgāt tīru no dubļiem.
389. Lai roka neceļas brahmanim iesist, — brahmanis ļaunu lai neatdara. Posts tādam, kurš paceļ sitienam roku, — vēl lielāks posts tādam, kurš atdara ļaunu.
390. Prātu no tīkamā paturēt tālāk — brahmanis nevar ko la­bāku vēlēties. Tur visas ciešanas ņem savu galu, kur galu ņem tiesātkāre.
391. Kas nedara ļaunu ar mēli, ar prātu vai roku, tas — trīs­kārši savaldīts, — tādu es saucu par brahmani.
392. Kā brahmanis godina svētuguni, tāpat ir godināms katrs, kurš Budhas mācību sludina, — lai arī kas viņš būtu.
393. Par brahmani nedara pinkaina bārda, nedz pasaulē nāk­šana, nedz arī raduraksti. Tāds, kurš jēdz tikumu un tāpat padomu, tas laimi iemanto, tas tad ir brahmanis.
394. Kāds labums tev, muļķi, no pinkainas bārdas, kāds labums no zvēru ādām! Tev tikai ārišķības rūp rādīt, kamēr tu pats esi ļaunuma pārpilns.
395. To izdilušo un kārno vīru noskrandušajās drānās, kurš meža klusumā gremdējas pārdomās, — tādu es saucu par brah­mani.
396. To, kurš par brahmani ticis ar to vien, ka nācis no mātes miesām, un tādēļ vien, ka ir piedzimis, — tādu par brahmani neturu, tāpat kā citu, kurš, sveicienu padodams, uzrunā: «Bho, [155] » — pats palikdams alkas varā. Tādu, kas visas va­žas ir salauzis, — tādu es saucu par brahmani.
397. To, kurš ir sarāvis važas un neiekāro nenieka, palikdams nesniedzams pasaulīgam, — tādu es saucu par brahmani.
398. To budhu, kurš visus šķēršļus ir pievārējis un sarāvis va­žas, grožus un pinekļus, — tādu es saucu par brahmani.
399. Kas, būdams bez vainas, cieš zākās, tiesu un cietumu, tā­dam pacietība ir spēks, bet spēks — viņa karadraudze, — tādu es saucu par brahmani.
400. Šķistu, pār sevi valdošu, goddevīgu un tikumam piederīgu, kas nedodas dusmām un šaisaulē piedzimis pēdējoreiz, — lūk, tādu es saucu par brahmani.
401. Tādu, kam kaislības nepieķeras kā īlena smailei sinepju grauds, kā lotosa lapai rasas lāse, — tādu es saucu par brahmani.
402. Tādu, kurš pieredz jau šaisaulē ciešanas apsīkstam, brīvu no pasaulīgā un nešļavu novēlušu, — tādu es saucu par brah­mani.
403. Gudro, kurš, būdams īsteni mācīts, augstāko mērķi sasniedz, kā ari ceļu un neceļu jēdz, — tādu es saucu par brahmani.
404. Tādu, kas neuztur namu un saimi un nevairo vajadzības, un tāpat ar namturiem un ar klaidoņiem nesapinas, — tādu es saucu par brahmani.
405. Tādu, kas nepaceļ nūju sist radību, — drošu vai bailīgu, tas nav no svara, tādu, kas nenokauj pats un citu nekūda no­kaut, — tādu es saucu par brahmani.
406. Nesatrauktu starp satrauktajiem un mierīgu nūjas vicinā­tāju starpā, un brīvu starp važās sakaltiem — tādu es saucu par brahmani.
407. Tādu, kam ienaids, kaislības, liekulība un lepnība nepieķe­ras kā īlena smailei sinepju grauds, — lūk, tādu es saucu par brahmani.
408. Tādu, kas mācību sludina iecietīgi un pamāca neaizvaino­dams, — tādu es saucu par brahmani.
409. Lai tas būtu garš vai īss, liels vai arī mazs, lai cik tas būtu labs, — kas to neņem, ja viņam nav dots, — lūk, tādu es saucu par brahmani.
410. Tādu, kurš pasaulīgajam nevergo un ir brīvs, tāpat nekāro labumu šajā un viņā saulē, — tādu es saucu par brahmani.
411. Kas, nojēdzis iegribu postu, pievārē tās un nesvārstīdamies atsakās kārot, tas iemanto nemirstību, un tādu es saucu par brahmani.
412. No bēdām un kaislībām brīvo un šķīsto, — tādu, kam ne­slāpst nedz labu, nedz ļaunu vairot, — tādu es saucu par brahmani.
413. Šķīsto un neaptraipīto, gaišu kā mākoņa neaizēnotu mē­nesi — tādu, kam būt vairs nedara prieku, tādu es saucu par brahmani.
414. Tādu, kas grūtu un dubļainu ceļu ir uzveicis, maldus un atkaldzimšanu pievārējis, pār straumi pārcēlies pāri, no al­kas un saitēm atsvabinās, patur mieru un nešaubās, pārdo­mās gremdēdamies, — tādu es saucu par brahmani.
415. Tādu, kurš atsakās alkt un klejo, bez pajumtes šaisaulē klīzdams, kam rimusi alka būt, — lūk, tādu es saucu par brah­mani.
416. Tādu, kurš atsakās alkt un klejo, bez pajumtes šaisaulē klīzdams, kam rimusi kāre būt, — lūk, tādu es saucu par brahmani.
417. Tādu, ko pasaule nevar piesiet, ko dieviem nav varā piesiet, tādu, kurš atraisījies no saitēm, — tādu es saucu par brah­mani.
418. To vīru, kurš visas pasaules aukstasinīgi pievārē un jau­nām piedzimšanām iet secen, tīkamo neiekārodams, tāpat arī netīkamo, — tādu es saucu par brahmani.
419. Sugatu, budhu, kurš nojēdzis visu par katrai radībai nolikto atkalpiedzimšanu un nāvi, — tādu no visām saitēm brīvo es saucu par brahmani.
420. Arahatu, kurš ir mitējies kārot un, savus ceļus staigādams, paliek dieviem, ļaudīm un gandhabiem nenotverams, — tādu es saucu par brahmani.
421. Kam nepieder itin nekā, kas no visa ir brīvs — no bijušā un no nākošā, tāpat kā no visa esošā, — tādu es saucu par brahmani.
422. Kā vērsis vareno, aukstasinīgo, uzvarošo, gudro un cildeno, vīrišķīgo — tādu budhu, no tiesas, es saucu par brahmani.
423. Visgudro rnuni, kurš, veicamo paveicis, izbēdzis atkal pie­dzimt, bijušo dzīvi un viņsauli prātā patur, — tādu es saucu par brahmani.

Te beidzas Dhammapada.