Daudzi meklētāji neuzņemas pilnu atbildību paši par savu atbrīvošanos, bet gaida kādu beidzamo, ārkārtējo garīgu pieredzi, kas tos katapultēs apgaismībā. Tieši šie galējās atbrīvojošās pieredzes meklējumi ir tie, kas rada garīgo produktu patērēšanu, kurā meklētāji klīst no viena skolotāja pie cita, lūkojot nopirkt apgaismību tieši tā pat kā konfektes saldumu veikalā. Šī garīgā promiskuitāte drīz vien apgaismības meklējumus pārvērš par garīgo piedzīvojumu meklētāju kultu. Un, lai arī daudzi cilvēki tiešām piedzīvo ļoti jaudīgas pieredzes, vairumā gadījumu tās nenoved pie dziļas indivīda transformācijas, kas būtu apgaismības izpausme.
—
Regulārās sarunās ar garīguma meklētājiem kādu dienu man uzkrita tas, cik daudzi cilvēki ir ļoti atkarīgi no harizmas spēka. Viņi dalās stāstiem par to, cik viens vai otrs skolotājs ir jaudīgs un salīdzina savas pieredzes. Viņi uzlādējas no tās, tādējādi daudzi pieņem harizmu par apgaismību.
Harizma pievelk visos līmeņos: politiskā, seksuālā, garīgā, utt, un tā baro ego vēlmi būt īpašam. Ego patīk sajust enerģijas pieplūdumu — tas darbojas kā garīgās konfektes. Konfektes var būt saldas, bet vai no tām var dzīvot? Vai tās sniedz brīvību?
Brīvība ne obligāti ir jauka, — tā vienkārši ir brīva. Ļoti mierīga un klusa, tik ļoti klusa. Protams, tā arīdzan ir piepildīta ar prieku un izbrīnu, bet tā nav tas, ko tu iztēlojies. Tā ir daudz, daudz kas mazāk. Daudzi jauc lipīgo pārpasaulīgo harizmu ar apgaismību. Visbiežāk tā ir vienkārši pārpasaulīga, bet ne obligāti brīva vai pamodusies. Lai būtu patiesi brīvs, tev ir jāvēlas atklāt patiesību vairāk, nekā tu vēlies justies labi. Jo — ja vēlme justies labi ir tavs mērķis, tad tikko tu sajutīsies labāk, tu pazaudēsi interesi par to, kas ir patiess. Tas nenozīmē, ka justies labi vai pieredzēt mīlestību un svētlaimi ir kas slikts. Tad, kad ir izvēles iespēja, ikviens izvēlas svētlaimi, nevis nožēlu. Tas vienkārši nozīmē — ja vēlme justies labi ir spēcīgāka par ilgām redzēt, zināt un pieredzēt Patiesību, tad šī vēlme vienmēr kropļos Reālā uztveri, tādējādi bojājot mūsu dziļāko vienotību.
Manā pieredzē visi saka, ka vēlas atklāt Patiesību — tik ilgi, kamēr atklāj, ka Patiesība viņiem atņems visdziļāk glabātajās idejās, ieskatus, cerības un sapņus. Apgaismības brīvība nozīmē daudz vairāk par mīlestības un miera pieredzi. Tā nozīmē — atklāt Patiesību, kas pilnībā apgāzīs visus esošos uzskatus par sevi un par pasauli.
Tam, kurš ir patiesi gatavs, tas būs neiedomājami atbrīvojoši. Bet tam, kurš joprojām turas pie savām piesaistēm, lai kādas tās būtu, tas būs ārkārtīgi izaicinoši. Kā cilvēks var zināt, vai viņš ir gatavs? Cilvēks ir gatavs tad, kad viņš vēlas būt pilnībā pārņemts, kad viņš vēlas sadegt bezgalīgajā ugunī.
—
Ja tu sāksi spēlēt spēlītes “es esmu apgaismots”, tad patiess skolotājs to tūdaļ pamanīs. Viņš vai viņa tevi izgaismos un tas sāpēs. Tas ir tādēļ, ka ir palicis ego, un tas stāv Patiesības gaismas ceļā — pamanīts un pazemots. Protams, ego to nosauks par “netaisnību”. Ego apgalvos, ka skolotājs ir kļūdījies un sāks taisnoties, tādējādi cenšoties atkal noslēpties savā aizsargtērpā. Ego sāks ražot visdažādākos augstākā smalkuma melus, skaidrojumus un attaisnojumus. Šajā brīdī sākas patiesa garīgā prakse (sadhana). Tas ir brīdis, kad viss notiek ļoti pa īstam un meklētājs saprot, vai viņš/viņa tiešām vēlas būt brīvs, vai arī vēlas saglabāt savu falšo, nodalīto un sevi-attaisnojošo ego. Šīs krustceles pienāk vienmēr un tās ir izaicinošas vienmēr. Tās atšķir patiesu meklētāju no falša. Patiess meklētājs būs gatavs atklāt pazemības svētību, kamēr falšais meklētājs no tās izvairīsies. Tā sākas patiess ceļš uz apgaismību, kuru var iziet vien tie, kas ir gatavi būt nekas. Atklājot to, ka esi “nekas”, atveras durvis uz atmošanos kā esībai un arī aiz tās — kā esības Avotam.
—
Nedomā, ka apgaismība padarīs tevi īpašu — tā nebūs. Ja tu jūties kaut kādā veidā īpašs, tad apgaismība nav notikusi. Es esmu saticis ļoti daudzus cilvēkus, kas domā, ka ir apgaismoti un atmodušies tikai tāpēc, ka viņiem ir bijušas ļoti aizkustinošas garīgas pieredzes. Viņi valkā apgaismību kā tādu goda zīmi, kas piesprausta tērpa atlokam. Viņi sēž kopā ar draugiem kafejnīcā un pie kafijas krūzes runā par to, kā pamosties.
Jautrākā lieta par apgaismību ir tā, ka tad, kad apgaismība ir patiesa, nav neviena, kam tā būtu notikusi, kurš to varētu piesavināt. Apgaismība ir ļoti parasta, tas nav nekas īpašs. Tā vietā, lai padarītu tevi īpašu, tā padarīs tevi mazāk īpašu. Tā novietos tevi tieši brīnišķīgas pazemības un nevainības viducī. Citi var tevi saukt vai nesaukt par apgaismotu, bet tad, kad tu esi apgaismots, viss apgaismošanas stāsts un arī pats apgaismotais, kļūst par lielu joku. Es lietoju vārdu “apgaismība” visu laiku, ne tādēļ, lai norādītu uz to, bet lai norādītu aiz tās. Neiestrēgsti apgaismībā.
—
Ego ir prāta kustība, kurā tas pieķeras patīkamiem uztveres objektiem, un izvairās no nepatīkamiem. Fundamentāli tas arī ir viss, kas ir ego. Šī pieķeršanās un izvairīšanās kustība rada atsevišķa, nodalīta “es” sajūtu, un šī sajūta pati sevi tādējādi stiprina. Šis nepārtrauktais cēlonības loks iemāna apziņu identifikācijas transā. Identifikācijā kā kam? Identifikācijā ar nepārtrauktu ciešanu loku. Galu galā, kas cieš? Tas esmu “es”, kurš cieš. Un kurš ir šis “es”? Tas nav nekas vairāk kā sevis sajūta, kas rodas identificējoties ar pieķeršanos un izvairīšanos. Redzi, tas virs ir prāta radīta, nebeidzama filma, briesmīgs sapnis. Necenties izmainīt šo sapni, jo centiens izmainīt sapni ir tikai vēl viena kustība sapnī. Paskaties uz sapni. Apzinies šo sapni. Apziņa ir Tas. Velti lielāku interesi sava sapņa apziņai nekā pašam sapnim. Kas ir šī apziņa? Kurš ir šī apziņa? Nesteidzies izspļaut atbildi, vienkārši esi šī atbilde. Esi Tā.
—
Apgaismība nozīmē beigas nodalīšanai. Tā nav kāda gadījuma pieredze, kad pieredzam vienotību, ne nodalītību. Apgaismība ir — būt vienotajam. Tas ir tas, ko patiesi nozīmē ne-dualitāte. Tas nozīmē, ka ir tikai viens “Es” (Self), nenošķirot un nenodalot dziļu Vienotā atklāšanos un to, kā tas tiek uztverts un piedzīvots ikdienā. Nedualitāte nozīmē, ka iekšējā atklāsme un ārējā personības izpausme ir viena un tā pati. Izskatās, ka tikai nedaudzus interesē tālākās sekas, kas nāk pēc dziļām garīgām pieredzēm tādēļ, ka šo seku apcere drīz vien ļauj apjaust to iekšējo sašķeltību, kas atrodas vairumā meklētāju.
—
Garīgie cilvēki var būt visnežēlīgākie cilvēki, kurus sastapsi. Vairumā gadījumu viņi ir vardarbīgi paši pret sevi. Viņi vardarbīgā veidā cenšas kontrolēt savus prātu, savas jūtas un savu ķermeņi. Viņus kaitina viņi paši un viņi soda sevi par to, ka viņi neatbilst pašu nosacītā prāta idejai par to, kādai būtu jābūt apgaismībai. Neviens nekad caur šādu vardarbību nav atbrīvojies. Kāpēc tik maz cilvēku ir patiesi brīvi? Jo viņi cenšas atbilst sava prāta idejām, konceptiem, ieskatiem. Viņi cenšas nokļūt debesīs ar koncentrācijas palīdzību. Bet Brīvība ir dabīgais stāvoklis, spontāna un ne-pašapzināta esības izpausme. Ja tu vēlies to atrast, ieraugi to, ka pati ideja par kādu, kurš kontrolē, ir prāta radīta doma. Atkāpies vienu soli atpakaļ nezināmajā.
—
Atbrīvošanās ceļā nekas nav tik indīgi iznīcinošs kā šaubas par sevi un cinisms. Šaubas ir nosacītā prāta kustība, vienmēr atgādinot “Tas nav iespējams”, ka “Brīvība nav priekš manis”. Šaubas vienmēr zin. Tās “zin”, ka nekas nav iespējams. Ar šīm zināšanām šaubas nolaupa iespēju notikt kam patiesi jaunam vai transformējošam. Bez tam, šaubām vienmēr līdzi nāk visuresošs cinisms, kas neapzināti piešķir negatīvu vērtējumu visam, kam tas pieskaras. Cinisms ir pasaules uzskats, kas aizsargā ego no izvērtēšanas, saglabājot negatīvu attieksmi pret to, ko tas nezin, nevēlas zināt, vai nevar uzzināt. Daudzi garīguma meklētāji pat nenojauš, cik ciniski un šaubu mākti viņi patiesībā ir. Šis aklums, noliedzot šaubas un cinismu, padara neiespējamu dziļu uzticēšanos. Bet bez šīs uzticēšanās galēja atbrīvošanās tā arī paliks tikai sapnis.
—
Visas bailes rodas no domām kā atmiņas (pagātne) vai projekcija (nākotne). Doma rada laiku: pagātni, tagadni un nākotni. Tādējādi bailes eksistē un rodas tikai uztverot laika eksistenci. Būt brīvam no bailēm ir būt brīvam no laika. Tā kā laiks ir domāšanas radīts, lai atbrīvotos no bailēm ir jāatbrīvojas no domāšanas. Secīgi, ir būtiski atmosties un pieredzēt sevi kā Patību (Self) ārpus domām, eksistējot kā bezgalībai. Tāpēc apšaubi visas domas un laika radītās identitātes — pagātnē, tagadnē, nākotnē. Pieredzi savu bezgalību, savu svētumu, savu apgaismību, līdz pārliecinies ka tu nekad neesi prāta, baiļu vai laika kustību ietekmēts. Būt brīvam no bailēm nozīmē būt Mīlestības piepildītam.
—
Daudzi garīgie meklētāji “iestrēgst tukšumā”, absolūtajā, transcendencē. Viņi pieķeras svētlaimei, mieram vai vienaldzībai. Tad, kad uz sevi centrētā motivācija dzīvei pazūd, daudzi meklētāji kļūst vienaldzīgi. Viņi redz visa eksistējošā pilnību un neredz iemeslu jelko darīt, tai skaitā — rūpēties par sevi vai citiem. Es to saucu par “apmesties viltus patvērumā”. Tās ir ļoti smalkas egoistiskas lamatas. Fiksēšanās uz absolūto un neapzināto pieķeršanās formu, kas maskējas kā atbrīvošanās. No šīs viltus fiksēšanās pamodināt var būt ļoti grūti, jo cilvēkam tiešām nav motivācijas to atlaist. Iestrēgstot dievišķās vienaldzības formā šie cilvēki uzskata, ka viņi ir sasnieguši kalna virsotni, kamēr patiesībā viņi slapstās pusceļā.
Apgaismība nenozīmē, ka cilvēkam ir jāizgaist transcendencē. Fiksēties uz absolūto ir tieši pretēja fiksācijai uz relatīvo. Parādoties patiesai apgaismībai, brīnišķīgi dzimst nepersoniska Mīlestība un viedums, kas nekad nesastingst nevienā pieredzes formā. Pamošanās absolūtajam ir dziļa un transformējoša, bet pamošanās no visiem fiksētajiem skatu punktiem ir patiesas nedualitātes dzimšana. Ja tukšums nevar dejot, tas nav patiess tukšums. Ja mēness gaisma nepiepilda tukšās nakts debesis un neatspoguļojas ikvienā ūdens lāsē uz katra zāles stiebra, tad tu vienkārši skaties savu tukšo sapni. Es saku “mosties”! Un tava sirds tiks pārpildīta ar Mīlestību, kuru tu nevarēsi noturēt.
—
Varbūt es varu norādīt uz diženu Realitāti tevī. Varbūt tu pamodīsies tiešai paš-realizācijas pieredzei. Varbūt tu noķersi mantojuma uguni. Bet ir viena lieta, kuru es tev nevaru iedot — godīgumu un viengabalainību, kas pašas par sevi var tevi aizvest līdz otram krastam. Neviens nevar tev iedot to rakstura stingrību, kas nepieciešama tai dziļajai garīgajai pieredzei, kuru sauc par “apgaismību”. Tikai tu vari atrast to kaisli, kas ir tik godīga, ka nedzisīs, kamēr nebūs nonākusi pie Patiesības.
—
Apgaismībai nav nekāda sakara ar apziņas stāvokļiem. Tas, vai esi esi ego apziņā vai vienotības apziņā patiesi nav svarīgi. Es esmu saticis daudzus cilvēkus, kam ir ļoti viegla pieeja augstiem apziņas stāvokļiem. Lai arī daži šos stāvokļus var sasniegt ļoti viegli, es esmu ievērojis, ka daudzi no šiem cilvēkiem nav brīvāki par pārējiem. Ja tu netici ka ego var eksistēt arī ļoti attīstītos apziņas stāvokļos, padomā vēlreiz. Būtība nav apziņas stāvokļi, pat ļoti attīstīti apziņas stāvokļi, bet pamošanās tai mistērijai, kas ir visu apziņas stāvokļu avots.
No šī paša avota nāk arī klātbūtne un esība. Tā ir aiz uztveres un visas pieredzes. Es to saucu par “atmošanos”. Lai atrastu to, ka tu esi tukšs no tukšuma nozīmē nomirt atmošanās mistērijā, kas ir pašas eksistences avots. Ir tā, ka šī mistērija ir mīlestībā ar visām tās izpausmēm un ne-izpausmēm. Sevi (self) tu vari atrast atkāpjoties — ārā no sevis.
—
Dāvana, kuru pasaulei pasniedza Ramana Maharši nebija tas, ka viņš īstenoja Patību. Daudzi cilvēki ir ļoti dziļi īstenojuši Patību. Īstā dāvana bija tā, ka viņš iemiesoja šo īstenošanu tik pilnīgi. Patības īstenošana ir kas viens, pavisam cits ir iemiesot to tādā veidā, ka nav atšķirības starp iekšējo atklāsmi un tās ārējo izpausmi. Daudziem ir pavērusies Vienotā apjausma, tikai daži to izpauž savā cilvēcīgajā izpausmē. Pieskarties liesmai un apjēgt, ka tā ir karsta ir kas viens, bet pavisam kas cits ir lekt iekšā šajā liesmā un tikt liesmas aprītam.
Avots ‘Selling Water by the River’,