Otrā zinātnieku Tima Parka un Rikardo Mancoti saruna.
Galilejs apgalvo, ka pasaulē krāsu nav. Tās eksistē tikai mūsu galvās. Mūsu pirmajā dialogā par prātu, Rikardo Mancoti un es vienojāmies, ka ar “apziņu” mēs saprotam to sajūtu, kas pavada mūsu būšanu dzīviem, to faktu, ka mēs pieredzam šo pasauli, nevis vienkārši mehāniski ar to mijiedarbojamies. Tāpat mēs pieskārāmies tādai problēmai kā tradicionālās zinātnes nespējai izskaidrot šo faktu un to, ka zinātne savos realitātes skaidrojumos apziņu vērā neņem. Tāpat mēs runājām par valdošo izpratni par to, kur apziņa notiek — proti, smadzenēs. Šis “internālistu”, vai “galvā-iekšā” skatījums piekrīt Galileja uzskatam, ka krāsas, smaržas un skaņas neeksistē ārējā pasaulē, bet tikai smadzenēs. Vadošais neirozinātnieks Deivids Īglmans (David Eagleman) saka: “Ja mēs spētu uztvert realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir, mēs būtu pārsteigti par to, cik tā ir bezkrāsaina, bez smaržas, bez garšas un klusa.” Tas, par ko šodien vēlos parunāt ar Rikardo ir jautājums — kā mēs, no noeirozinātņu perspektīvas, redzam krāsas? Un kā zinātnieki reaģē uz grūtībām, kas rodas pārbaudot šo teoriju?
Tims Parks
Tims Parks: Rikardo, kad internālisti runā par apzinātu pieredzi, viņi bieži lieto tādu vārdu kā “qualia”, attiecinot to uz elementāru sajūtu, kaut kā sajušanu, un viens no viņu mīļākajiem piemēriem ir mūsu krāsu redze, mūsu spēja uztvert krāsas. Kā tas notiek — kā mēs redzam krāsas?
Mancoti: Pirms es atbildu, pievērsīsim uzmanību valodai, kuru mēs lietojam, jo tā var noteikt to veidu, kā mēs par šo visu domājam. Vairums cilvēku teiktu, ka viņi redz krāsu, vai noteiktas krāsas objektu, piemēram, dzeltenu banānu. Tātad, mums ir divi — subjekts un objekts — cilvēks redz dzeltenu banānu. Savukārt, zinātnieki un filosofi runā arī par mums, kuriem ir pieredze, sajūta jeb qualia. Tātad te jau ir trīs lietas: subjekts, objekts (tas pats banāns) un sajūta — mūsu galvās. Man ir bail, ka abi šie uzskati ir potenciāli maldinoši.
Parks: Es pieļauju, ka tas ir neizbēgami, ka ikdienas uzskati par mūsu pieredzi atspoguļosies mūsu valodā, bet vai mēs nevaram par valodu tomēr runāt citu reizi?
Mancoti: Es neesmu pārliecināts, ka varam to atlikt. Šis subjekta/objekta dalījuma fakts, nemaz nerunājot par to, ka vēl mēs pievienojam sajūtu vai uztverto, ir īpaši būtisks brīdī, kad runājam par krāsu.
Parks: Kādā veidā?
Mancoti: Tieši tā, kā tu teici — zinātne saka, ka pasaulē krāsu nav. Tās ir tikai mūsu smadzenēs. Bet, kā mēs secinājām mūsu pirmajā sarunā, tad, kad zinātnieki ielūkojas smadzenēs lai redzētu, kas notiek, viņi redz tikai neironu miljardus sūtam elektriskos impulsus un apmaināmies ar ķīmiskajiem elementiem. Tas, ko zinātnieki atrod, viņi sauc par apziņas korelātiem, ne pašu apziņu, vai arī — šajā gadījumā — krāsas korelātiem, bet ne pašu krāsu. Mūsu galvās nav dzeltenu banānu, ir tikai pelēka masa.
Parks: To es saprotu. Pasaulē krāsu nav un arī galvās to nevar atrast. Tad kur gan tā ir? Jautrākais ir tas, ka vairumam cilvēku šeit nav nekādu problēmu. Viņi redz sarkanu gaismu luksoforā un apstājas. Viņi tic, ka arī citi apstāsies. Vairums no mums jūtas ļoti droši attiecībā uz krāsām, un pat krāsu jaukšanu. Mums izskatās, ka krāsas ir ārējā realitāte, nevis subjektīva ilūzija.
Mancoti: Tieši tā! Naivais parastais cilvēks pārliecinās tevi par to, ka krāsa vienkārši ir objekta īpašība — vai gan nav tā, ka šis banāns ir tieši tāpat dzeltens, kā tas ir 20 cm garš? Diemžēl tā nav, jo ļoti elementāri var nodemonstrēt, ka banāni ir dzelteni tikai noteiktā apgaismojumā. Ja mēs nomainīsim apgaismojumu, banāns izskatīsies zaļš. Bet tas joprojām būs 20 cm garš.
Parks: Esmu dzirdējis, ka krāsas tika atklātas refrakcijas procesā, sadalot gaismu sastāvdaļās.
Mancoti: Tas ir cits tradicionālais apgalvojums, kuru joprojām māca skolās, ka krāsas atrodas gaismā, vai arī — ka dažādas krāsas ir dažādi gaismas viļņa garumi. Tas, kas nāk prātā, ir varavīksne. Bet arī šis skaidrojums nedarbojas simtprocentīgi. Piemēram, tas pats viļņa garums pie dažādiem apkārtējās vides nosacījumiem radīs dažādas krāsas. Jāatzīst, ka tas pats Ņūtons, kurš angļu valodā ieviesa vārdu “spektrs”, ar to apzīmējot visu iespējamo krāsu kopību, atteicās no idejas par to, ka gaisma sevī ietver šīs krāsas. “Ja mēs precīzi izsakāmies par Stariem, tad tiem krāsas nav. Tajos nav nekas vairāk kā noteikta Enerģija un Novietojums, kas rada tās vai citas Krāsas Sajušanu.” Ir pagājuši trīs simti gadu, un mums joprojām ir noslēpums tas, kas ir krāsas un kur tās ir.
Parks: Tomēr tik daudzas neirozinātņu grāmatas droši skaidro mums, kā mēs uztveram krāsu.
Mancoti: Tieši tā. Sākot no 19. gadsimta zinātnieki meklē krāsas mūsu nervu sistēmā. No sākuma viņi strādāja ar hipotēzi, ka krāsas ir īpašība, kuru izraisa tīklene vai redzes nervs, tālāk to nosūtot uz noteiktiem smadzeņu apgabaliem. Diemžēl, nekas apmierinošs netika atrasts, tāpat nav īsti skaidrs, ko tad viņi varētu atrast. Divdesmitā gadsimtā neirofiziologi devās dziļāk un dziļāk smadzenēs, izsekojot tos neironus, kas, viņuprāt, ir saistīti ar mūsu krāsu redzes uztveri, līdz 1973. gadā tika sasniegts pagaidu konsensus par neirozinātnieka Semir Zeki sniegtajiem pierādījumiem, ka vizuālās garozas zona galvas aizmugurējā daļā, ar nosaukumu V4 ir atbildīga par krāsu uztveri un par krāsu atmiņu. Bet atkal — tālāki pētījumi norādīja uz to, ka viss ir daudz sarežģītāk, ka arī citas zonas un citi neironi piedalās. Īsumā — šī ir tēma, par kuru zinātnieki joprojām strīdas.
Parks: Visu cieņu par šo lielisko ieskatu krāsu zinātnes vēsturē, bet vai tu gribi teikt, ka mūsdienu neirozinātnei nav viena, valdošā uzskata par šo tēmu?
Mancoti: Mūsdienu mācību grāmatās ir rakstīts aptuveni šādi. Pasaule ir tāda vieta, kurā objekti atstaro gaismu. Galvenais gaismas avots ir saule, un parasti, runājot par gaismu, domā saules gaismu. Katrs objekts atstaro tikai daļu no gaismas. Stari no šīs atstarotās gaismas daļas nonāk mūsu tīklenē un stimulē īpašas šūnas, kuras tiek sauktas par vālītēm, jo tās izskatās koniskas. Šo šūnu uzdevums ir dažādos veidos reaģēt uz dažādām gaismas redzamā spektra daļām (protams, mēs atceramies, ka no visa elektromagnētiskā spektra tikai niecīga daļa ir redzamā gaisma). Vairumam cilvēku — dzīvniekiem tas ir citādi — ir triju veidu vālītes, kuras apzīmē kā Ī, V un G vālītes (angliski — S, M, L cones), atkarībā no tā, vai tās aktīvāk reaģē uz īsiem, vidējiem vai garajiem gaismas viļņa garumiem. Šo šūnu darba rezultāts sākotnēji tiek apkopots tīklenē, pēc tam tas pa redzes nervu tiek sūtīts uz dažādām galvas smadzeņu garozas vietām — ieskaitot jau slaveno V4. Un tas ir tas, ko mēs zinām.
Parks: Rikardo, tu tikko izskaidroji visu procesu ne reizi nelietojot vārdu krāsa.
Mancoti: Es zinu! Lai cik tas nebūtu dīvaini, šai krāsu teorijai nav jālieto krāsas. Es pieļauju, lai cik rūpīgi mēs sekotu nervu signāliem no tīklenes pa redzes nervu un tālāk smadzenēs, mēs nevienā brīdī neatradīsim kaut ko, kas ir līdzīgs krāsai vai kas izskaidrotu mūsu krāsu redzi. Gandrīz vai var teikt, ka krāsas pieminēšana nav lietojama krāsu zinātnē, ja vien…
Parks: Ja vien…
Mancoti: …ja vien mēs atkal kopējā bildē iekļaujam apziņu. Krāsas ir kaut kas, ko mēs pieredzam, gan individuāli, gan kolektīvi. Bet, ja neskaita mūsu krāsu pieredzi, tad zinātnei nav nekāda pamata runāt par krāsu eksistenci. Visdrīzāk būtu elektromagnētisko viļņu piecdesmit, vai drīzāk piecdesmit tūkstošu pelēkā nokrāsu. Tas ir tas, ko pat Nobela prēmijas laureāts, biologs Geralds Edelmans saka, ka realitāte patiesībā ir bezkrāsaina — jo viņš par realitāti runā kā par to, ko pēta zinātne, nevis to, ko mēs redzam kā indivīdi.
Parks: Bet šī “oficiālā” viedokļa sekas ir būtiskas. No sākuma tas apgalvo, ka mūsu uztvertā pasaule ir pilnīgi atdalīta no ārējās pasaules, un tā atrodas mūsu galvaskausos. Otrkārt, izriet, ka mēs visi dzīvojam kļūdā un mums ir nepieciešama autoritāte zinātnes izskatā, kas pateiktu, kas tad īsti ir realitāte. Tas zinātniekiem iedod ļoti būtisku varu.
Mancoti: Ir acīmredzami tas, ka modernajai zinātnei, lai tā notiktu, ir nepieciešams nodalīt objektu no subjekta un tikai atsevišķi indivīdi no elites var ieraudzīt lietas pašas par sevi. Atceries, ka Galilejs, modernās zinātnes pamatlicējs, bija platonists, un Platons bija savas pilsētas elites ievērojams biedrs. Platons bija arī pirmais filosofs, kurš intelektuālo pētījumu objektu novietoja ārpus ikdienas cilvēka uztveres lauka: tas ir — cilvēks ir iesprostots alā, uz kuras sienas redz ēnu rotaļu, kamēr realitāte ir ārpusē, ārpus viņam sasniedzamā.
Parks: Es atceros, ka tas, kas mani visvairāk traucēja lasot Galileo, bija viņa pārliecināšana — un arī Francis Bēkons tam piekrita — ka mums ir jābūt vardarbīgiem pret savām sajūtām, ar mērķtiecību ejot pret to ieteikto virzienu.
Mancoti: Tieši tā. Far la ragione tanta violenza al senso. Ja zinātne saka, ka pasaulē krāsu nav, tad tev ir jācīnās pret savu uztveri, kas pasauli redz krāsainu.
Parks: Mūsu pirmajā sarunā tu norādīji, ka apziņa ir izaicinājums mūsu zinātniskajam pasaules modelim un ka nekas zinātnē neparedz apziņas eksistenci, tad tagad tu ej tālāk un saki, ka apziņa ir cīņas lauks, kurā satiekas zinātne un parastie cilvēki — un zinātne saka, ka mūsu apzinātā pieredze — piemēram, krāsa — ir smadzenēs balstīta ilūzija, kamēr parastajam cilvēkam tā ir tā pati realitāte.
Mancoti: Tieši tā. Var teikt, ka atgriežoties pie pirmsākumiem, zinātne visu laiku sastopas ar vienu grūtību — paturēt neizglītoto novērotāju drošā attālumā, jo viņa pieredze — šajā gadījumā krāsu uztvere — iekrāso tīrās zinātnes matemātisko realitātes aprakstu (un atceries, ka gan Platonam, gan Ņūtonam, dabas likums ir Dievišķais likums). Eagleman saka: “Mūsu realitātes uztverei ir daudz mazāks sakars ar to, kas notiek tur ārā nekā ar to, kas notiek mūsu smadzenēs”. Citiem vārdiem sakot, mūsu pieredze ir sava veida halucinācija. Pasaulē krāsu nav. Banāna dzeltenais ir fantāzija. Vēl jo vairāk…
Parks: Pagaidi! Es zinu, ka tā ir mana vaina — vēlēties runāt par sabiedriskām sekām šai diskusijai, bet es baidos, ka mēs zaudējam fokusu. Vai mēs varam palikt pie krāsas un tā, kā internālisti redz krāsas? Vai varu lūgt apkopojumu? Vai arī — tā bija kļūda izvēlēties krāsas kā sākuma punktu?
Mancoti:

Tu izvēlējies tēmu, kas ļoti skaidri parāda nošķīrumu starp neirozinātnisko, internālistu izpratni par apziņu un mūsu ikdienas pieredzi. Ļauj man turpināt un piebeigt šo tēmu ar lietu, kuru sauc par Kitaokas ilūziju. Akijoši Kitaoka (Akiyshi Kitaoka) ir biologs un psihologs, kurš ir radījis dažādas optiskās ilūzijas, ar kuru palīdzību var nodemonstrēt mūsu kļūdaino uztveri, pieķert smadzenes darbībā. Aplūko šīs spirāles:
Rau, te var redzēt zilu, zaļu un rozā spirāli. Tomēr, Kitaoka apgalvo, ka divas spirāles — tās, kas izskatās zila un zaļa — patiesībā ir tādas pašas, jo pikseļi starp šaurajām strīpām katrā spirālē ir tādi paši. Tā ka tas fakts, ka mēs redzam vienu spirāli zaļu un otru zilu, ir ilūzija.
Parks: Es atvainojos, es nesaprotu.
Mancoti: Tas ir vienkāršāk, nekā izskatās. Datorzinātnē, inženieri ir izstrādājuši veidu, kā attēlot toņus, sajaucot trīs pamata krāsas — sarkano, zaļo un zilo (red, green, blue) — un tas notiek mazos punktos, kurus sauc par pikseļiem. Viņi apraksta katru krāsu kā RGB trijotni, trīs skaitļus, kas norāda katras pamatkrāsas daudzumu. Tā ir diezgan prasta, bet efektīva metode, kas ļauj uz ekrāna attēlot lielu krāsu daudzumu. Diemžēl mēs patiesībā nevaram paredzēt, kāda tieši krāsa izveidosies no noteikta RGB sajaukuma, tāpat kā nevaram pateikt kāda krāsa būs noteikta viļņa garumam, jo dažādās vidēs šīs trijotnes radīs dažādu krāsu pieredzi — un tieši tas notiek Kitaokas spirālēs. Ja tu aplūkotu RGB vērtības zaļajai un zilajai spirālei, tu redzēsi, ka tās ir identiskas (0, 255, 150). Tas, kas rada dažādu krāsu uztveri ir tā krāsa, kura iekrāsota pāri spirālēm — oranžā tajās vietās, kur spirāle ir zaļa, vai magenta tur, kur spirāle ir zila).
Kitaoka, kura mērķis bija nodemonstrēt atšķirību starp uztveri un realitāti, saka, ka tā kā RGB trijotnes abās spirālēs ir identiskas, mums tās būtu jāuztver vienādā krāsā, bet ja mēs tās neuztveram vienādas, tad iemesls ir tas, ka mēs atrodamies ilūzijas varā. Ļauj, es uzzīmēšu prastāku piemēru uz iPada:

Parks: Fascinējoši.
Mancoti: Jā, bet nepalīdzoši. Visi redz, ka te ir zilas un zaļas spirāles. Un visi tiešām to redz, vismaz visi, par kuriem varam teikt ka viņiem ir normāla krāsu redze. Tā vietā, lai uzstātu, ka tiem pašiem pikseļiem būtu jāizskatās vienādā krāsā un runāt par izskatīšanās/realitātes nošķīrumu zinātnei vajadzētu pieņemt apzinātās pieredzes realitāti un apšaubīt pašas līdzšinējo, acīmredzami nepilnīgo izpratni par krāsu dabu.
Parks: Es atceros, kā neirozinātnieks Christof Koch apgalvoja, ka krāsu uztvere ir māņi. David Eagleman runā par redzi kā “dīvainu rediģēšanas triku” rezultātu. Filosofs Eric Schwitzgebel vaino mūs tajā, ka mēs esam “nezinoši ar noslieci uz kļūdām” attiecībā par visu, ko redzam. Atbilstoši šeit parādās morālā dimensija, it kā mēs būtu nevērīgi un slinki tajā, kā uztveram pasauli. Ir sajūta, ka mūs vainotu vai audzinātu par to, ka mēs neuztveram lietas tādas, kā zinātnes ieskatā mums tās vajadzētu uztvert.
Mancoti: Tieši tā. Kitaokas ilūzija — un tā nav vienīgā tāda — ir sadursmes punkts, kurā zinātnes atziņas, ieturētas Galileja tradīcijā, sastopas ar mūsu apzinātās uztveres ticamību.
Parks: Tad jautājums — kurš dzīvo noliegumā? Zinātne ar tās neadekvāto krāsas izpratni vai parastais indivīds ar savu krāsu redzi?
Mancoti: Tieši tā, tāpēc varbūt tas, kas mums ir jādara, ir jāiet tālāk par ideju, ka apziņa ir pasaules reprezentācija. Varbūt tā arī ir realitāte. Varbūt, kā es ieminējos pašā sākumā, mums ir jāatsakās no subjekta/objekta nodalījuma, jo tas ir visas šīs diskusijas pamatā?
Parks: Varbūt, bet ne šodien. Es solīju, ka mēs runāsim par to, kā internālisti reaģē uz savām neveiksmēm, vismaz līdz šim, lai parādītu, kā smadzenes ražo apziņu, vai kā bezkrāsainā pasaulē rodas krāsas. Bet es redzu, ka esmu mērķējis pārāk augstu. Mēs to atstāsim nākošajai sarunai, kuras tēma būs: Kā internālisti aizstāv vai piedāvā aizstāvēt savu pozīciju, kuru tu, acīmredzami uzskati par neaizstāvāmu?
Avots: nybooks.com
Viens komentārs par “Apziņas krāsa”
[…] Iespējams, visfundamentālakais no visiem klupšanas akmeņiem ir zinātnes nespēja definēt apziņu. Esmu sācis tulkot vairāku sarunu sēriju, kurā divi zinātnieki — Tims Parks un Ricardo Mancoti runā par valdošajām neirozinātnieku apziņas teorijām un to trūkumiem. Iztulkotie raksti: Apziņas izaicinājums un Apziņas krāsa. […]