Par apziņu un materiālo pasauli runājot:
Fakti:
1. Apziņa ir vienīgā realitāte, kuru nevar apšaubīt.
2. Apziņa ir vienīgais, ar ko esam kontaktā.
3. Nav nekādu liecību par fiziskās pasaules eksistenci, kurās nepiedalītos apziņa.
Izvēršot un paskaidrojot:
1. Visas citas realitātes var apšaubīt. Un, ja kaut ko var apšaubīt, zinātniskās domas pienākums ir to darīt. Apziņu nevar apšaubīt, jo, lai apšaubītu, jau ir jābūt apziņai (kurā parādās šaubas).
2. Mums nav pieejas nekam citam, kā tikai apziņai. Viss, ko zinām, redzam, tveram, visas domas, tēli, idejas, objekti parādās tikai un vienīgi kā izpausmes apziņā. Mēs nevaram tikt ārpus mūsu apziņas. Mēs nevaram pat iedomāties vai iztēloties, kā varētu tikt ārpus apziņas. (Arī iztēlei ir nepieciešama apziņa).
3. Fiziskā realitāte ir objektu kopa ar noteiktām īpašībām, kura parādās apziņā. Bez apziņas mums nav iespējas ne uztvert, ne novērot, ne eksperimentēt, ne mērīt, ne domāt par, ne konceptualizēt, ne fantazēt par fizisko (vai kādu citu) realitāti. Šis 3 punkts izriet no pirmajiem diviem.
Nav svarīgi, kurš autors pirmais ir ko teicis. Patiesība nepieder autoram. Faktus var novērot jebkurš novērotājs, kura prātu nav aptumšojusi ticība reliģijai, zinātnei vai dogmai. Patiesība ir ārpus autoriem, ārpus reliģijām, ārpus zinātnes. Patiesības atklāšana ir cilvēka lielākā misija un ar to cilvēki arī nodarbojas no laika gala.
Manuprāt, ar šiem 3 faktiem pietiek, lai apjēgtu, ka apziņa pastāv pirms fiziskās realitātes un ietver fizisko realitāti, un ka fiziskā realitāte (tai skaitā smadzenes) nevar radīt apziņu, līdzīgi kā multenes tēls nevar radīt multeni kurā pats atrodas.
Manuprāt, viss ir tieši tik vienkārši.