Kategorijas
Apziņa Raksti

Atlaišana

IMG_3962
Atlaid! — šis vārds ir tik bieži teikts un tik pat bieži dzirdēts. Bet kā? Kā to darīt?

Mūsu prāts ir pieradis pieķerties kādām domām, atmiņām, emocijām. Arī cilvēkiem, situācijām, idejām. Reizēm prātā ieķeras kāda dziesma vai dzejolis — vai vārds. Kā tos atlaist?

Tas nav vienkārši. Nepavisam ne.
Tai pašā laikā paradokss slēpjas tajā, ka pēc tam, kad ir izdevies atlaist, cilvēkam pavaicā — bet kā tu to dabūji gatavu? — Cilvēks nevar neko paskaidrot, kā vien “es vienkārši atlaidu”.

Es varu padalīties ar dažiem saviem novērojumiem un to, kā pats praktizēju atlaišanu.

Mums dzīvē ik dienas ir simti mazu plānu — kā lietām būtu jānotiek. Pēc cik ilga laika nāks transports, cik ātri tikšu līdz vietai, uz kuru braucu, kā garšos ēdiens, kuru izvēlos pusdienās, kurus cilvēkus kurā vietā satikšu, kā pavadīšu vakaru. Mēs nepārtraukti veidojam plānus — piemēram, šobrīd man ir plāns/ideja galvā par to, kāds būs šis raksts, kad tas būs gatavs. Tev ir galvā cerība/vēlme (plāns) saņemt kādas atbildes — ja reiz lasi šo rakstu.

Un ik dienas mums ir situācijas, kad mazie plāni nenotiek tā, kā bijām iedomājušies. Tie notiek mazliet citādāk, pavisam citādāk, vai vispār nenotiek. Un tas ir labs brīdis, kad “praktizēt atlaišanu”.

Kā to darīt? Parasti, ja dzīve nerit pēc mana plāna, es dusmojos, strīdos, apvainojos, vai arī sāku stresot, uztraukties, drudžaini meklēt risinājumus, mainīt realitātē notiekošo. Tā mēs darām parasti. Bet, mācoties atlaist, var darīt nedaudz savādāk.

Sākumā var pamanīt, ka — aha, nenotika tā, kā es biju iedomājies. Pēc tam varu pamanīt, kā es par to jūtos — sašutis, apvainojies, dusmīgs. (tāpēc svarīgi ir šo sākt darīt ar mazām ikdienas lietiņām). Un pēc tam, kad es esmu pamanījis, kā jūtos, varu sev pavaicāt — bet par ko es tā jūtos? Visdrīzāk atbilde būs — jo realitāte neatbilst maniem plāniem. Jo es biju iedomājies, ka būs citādāk.

Šajā brīdī jau var saprast, ka tas, kas ir noticis, ir jau noticis. Notikušo vairs nav iespējams mainīt un atcelt, jo tā jau ir pagātne — kaut vai sekundi vai minūti sena, bet pagātne. To nav iespējams izmainīt. Ko es varu darīt ir — pieņemt to, kas ir noticis, un atlaist savus pagātnes plānus par to, kā būtu bijis jānotiek. Pieņemt, tas nozīmē — pateikt sev “ir tā.”

Daži piemēri:

Omlete

Omlete ar tostētu maizīti
Omlete ar tostētu grauzdiņu

Pagājušā vasarā kopā ar draudzeni nakšņojām kādā piejūras kempingā. No rīta ēdām brokastis kempinga kafejnīcā. Pasūtījām divas vienādas omletes. Kad tās bija gatavas, es, saņemot abus šķīvjus konstatēju, ka uz viena no tiem ir divas apgrauzdētas maizītes, bet uz otras nav nevienas.

Es aizgāju pie viesmīļiem un pateicu, ka mums trūkst divas maizītes. Atvainojamies, tūdaļ sagatavosim un aiznesīsim — tā viņi atbildēja.

Es atgriezos pie sava galda. Protams, omleti ar maizi biju iedevis savai ceļabiedrei. Bet pats sāku pukoties. Iekšējais dialogs pieņēmās spēkā — kas notiek, tik nevērīga attieksme, cik grūti gan ir uztaisīt divas porcijas uzreiz kārtībā, mana omlete dziest, kur viņi tik ilgi kavējas, laikam maize beigusies un skrien uz veikalu, ko lai tagad daru — ēst bez maizes vai ēst atdzisušu omleti, johaidī, utt. Protams, es dusmojos, biju apvainojies, ērcīgs, utt. Bet tad vienā brīdī es pamanīju, ka esmu ērcīgs, dusmīgs, apvainojies. Un sapratu, ka es neko nevaru darīt — resp., visu, ko varēju, es jau esmu izdarījis (palūdzu viesmīļiem sagādāt maizītes). Vēl es sapratu, ka mana pukošanās man pašam traucē izbaudīt garšīgo omleti, skaisto rītu un jauko ceļabiedri. Un tajā brīdī es atlaidu savu plānu par grauzdiņiem un pievērsos tam, kas ir — man uz šķīvja, blakus pie galda un apkārt. Protams, likteņa ironija bija tāda, ka tikko es biju atlaidis savu pukošanos, viesmīle atnesa grauzdiņus — siltus un svaigus. Tā kā tos vairs negaidīju (jo biju atlaidis gaidīšanu), tie bija kā patīkams pārsteigums — dāvana, ekstra.

Šajā stāstā ir vēl kāda zīmīga detaļa. Plāns par omleti ar grauziņu radās tajā brīdī, kad ieraudzīju, ka viena omlete ir ar grauzdiņu. Jo pirms tam — ēdienkartē — bija tikai omlete.

Tēja termosā.

Tēja un neaizskrūvēts termoss.

Otrs stāsts — kādā darba dienā biju sev pagatavojis tēju (chai massala) — tik daudz, lai varu izdzert vienu krūzīti uzreiz, un pārējo saliet termosā, un izdzert pēc nodarbības, kad cilvēki būs prom.

Nodarbība laimīgi beidzās, cilvēki aizgāja. Kad es piegāju pie termosa, ieraudzīju, ka esmu aizmirsis to aizskrūvēt. Tēja tur iekšā ir, bet — padzisusi, jo ilgāku laiku tā stāvēja bez korķa.

Protams, pirmā reakcija bija — johaidī! (vai mazliet spēcīgāks vārds). Bet es to uzreiz (~2 sekundes) pamanīju un teicu — nu, labi. Tā ir. Te vairs neko nevar darīt (ar to, kas jau ir noticis — ko neizdarīju, kad gatavoju tēju). Kas atliek uz priekšu — varu dzert vēsāku tēju, varu to uzsildīt vēlreiz, varu liet laukā un taisīt jaunu.  Izrādījās, tēja nav tik vēsa, un ir ļoti dzeramā temperatūrā.


Tā — pavisam vienkāršās lietās, kad dzīve nenotiek atbilstoši mūsu plāniem, mēs varam praktizēt atlaišanu. Ar laiku tas kļūst aizvien vieglāk. Bet prakse — kā jau prakse — nav nekas cits, kā atkārtošana.

Atkal un atkal.

p.s. Kad biju šo uzrakstījis, atcerējos, ka reiz jautājumu par to, kā atlaist uzdevu mūkam Tanam Hubertam no Taizemes. Viņa atbilde bija precīza un ģeniāla: “Sāc ar to, ka atlaid savu vēlēšanos uzzināt atbildi uz šo jautājumu.”

un p.p.s. Ja gribas iemācīties atlaist nopietnāk, tad šeit ir stundu garš video, kuru ir vērts noskatīties:

Četri veidi, kā atlaist.

Nav komentāru par “Atlaišana”

Jāatzīst, lasot rakstu cerēju, ka piemēri būs spēcīgāki- šie tādi dzīves sīkumi, kam man, piemēram, nepietiek nedz laika, nedz spēka pievērst uzmanību. Var jau būt tas tāpēc, ka es sieviete, man “problēmas” ir lielākas (šeit saprast, ka sievietes bieži saredz milzu problēmu tur, kur vīrietim viss šķiet okey 😀 )…

Vēl ko gribētu pieminēt un kas trūkst šīm rakstam- cik NOZĪMĪGI ir konkrēto situāciju risināt un atlaist, nevis vilkt garumā, jo bēgot no problēmas viņa milzt lielāka, gluži kā sniega pika no kalna ripojot, un tad jau atlaist ar vairs nav tik viegli…

Paldies.
Arī laba situācija, kur praktizēt atlaišanu — gaidīt “spēcīgākus piemērus” bet lasīt par omleti un tēju.
Par risināšanu — tā ir cita lieta kā atlaišana.

Var atlaist un risināt.
Atlaist un nerisināt.
Var neatlaist un risināt (un neatlaist arī pēc risināšanas).
Vai arī neatlaist un nerisināt.

Viens ar otru nav saistīti.
Protams, atlaižot risināt ir vieglāk. It sevišķi, ja atlaiž vēlmi pēc īpaša rezultāta.
Vienlaikus — ja es atlaižu ideju par to, ka lietām ir jābūt citādām — vai gan man kas vēl ir jārisina?

Forsa atbilde. Pilnigi piekritu. Kad atlaiz, vispar dzive ir daudz vieglaka, pati smiekligaka un cilveki apkart ari. Man palidzeja vnk piespiedu kaarta- nepartraukti, nesanjeemu, ko ilgojos, lai ari gan garigi, gan praktiski veersu lietam un plaaniem uzmanibu, ari tadas lietas kaa attiecibas, finanses, darba sapnji, ne tikai “sikumi”. Sapratu, ka jau kuro reizi shii censhanas (domaas un darbos) iet uz rinjki un uztveru mesidzu, ka neesmu Dievs, kautkas bez manis izvelas manus dzives notikumus (pretstats tam, ko pedejaa laikaa skandina) Tad saku domat- un ja taa bus visu dzivi, ka nepienaks tas,ko velos?! Un saaku saprast- ka neviens man neko nekad nav solijis, ka iespejams nekas no taa nekad nenotiks… Un tad es pienjemu sho domu, ka iespejams bushu tur kur esmu, kamer vien dzivoshu. Un kapec ne? Varbut ka taadai vajag but manai dzivei?! Varbut tam kaada jeega- cita nekaa mekleeju? Un parstaju prasit, iespejams ne uz 100% parstaju, bet krietni efektivi – 90%. Un sapratu, ja bus ta jadzivo,dzivoshu, jo iet prom no dzives tachu netaisos (kadreiz taisijos). Un lidzko sapratu, ka viss, kas man ir tagad-apstaklji, cilveki, pati- ir viss kas man jebkad buus(iespejams), es saaku priecaties un njemt vairak no taa kas ir. Nogruva 70% stulbaas iluzijas un plaani saistiba ar savu nakotni. Un reaaali saka nakt – darba piedavajumi, kuros tiku noverteta, cilveki, kas vnk ir super un notikumi, kas tik viegli pluuda, kaa serfosana pa vilni. To man nozimeja atlaist. Mums nekas nepienakas- taa ir tikai taada ideja galvaa ieseeta. ? Visu labaako!

Paldies! Tikko šajā sakarā domāju,cik neapmierinātu un drūmu seju visapkārt. Lielākā daļa nedzīvo šeit un tagad. Bet visapkārt ir vasara,zied un smaržo liepas! Baudam šo brīdi! Uz ielas mums nav jārisina problēmas,mums jābūt uz ielas!
Un vēl laba prakse tam , ja kaut kas nenotiek kā bija iecerēts – domājam: tad tā tam bija jānotiek un tieši tā ir labāk, jo tieši tā es ieguvu sev jaunu pieredzi. Un kad kaut ko ievēlamies , pie sevis iedomājamies: notiks tā vai vēl labāk! ☺

Paldies! Lielisks raksts un foršs komentārs par atlaišanu un risināšanu.

Šorīt sevi pieķēru, ka nejūtos forši tāpēc, ka vakar vakarā mani apsēda (viļus vai neviļus) doma par to, kāpēc kāda mana ļoti laba paziņa neuzaicināja uz draugu pasākumu… Un šī doma man nelika mieru visu nakti. Tagad palaidu to vaļā un priecājos, ka viņiem bija superīgs pasākums un man visādi citādi mierīgas brīvdienas.

Leave a Reply to DzintraCancel reply