Mūžsenais jautājums — vai esam gatavi atteikties no brīvības drošības vārdā?
Šis jautājums ir tikpat aktuāls indivīdam kā arī visai sabiedrībai. Šobrīd, pandēmijas laikā mēs no jauna varam redzēt, kā brīvība tiek iemainīta pret drošību — gan personiski, gan kolektīvi.
Sabiedrība, kas atsakās no brīvības, lai iegūtu pagaidu drošību, nav pelnījusi nedz vienu, nedz otru, un drīz vien zaudēs abas.
Bendžamins Franklins
Acīmredzami, šeit ir pretruna. Palielinot drošību, mūsu brīvība samazinās. Vēl vairāk palielinot drošību, brīvības paliek vēl mazāk. Turpinot vēl vairāk — ir totāla drošība, bet brīvības vairs nav.
Lai arī šī pretruna starp drošību un brīvību izpaužas sabiedrības līmenī, tomēr tās saknes ir ļoti individuālas.
“…Pastāv pretruna starp vēlmi būt pilnīgi drošam Visumā, kura būtība ir nepastāvība un plūstamība. Bet šī pretruna ir dziļāka nekā konflikts starp vēlmi pēc drošības mainīgā pasaulē.
Ja es vēlos būt drošībā, kas nozīmē — būt pasargāts no dzīves izmaiņām, es vēlos būt atdalīts no dzīves. Un tieši šī nošķirtības sajūta ir tā, kas rada nedrošības sajūtu. Būt drošībā nozīmē būt izolētam un nostiprināt savu “es”, bet tā ir tieši šī izolētā “es” sajūta, kas rada vientulības un baiļu sajūtas. Pasakot to vēl vienkāršāk: vēlme pēc drošības un nedrošības sajūta ir viens un tas pats.
Aizturēt savu elpu nozīmē pazaudēt elpu. Sabiedrība, kas balstās uz drošības meklējumiem nav nekas cits, kā elpas aizturēšanas sacensības, kurā visi ir piepūtušies kā bungas un sarkani kā bietes.
Bet nav iespējams saprast dzīvi un tās mistiku cenšoties to satvert. Dzīvi nevar satvert tieši tāpat kā spainī nav iespējams notvert upi. Cenšoties noķert upi spainī, ir skaidrs, ka trūkst izpratnes par upi un tādēļ būs neizbēgama vilšanās, jo spainī upe vairs neplūst. Upe var plūst tikai tad, kad tā tiek ‘palaista vaļā’ un tai ‘ļauj būt’.
Es varu nopietni domāt par ideālu dzīvi, par sevis uzlabošanu tikai tajā gadījumā, ja es esmu sašķelts divās daļās. Ir jābūt labajam “es”, kurš cenšas uzlabot slikto “es”. Labo nodomu vadītais “es” strādās pie untumainā “es” uzlabošanas un atšķirības starp abiem izpaudīsies cīņā. Rezultātā “es” jutīšos nošķirts vairāk, nekā jebkad iepriekš, pastiprinot vientulības un nodalītības izjūtas, kas arī bija iemesls tam, kādēļ “es” rīkojos tik nelāgi.
Patiesais iemesls, kādēļ cilvēka dzīve var būt tik ļoti trauksmaina un frustrējoša nav fakti, kurus saucam par nāvi, sāpēm, bailēm vai badu. Trakums ir tajā, ka brīdī, kad sastopamies ar šiem faktiem, mēs sākam izlocīties, bēguļot, izvairīties un veikt dažādas piruetes, cenšoties nošķirt “es” no šīs pieredzes. Mēs izliekamies, ka esam amēbas un cenšamies aizsargāt sevi, sadaloties divās daļās.
Veselums (pretstatā trakumam), būšana veselam, vienotība ir apjausmā, ka mēs neesam nošķelti, ka cilvēks un viņa pieredze ir viena un tā pati, un ka nav iespējams atrast atsevišķu “es” vai atsevišķu prātu. Tieši tāpat kā, lai saprastu mūziku, tā ir jāklausās. Bet, kamēr tu domā “es šobrīd klausos šo mūziku”, tu to neklausies.
Mēs paši sev esam radījuši problēmu sajaucot saprotamo ar fiksēto. Mēs domājam, ka šīs dzīves jēgu nav iespējams atrast, kamēr mēs notikumu plūsmu neesam kaut kā ierāmējuši rigīdu formu ietvarā. Lai dzīve būtu jēdzīga, tai ir jābūt saprotamai fiksētu ideju un likumu ietvaros, un tiem, savukārt, ir jāatbilst nemainīgai un mūžīgai realitātei, kas ir mainīgo izpausmju nemainīgais pamats. Bet ja šis tiešām ir tas, ko mēs saprotam ar “dzīves jēgu”, tas nozīmē to, ka esam uzņēmušies neizpildāmu uzdevumu izveidot sastingumu no mainības.
Vienīgais veids kā atrast jēgu mainīgajā ir ienirt tajā, kustoties līdz ar to, un pievienoties dejai.”
Alans Watts: “The Wisdom of Insecurity: A Message for an Age of Anxiety”.
Šķiet, šobrīd ir piemērots brīdis atgādināt seno teicienu:
Un kad tu nogursi no nebeidzamās pašanalīzes, piezvani man, padejosim!
Dievs.
You must log in to post a comment.