Apziņas daba

Ir organizācija, kas attīsta zinātnes un nedualitātes attiecības — Science and non-duality (SAND). 2015. gada maijā, Itālijā SAND sanāksmē Ruperts Spira sniedza uzrunu. Video angliski ir redzams Youtube. Lielākā daļa uzrunas ir lasāma šeit. Tulkojusi Elīna Golvere.

---

Mazliet jāliek jums vilties. Mēs dzirdēsim runu, ļoti daudz skaistu vārdu, kas aprakstīs apziņas dabu. Taču neviens no tiem nebūs pilnīga patiesība. Ja mēs gribam izpaust patiesību, mums jāpaliek klusiem. Tāpēc tiek teikts, ka augstākā mācība ir klusums. Tomēr diemžēl tikai daži no mums ir nobrieduši apjaust apziņas patieso dabu tikai no klusuma. Tāpēc garīgās tradīcijas ir izstrādājušas dažādus ceļus, daudz prasmīgi formulētas norādes dažādiem sapratnes līmeņiem. Un šādā pašā veidā es runāšu par apziņas dabu.

Un pirmais, ko es gribētu darīt, ir piedāvāt apziņas definīciju. Protams, apziņa patiesībā nav definējama. Tomēr šī būs gana laba pagaidu definīcija.

Apziņa ir tā, kurā uzrodas visas pieredzes. Tā it tā, ar kuru viss pieredzētais ir zināms. Un tā ir tā, no kuras ir veidotas visas pieredzes.

Savukārt, pieredze šajā kontekstā ir domāta kā jebkas objektīvs – domas, atmiņas, idejas, jūtas, sajūtas ķermenī, redze, dzirde, garša, tauste, smarža. Viss šis uzrodas tajā, ko mēs saucam par apziņu (informētību, zinātību, zināšanu). Ikdienā biežāk lietots vārds ir „Es”. Reliģiskais apzīmējums varētu būt „mūžīgais Dievs”. Neskatoties, kurš vārds tiek lietots, ir domāts tas, kurā uzrodas viss pieredzētais. Pat raugoties no vispārpieņemtā skatu punkta, domas un jūtas parādās, uzrodas mūsos. Kas, savukārt, nav tik acīmredzams un vispār atzīts,  ir tas, ka arī ķermenis, ko mēs pieredzam kā sajūtu, arī uzrodas mūsos, tas ir — apziņā. Un, kas ir vēl mazāk skaidrs, ka  mūsu uztvere — piemēram skaņas, vizuālā — arī uzrodas tajā pašā apziņā jeb tajā pašā laukā, kurā domas, sajūtas, jūtas. Un šeit es ieturēšu mazu pauzi, lai pārliecinātos, ka mans teiktais netiek vienkārši intelektuāli saprasts, līdz ar to pieņemts vai nepieņemts.

Šajā brīdī ļaujiet uzrasties jebkādām domām. Un uzjautājiet sev jautājumu, vai drīzāk pamaniet, ka šīs domas uzrodas kādā laukā. Pieņemsim, ka tās parādās telpā. Apziņa īsti nav kā telpa, tai nav nekādu dimensiju, bet šim brīdim pieņemsim pagaidu telpisku jeb kāda lauka kvalitāti. Mēs redzam, ka jebkura doma uzrodas šajā apziņas laukā, telpā. Un tagad uz pāris minūtēm aizvērsim acis, lai nostiprinātu pamanīto, proti, to, ka domas uzrodas apziņas laukā, telpā…

Dzirdiet arī, kādas skaņas ir klātesošas, cilvēki, kas elpo jums līdzās. Un tagad virziet uzmanību te uz domu, te uz skaņu. Un uzdodiet sev jautājumu, vai mana uzmanība jelkad pamet apziņas lauku? Pamaniet, ka doma un skaņa uzrodas vienā un tajā pašā laukā…

Vispār pieņemtajā versijā tiek apgalvots, ka doma uzrodas manī (iekšpusē), savukārt skaņa – ārpus manis (ārpusē). Bet, ja mēs meklējam līniju, kas atdala šo iekšpusi un ārpusi mūsu pieredzētajā (uztvertajā), to nekad nevar atrast. Abas pieredzes parādās šajā pašā laukā. (Līnija ir kartē, bet nekad nav teritorijā. Līnija ir ticībā, bet nav pieredzētajā). Tagad, tā vietā lai virzītu uzmanībai uz domu vai skaņu, ļaujiet savai uzmanībai klīst, kur vien tā vēlas. Turiet acis ciet vai vaļā, kā vēlaties un ļaujiet uzmanībai klīst pie jebkuras no pieredzēm…

Vai mana uzmanība jebkad pamet apziņu? Vai mana uzmanība jebkad pamet apziņas lauku? Jūs pat varat mēģināt būt sātana advokāts — mēģiniet pamest apziņas lauku un nonākt kontaktā ar kaut ko, kas ir ārpus apziņas. Un neatsaucaties tikai uz savu šī brīža pieredzi, droši varat iedomāties vai mēģināt atcerēties visas savas pieredzes.
Varat iedomāties, ka nosēžaties uz mēness. Uzrodas pilnīgi jauns pieredžu komplekts. Vai šīs pieredzes uzrodas apziņā vai ārpus tās? Iedomājieties, ka esat smadzeņu ķirurgs un veicat savu pirmo smadzeņu operāciju. Smadzenes, ko ieraugāt, ir dažādu pieredžu, uztveres kopums. Vai jebkas no uztvertā parādās ārpus apziņas? Tagad iedomājieties, ka esat dziļā depresijā — vai šī pieredze parādās ārpus apziņas? Vai jūsu uzmanībai ir jāceļo kaut kur ārpus apziņas, lai piedzīvotu depresīvās sajūtas? Redziet skaidri, ka neviens nekad nav varējis vai spējis saskarties vai piedzīvot kaut ko ārpus apziņas. Taču dīvainā kārtā visa mūsu kultūra ir balstīta ticībā, ka pastāv substance, kas atrodas ārpus apziņas, un tiek saukta par matēriju. Matērija tiek saukta par fundamentālu visa eksistējošā pamatu. Un apziņa ir kaut kādā veidā atdalīta no šīs matērijas. Un, vai nu mēs to aptveram vai nē, gandrīz visas mūsu domas, jūtas, darbības un attiecības sakņojas šādā ticībā, pieņēmumā.

Dīvainā kārtā, kopš idejas par matēriju parādīšanās, aptuveni divus tūkstošus gadu, mēs to cītīgi meklējam. Zinātnieki vēl joprojām to meklē, bet pagaidām vēl nav atraduši. Daudz zinātnieki domā, ka vēl daži gadi, vēl daži miljardi dolāru un beidzot atradīsim tā saukto matēriju. Arī filozofus šis jautājums ir nodarbinājis kādus pāris gadu tūkstošus, kāda ir matērijas būtība. Fakts, ka matērija nekad, nevienam, pat uz momentu nav pat pazibējusi, nekādā veidā neietekmē šo pasaules uzskatu. Tas ir kā pavadīt gadsimtus, apspriežot  Lohnesa ezera briesmoņa ēšanas paradumus. Fakts, ka neviens nekad nav redzējis Nesiju, šķiet galīgi mazsvarīgs. Nu kādu dienu mēs taču to atradīsim, bet pagaidām turpināsim apspriest tā ēšanas paradumus. Tieši tik absurdas ir visas debates par matēriju. Un otrs ļoti svarīgs neatbildēts jautājums ir — kā no matērijas var atvasināt (iegūt) apziņu? Vai kāds pamanīja pretrunu šajos divos jautājumos? Pirmais – kāda ir visuma, matērijas būtība? Otrs – kā no matērijas iegūt apziņu? Vai pretruna starp diviem šiem jautājumiem neglīti neņirdz mūsu sejās? Pirmajā jautājumā, pašā svarīgākajā neatbildētajā jautājumā — kāda ir matērijas būtība? — mēs parādam, ka mēs nezinām, kāda ir matērijas būtība. Otrajā jautājumā mēs veicam milzīgu lēcienu ticībā prātojot, kā no matērijas, par kuras dabu mēs neko nezinām, atvasināt apziņu. Vai ir jābūt astrofiziķim, lai pamanītu pretrunu šeit? Pirmais jautājums atspoguļo reliģiju — materiālisma reliģiju. No kā veidots Visums? Neviens nekad nav atradis Visumu. Vai kādam no klātesošajiem ir izdevies pieredzēt Visumu, kāds tas ir paredzēts esam? Ko mēs īsti izmeklējam, kad mēģinām noskaidrot Visuma būtību? Mēs mēģinām izmeklēt kaut ko, ko mēs patiesībā nepieredzam. Viss, ko mēs zinām par Visumu, ir mirklīgi, īslaicīgi priekšstati. Un šie priekšstati parādās apziņā. Tādēļ, kamēr mēs nezināsim apziņas būtību, kurā uzrodas visas mūsu pieredzes, uztvere, nav iespējams uzzināt neko, kas būtu patiess, par pašu uztveramo.

Tāpēc es ticu, ka kādu dienu, dabas zinātnes tiks aizstātas ar jaunu zinātni, zinātni par apziņu. Jo, kamēr mēs nezināsim apziņas dabu, nav iespējams uzzināt kaut ko patiesu par to, kas tajā uzrodas. Kamēr mēs nezināsim zināšanas, ar kurām mēs zinām savu pieredžu dabu, nav iespējams zināt neko patiesu par zināmo.

Mēs varētu jautāt, kāpēc apziņa ir leģitīmāka (likumīgāka) mācību nozare nekā Visums? Vai šeit ir kāds, kurš nav apzināts šajā brīdī? (Klusums). Kad es jautāju, vai kāds ir pieredzējis Visumu, kāds tas mums tiek pasniegts, neviens nekad neatbild. Mēs nekad nepieredzam Visumu tādā formā, kādā par to mācamies. Bet, kad es jautāju, vai kāds klātesošais nav apzināts, neviens nepaceļ savu roku. Citiem vārdiem sakot, visi ir apzināti. Apziņa ir mūsu pieredze. Tāpēc apziņa ir leģitīma mācību nozare, izpētes lauks. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka to mēs visi pieredzam. Visi šeit esošie ir savas pieredzes zinoši jeb apzinās savu pieredzi. Kāda ir šīs zināšanas daba? Tas ir pats interesantākais jautājums.

Tātad, kā mēs noskaidrosim apziņas dabu? Mums vispirms ir jānoskaidro, kas tas ir, kas zina visas pieredzes, kurā viss uzrodas, kas ir šī apziņa. Vienīgi apziņa mums varēs kaut ko pastāstīt par savu dabu. Ja es jums katram uzdotu šādu jautājumu — vai Tu esi apzināts? Visi uz mirkli ieturētu pauzi, balstoties uz savu pieredzi un atbildētu — Jā! Kas notika šajā nelielajā pauzē? Uzjautājiet šo jautājumu sev atkārtoti un mazliet palieciet šajā pauzē, pirms noformējās doma — Jā. Pauze ir plaisa starp divām domām — vai esmu apzināts? Un – jā! Pirmās domas laikā, mēs neesam pilnīgi pārliecināti, vai esam apzināti. Savukārt laikā, kad parādās otrā doma, jau esam pilnīgi pārliecināti, ka esam apzināti. Citiem vārdiem sakot, pārliecība ieņem vietu starp šīm divām domām. Vēl citiem vārdiem, tā neaizņem vietu prātā. Jautājumā, vai esmu apzināts, apziņa virza sevi pretim jautājumam, jo tai nekā cita pret ko sevi virzīt, tā iegrimst atpakaļ sevī un pēcāk parādās atbildes — Jā! formā. Šajā pauzē apziņa sevi īslaicīgi identificē. Mēs apzināmies, ka apzināmies. Apziņa apzinās sevi.

Apziņa pati atpazīst savu apzināšanos. Tikai apzināšanās var kaut ko zināt par apziņu. Ierobežotais prāts mums nevar pastāstīt neko par apziņu. Prāts ir apziņas izpausme, tas ir veidots no apziņas, bet tas nevar neko zināt par apziņu, jo tas var zināt tikai kaut ko objektīvu. Paši to varat pamēģināt. Centieties iztēloties kaut ko, kam nav nekādu objektīvu kvalitāšu. Tas nav iespējams. Labākais, ko spējam, ir iztēloties, kādu tukšu objektu (telpu), kas imitē, atdarina apziņas klātbūtni. Lai gan doma ir veidota vienīgi no apziņas, tā nevar zināt to, no kā ir veidota. Tāpat kā filmas personāži veidojas no ekrāna, bet neapzinās ekrānu. Apziņa pati ir apzinošs lauks. Sakot, ka tā ir lauks, mēs pievienojam telpisku ierobežojumu. Apziņa nevar tikt saukta arī par lauku, jo tai nav dimensiju. Tā ir vairāk kā klātbūtne. Bet, kā mēs tikko noskaidrojām, nav iespējams ne domāt, ne runāt par ko tādu, kam nav nekādu dimensiju vai īpašību. Tāpēc, lai mēs varētu runāt, mēs piešķiram tai telpisku īpašību un aprakstām kā apziņas telpu vai apziņas ekrānu, uz kura parādās visas pieredzes. Apziņa ir kā telpiska klātbūtne, kurā uzrodas domas, uztvere, sajūtas, bet pati nav veidota no domām, uztveres vai sajūtām. Tai nav nekādas īpašības. Vēl varētu teikt, ka tā ir tukšums, kas tā īsti nav, bet ar to domājot tukšumu no jebkādiem objektiem. Tā ir brīva no jebkāda objektīva, identificējama, raksturojama satura. Tai nav ierobežojošas īpašības, līdz ar to varētu teikt, ka tā ir bezgalīga. Esot tukšai, bezgalīgai, tajā nav nekā, kas varētu to sadalīt. Piemēram, ja būtu divas apziņas, būtu jāpastāv kaut kam, kas tās atdala vienu no otras. Un šīs atdalošās robežas, radītu apziņas ierobežotību. Taču neviens nekad nav piedzīvojis ierobežotu apziņu. Un kad es saku neviens, es ar to nedomāju, ka persona piedzīvo apziņu. Apziņa, kas piedzīvo apziņu. Ja mēs jautātu savām domām par apziņas dabu, tad tiktu noformulēts, ka katram atsevišķam ķermenim ir sava apziņas paciņa. Bet, ja mēs jautājam tam, kas zina, ja mēs jautātu apziņai, kāda ir Tava pieredze par sevi, apziņa atbildētu (ja mācētu runāt), man nav nekādu zināšanu par robežām vai dalījumu vai formu. Es esmu viens, tukšs, nedefinējams lauks.

Tas nozīmē, ka zināšana vai apziņa, ar kuru ik katrs no mums pieredzam savu pieredzi, ir viena tā pati apziņa. To nav iespējams dalīt daļās vai objektos vai Esos. Tas nozīmē, ka ik katrs no mums ņemtu domu ES un izsekotu to līdz tās avotam. Ja to izsekotu pietiekami dziļi līdz tās būtībai, mēs visi ierastos tajā pašā apziņā. Ne līdzīgā apziņā. Nav iespējami divi tukšumi.  Zināšana (apziņa), ar kuru mēs pieredzam savas pieredzes ir visiem viena un tā pati zināšana. Dažas mūsu ierobežotā prāta sadaļas pārklājās, mēs to saucam par ārējo uztveramo pasauli, daļa no mūsu ierobežotā prāta laukiem nepārklājās, tās mēs saucam par domām un jūtām. Matērijas reliģija izmanto faktu, ka mēs visi pieredzam vienu un to pašu pasauli, kā pierādījumu tam, ka ir pasaule, kas veidota no matērijas ārpus apziņas. Iemesls, kāpēc mēs visi pieredzam vienu un to pašu tā saucamo ārējo pasauli, nav tāpēc, ka ir pasaule, kas veidota no matērijas ārpus apziņas, tas ir tāpēc, ka katrs mūs ierobežotais prāts ir izklāts (izgulsnēts) no tā paša bezgalīgās apziņas lauka. Un tādēļ, ka mūsu prāti dalās ar vienu un to pašu apziņu, mums liekas, ka mēs dalām (redzam, piedzīvojam) vienu un to pašu pasauli. Mēs dalāmies vienā un tajā pašā pasaulē, bet tā ir veidota nevis no matērijas, bet apziņas, un mēs esam šī apziņa, kas informē visus ierobežotos prātus ar to dalīto saturu.

Tāpēc patiesi interesants jautājums, kas ticu, agrāk vai vēlāk tiks uzdots ir nevis, kāda ir visuma daba un, kā apziņa ir atvasināta no matērijas, bet gan, kā šķietamā matērija ir atvasināta no apziņas. Citiem vārdiem, mēs sāksim no apziņas. Kāpēc? Tāpēc, ka apziņa ir mūsu primārā pieredze. Tā ir visloģiskākā un acīm redzamākā vieta, kur sākt. Kā tas iespējams, ka apziņa, kas pati ir viengabalaina, nedalāma, kurai nav nekādu objektīvu kvalitāšu un līdz ar to to nav iespējams sadalīt daļās, var parādīties daudzveidībā, dažādībā kā objekti un daļas. Tas ir patiesi interesants jautājums. Viss, kas šobrīd tiek pieredzēts, ir apziņa. Vai kāds šajā telpā, šobrīd var atrast kaut ko citu, kā vien savas pieredzes zināšanu. Paskatieties apkārt. Norādiet uz kaut ko, kas ir ārpus jūsu apziņas. Nekā tāda nav. Viss, kas ir, ir šī zināšana, apziņa, apzināšanās. Un tā ir šī apzināšanās, kas zina apzināšanos.

Viss, kas šobrīd tiek pieredzēts, ir apziņa, kas modulējusi sevi ierobežota prāta formā, kas ir domu un uztveres forma. Domu veidā, tas sev atklājas kā laiks, uztveres veidā tas sev atklājās kā telpa. Laiks un telpa ir apziņa, kas ir modulēta caur domām un uztveri. Kā kaut kas, kas ir neierobežots, var parādīties kā kaut kas, kas ir ierobežots? Kā apziņa parādās sev, kā dalījums personās un objektos?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es sniegšu jums analoģiju. Iedomājieties, ka sieviete vārdā Mērija dodas gulēt un iemieg. Mērijas prāts ir viens nedalāms veselums. Mērija sapņo, ka ir Džeina, kas staigā pa Ņujorkas ielām. Tātad Mērijas prāts savā neierobežotībā un nedalāmībā ir iemidzis un iztēlojas un pieņem, ka ir ierobežots Džeinas prāts. Džeina iet pa Ņujorkas ielām, redz cilvēkus, mašīnas, ēkas, kas no Džeinas skatu punkta šķiet ārpus viņas prāta. Kad Džeina aizver acis, Ņujorkas ielas pazūd, tāpēc viņa likumsakarīgi izsecina, ka lai kas arī viņa būtu, viņa atrodas aiz acīm, tas ir galvā. Šī un cita pieredze apstiprina Džeinai, ka apziņa, ar kuru viņa zina visas savas pieredzes, atrodas aiz viņas acīm, krūtīm, ķermenī. Visas viņas domas, sajūtas, un to tā izrietošās darbības un attiecības saskan ar šo ticību, pārliecību. Kādu dienu Džeina dodas uz kafejnīcu. Pie blakus galdiņa sēž kāds izskatīgs vīrietis vārdā Deivids. Deivids un Džeina pamana viens otru, viņi uzsāk sarunu un Džeina sajūt neizskaidrojamu pievilkšanos. Taču atcerēsimies, ka Deivids un Džeina, kafejnīca un Ņujorkas ielas, ir parādības Mērijas neierobežotajā prātā. Mērijas prāts nav sadalīts dažādos un daudzveidīgos objektos un Esos. Tas vēl joprojām ir nedalāms, viengabalains veselums, kas tas vienmēr ir bijis, taču tas ir pieņēmis Džeinas un Deivida formu un to pasauli, kurā tie šķiet esam. Mērija varēja nosapņot, ka viņa ir Deivids, Džeinas vietā, un Ņujorkas ielas, kuras iepriekš likās redzam viņa, tādā gadījumā tā pieredzētu ar Deivida acīm, Džeinas vietā. Kad Džeina sajūt neizskaidrojamo pievilkšanos Deividam un tie abi sāk satikties, Džeinai rodas dīvaina sajūta, ja viņa varētu tikt tuvāk Deividam, tukšums, ko viņa izjūt savā sirdī, no kā viņa mēģinājusi izvairīties un aizbēgt visu dzīvi, mazināsies. Viņa jūt, ka apvienošanās ar Deividu, viņai sniegs atvieglojumu no tām tukšuma un vientulības sāpēm, no kurām viņa bēg visu savu dzīvi. Beigu beigās viņa un Deivids kļūst par pāri, un kad viņi satuvinās draudzībā un seksuālajā intimitātē, viņa patiešām piedzīvo īslaicīgu atvieglojumu no tukšuma sajūtas un alkām pēc laimes. Bet kas notiek patiesībā? Kāpēc Džeina izjūt šo tiekšanos? No kurienes uzrodas intuīcija, ka ir iespējams tapt atbrīvotai no ciešanām? Un kas notiek ar viņas ciešanām, kad viņa ar Deividu satuvinās? Šajā tuvības mirklī, ir īslaicīgs visu to ierobežojumu, ar ko Džeina sevi definē, zudums. Ir īslaicīgs Džeinas ierobežotā prāta sabrukums, un tajā mirklī viņa sajūt savu patieso prātu, kas īstenībā ir Mērijas, kas mierīgi guļ. Savukārt, kad Džeina un Deivids ir atdalīti, šim īslaicīgajam atvieglojumam pienāk beigas, un Džeina sajūt visu, kas iepriekš viņu ierobežoja. Ciešanu burbulis atkal uzrodas, taču Džeina atceras: „Pēdējo reizi, kad man bija tuvība ar Deividu, ciešanas pazuda”. Tātad apvienojoties ar personu, objektu vai pazūdot kādā aktivitātē, ir labi veidi, kā atbrīvoties no ciešanām. Un tā Džeina atkal un atkal aizraujas ar objektiem, aktivitātēm, attiecībām, lai atrastu veidu, kā atvieglot ciešanas. Un patiešām, katru reizi, kad tā aizraujas ar kādu darbību, pazūd mūzikā, seksuālā aktā, viņa sajūt īslaicīgu atvieglojumu.  Un viņā uzrodas pārliecība, ka veids, kā būt brīvai no ciešanām, ir nemitīgi aizrauties ar darbībām, objektiem, attiecībām. Taču viņa beigu beigās nonāk atkarībā, no lietām un aktivitātēm un attiecībām, tāpat kā lielākā daļa cilvēku.

Vismazākais objekts, protams, ir doma, un šī īr pati lielākā un izplatītākā atkarība. Tā ir par velti un nekaitē mūsu veselībai, līdz ar to šī atkarība ir no tām, kas parasti netiek pieskaitīta pie atkarībām. Tomēr tas ir objekts, kam mēs veltam savu uzmanību, galvenokārt, lai novērstu sevi no tukšuma un nepiepildītības nastas, ko visi atdalītie Es nēsā sev līdzi. Šī tukšuma un nepiepildītības nasta, šīs alkas pēc brīvības, miera, laimes un mīlestības patiesībā ir Mērijas patiesās dabas atbalss Džeinā. Mērijas prāts ir mierīgs, brīvs un saldi guļ. Alkas pēc brīvības, miera, laimes, ko katrs no mums izjūt, ir atbalss katrā no mūsu ierobežotajiem prātiem, atbalss no bezgalīgās apziņas. Nav citas brīvības, kā vien bezgalīgā neierobežotā apziņa. Bezgalīgā apziņa ir brīvība, miers, laime pati par sevi, un alkas pēc brīvības, miera, mīlestības, laimes, ko mēs visi izjūtam, ir vilkme no bezgalīgās apziņas, kas spēj uzrunāt ierobežoto prātu. Šo vilkmi ierobežotais prāts izjūt ciešanu formā — „Es vēlos laimi”. Atdalītais es jūt, ka tas pats īsteno šo tiekšanos, bet tas tā nav. Neierobežotā apziņa, kas spēj uzrunāt ierobežoto prātu, velk atpakaļ sevī. Šīs neierobežotās apziņas ierobežotā prāta uzrunāšana tiek tulkota kā ilgas pēc laimes.

Lai Mērija varētu pieredzēt Ņujorkas ielas, tai bija jāaizmieg pašai savā patiesajā dabā. Mērija ir aizmigusi, un tikai tāpēc, ka viņa ir aizmigusi, viņa aptver vienu no bezgalīgajām patiesībām, kas eksistē viņā, proti, viņa varēja nosapņot, ka ir Klāra, kas pastaigājas pa Tokio, tāpat, ka ir Anna, kas klejo pa Londonu. Neierobežots skaits iespējamību eksistē Mērijas prātā. Viņa izvēlas vienu no iespējām, būt Džeinai, kas pastaigājas pa Ņujorku. Bet lai parādītos kā Džeina Ņujorkas ielās, Mērijai vajadzēja aizmigt savai savā bezgalīgajā un neierobežotajā prātā, lai būtu Džeinas ierobežotais prāts. Un tikai no Džeinas ierobežotā prāta, Mērija varēja pieredzēt pastaigu pa Ņujorkas ielām.

Tieši tādā pašā veidā, lai apziņa varētu parādīties šķietamajā realitātē, tai jāaizmieg un jāaizmirst sava neierobežotā daba, jo kaut kam, kas ir bezgalīgs, nav iespējams saprast kaut ko, kas ir ierobežots. Bezgalīgajā nav vietas kam ierobežotam. Citiem vārdiem, kad apziņa uzrodas esošajā, tas ir par noteiktu cenu. Apziņa ignorē sevis pašas dabu, rada visumu no sevis un tad atrod sevi šajā visumā. Lai radītu visumu, apziņai bija jāaizmirst sava iedzimtā daba, kas ir brīvība un miers, un tāpēc personas, kas ir šajā pasaulē, alkst pēc miera un brīvības.

Vienīgais mērķis, kas atdalīto es patiesi interesē, ir atklāt mieru, brīvību un laimi. Sākotnēji tas mēģina to panākt, aizraujoties ar lietām, stāvokļiem, attiecībām, bet kādā brīdi šiem piedzīvojumiem pienāk beigas. Jo tiek aptverts, ka ar tiem nekad nevarēs sasniegt pilnīgu apmierinājumu, un tad īstais ceļojums mājup var sākties. Tajā brīdī Džeina no Ņujorkas sāk uzdot jautājumus, kāda ir mana patiesā daba? Viņa pamana, ka nekas viņu līdz galam nepiepilda. Viņai ir bijušas neskaitāmas attiecības, viņa ir mēģinājusi sasniegt visdažādākās virsotnes, un viss tas ir sniedzis vien īslaicīgu mierinājumu, bet nekas no tā nav ļāvis izjust nebeidzamu laimi, ko viņa patiešām alkst. Un kādā brīdī viņa sāk pētīt vienīgajā virzienā, kas vēl palicis: — viņa sāk pētīt pati sava prāta dabu. Šis pētījums aizved viņas prātu ceļojumā atpakaļ pretim savam avotam, pieredzes subjektam. Šajā ceļojumā prāts atbrīvojas no saviem ierobežojumiem, lielākajā vairumā gadījumu pakāpeniski, un kādā brīdī atklājas neierobežotā apziņa. Džeinas ierobežotais prāts atklāj sevi kā Mērijas neierobežoto Apziņu. Tā ir laimes un mīlestības pieredzēšana.

Laimes un mīlestības pieredzēšana, kurā izšķīst persona. Persona, kura meklē laimi un mīlestību, ir kā kukainis, kas lido uz gaismu. Kukainis vēlas gaismu un tās siltumu vairāk par visu, taču netiek tai klāt. Piedzīvot gaismas siltumu un nonākt ar to saskarē nozīmē mirt tajā. Vienīgā pieredze, kādu patiesi alkst šķietami atdalītais Es, ir laime un mīlestība. Mīlestības pieredze ir sevis kā atdalītā un ierobežotā izšķīdināšana. Tas nav stāvoklis, ko var pieredzēt atdalītais es, tas ir stāvoklis, kurā tas mirst.

Neierobežotā apziņa ignorē pati savu dabu, lai varētu uzrasties šķietamajā eksistencē. Tā brīvi pieņem ierobežotā prāta formu, lai varētu zināt ierobežoto pasauli. Tāpēc mēs pazīstam pasauli no savas iekšienes. Pat sapnī, pasaule šķiet redzama no sevis, kā kāda ķermenī esoša. Tā ir neierobežotā apziņa, kas sevi sadala divās daļas – prāts no vienas puses un matērija no otras. Bet matērija ir matērija tikai iluzorajam ierobežotajam prātam ķermenī. No apziņas skatu punkta, nav tādas substances kā matērija. Nav pat tādas substances kā ierobežots prāts, ir tikai pašas bezgalīgums, intimitāte, nedalāmā būšana, kas nekad nebeidz būt pati. Tā nekad nenonāk saskarē ne ar ko citu, kas nebūtu pati. Tas nozīmē, ka mūsu pašreizējā pieredze, un šeit es nerunāju par kādu abstraktu filozofiju, es domāju, tā pieredze, ko katrs no mums pašlaik piedzīvo, ir tikai un vienīgi bezgalīgā apziņa, kas pieņem ierobežotā prāta formu un parādās sev kā pasaule. Tas nozīmē, ka tam, ko mēs šobrīd piedzīvojam, tas ir veidots no sevis, pats par sevi sevī, bez dimensijām, parametriem. Tas nozīmē, ka šī ikdienišķā pieredze, ko veido četras dimensijas (telpa un laiks), domas, sajūtas, uztvere, darbības, attiecības, šī pieredze, kas ir katram no mums, ir bez dimensijām. Nemēģiniet par to domāt. Nav iespējams domāt par kaut ko bez dimensijām.

Vai varētu būt, ka tas, kas tiek saukts par lielo sprādzienu, nav notikums, kas noticis miljoniem gadu atpakaļ, bet notikums, kas noris katru reizi, kad neierobežotā apziņa pieņem ierobežotā prāta formu un parādās kā pasaule? Vai varētu būt, ka lielais sprādziens notiek atkal un atkal, vienmēr tajā pašā Tagad? Un tomēr, kad apziņa pieņem ierobežotā prāta formu un parādās sev kā pasaule, reāla pasaule, kas veidota no matērijas nemaz neeksistē.

Eksistence nāk no diviem latīņu vārdiem, ex un sistere, ar nozīmi stāvēt ārpus. Nekas nepastāv ārpus apziņas. Neviens nekad nav atradis tādu vietu, kas būtu ārpus apziņas. Objekti aizņemas savu šķietamo eksistenci no Dieva mūžīgās būšanas, vienīgās būšanas, kas ir. Katrs Es, ko mēs katrs jūtam kā sevi, tas Es, kas esmu, ir bezgalīgā, mūžīgā apziņa, Dieva mūžīgā būšana. Tā ir substance, no kuras veidotas visas mūsu pieredzes. Neviens objekts nekad neiziet ārpus apziņas, neviens objekts nekad nepastāv pats par sevi. Šķietamā visu lietu eksistence pieder bezgalīgajai apziņai, tāpat kā šķietami filmas varoņi pieder un ir veidoti no ekrāna. Ekrāns pat par sevi nav sadalīts varoņos. Dalījums parasti tiek izdomāts, bet nekad nav reāls. Šis nozīmē, ka pieredze, ko mēs katrs piedzīvojam ir vien Dieva mūžīgā esība. Netiek pieredzēts nekas, kas nebūtu mūžīgā apziņa, kas pati sevi sadalījusi daudzveidīgās dažādībās. Taču no apziņas skatu punkta, tā nekad nepieredz neko, kas nebūtu pašas intimitāte, mūžīgais ES. Kad sūfiji saka La ilaha illallah, tiek pateikts, ka Dieva nav, ir tikai Dievs. Citiem vārdiem, nevienai lietai pašai par sevi nav savas eksistences. Visas lietas aizņemas savu lietību, būšanu, esību no mūžīgā Dieva.

Mūžīgais Dievs staro katrā mūsu prātā kā sevis zināšana, kā zināšana ES ESMU. Tāpēc galvenā garīgā prakse ir veltīt uzmanību šim ES, kas ESMU, un ļaut lai prāts grimst aizvien dziļāk savā avotā. Un kad tas tiek darīts, tas uz brīžiem, vairākumā gadījumu, parasti pēkšņi izšķīst savos ierobežojumos un atklājas kā neierobežotā apziņa, mūžīgais Dievs. Vienīgais, kas ir, ir sirds, kas uz mums visiem ir viena, sirds, kas esam mēs visi.

Es piedāvāju, ka mīlestības pieredzēšana ir vienkārši mūsu mūžīgās būšanas zināšana. Kad mēs mīlam, mēs jūtamies vienoti ar visu. Vai ir kāda lieta, ko atdalītais es vēlas piedzīvot vairāk kā mīlestību? Atdalītais Es par visu vairāk vēlas tikt izšķīdināts no savas atdalītības. Tāpēc īstenā veldze atdalītajam Es, vai vislabākais paņēmiens, kā atrast mīlestību,  ir pajautāt – kāda ir tās zināšanas, ar kuru es zinu visas savas pieredzes, daba?

Viss, kas Džeinai no Ņujorkas ir jāizdara, lai tā tiktu atbrīvota no viņas ciešanām, ir jāpajautā – Kāda ir mana prāta daba? Ja Džeina gremdēsies pietiekami dziļi sava prāta dabā, viņa atklās, ka viņas satrauktais, ierobežotais prāts patiesībā ir Mērijas mierīgais, mūžīgais prāts. Tas ir vienīgais, kas patiesībā ir. Viss, kas patiesībā ir mūsu prāti, ir mierīgā, klusā mūžīgās apziņas klātbūtne.