Vīrs ar četrām sievām

Kādam veiksmīgam vīram bija četras sievas. Kad viņa dzīve tuvojās beigām, viņš paaicināja pie savas gultas savu ceturto sievu — visjaunāko un skaistāko.

“Mīļā,”, viņš teica, uzlūkodams tās skaisto augumu, “pēc dienas vai divām es atstāšu šo pasauli. Kad būšu nomiris, man pietrūks Tevis. Vai Tu nāksi man līdzi?”

“Nekādā gadījumā!” atcirta skaistā meitene. “Man ir jāpaliek šeit. Tavās bērēs es pateikšu skaistus atvadu vārdus, bet tas arī ir viss, ko es varu izdarīt!” un viņa atstāja guļamistabu.

Sievas atraidījums bija kā auksts nazis vecā vīra sirdī. Viņš savai jaunākajai sievai bija veltījis tik daudz uzmanības! Viņš bija tik lepns par viņu, ka bija izvēlējies, lai viņa būtu blakus visos svarīgākajos dzīves brīžos. Viņa bija vecumdienās sniegusi viņam cieņu. Tāpēc vīrs bija pārsteigts, ka viņa nemīl vīru tā, kā viņš mīlēja savu sievu.

Par laimi, viņam bija vēl trīs sievas, tāpēc viņš paaicināja savu trešo sievu, kuru bija apņēmis mūža vidū. Viņš bija tik smagi strādājis, lai iekarotu trešās sievas sirdi un roku! Viņš ļoti mīlēja savu trešo sievu, jo tā viņam sniedza tik daudz prieka. Viņa bija tik pievilcīga, ka ļoti daudzi vīrieši iekāroja tās roku, tomēr viņa vienmēr palika uzticīga savam vīram. Viņa sniedza drošības sajūtu.

“Mīļotā, man ir atlikušas viena vai divas dienas”, viņš teica savai trešajai sievai. “Pēc nāves es jutīšos vientuļš. Vai nāksi man līdzi?”

“Pilnīgi noteikti nē!” ļoti lietišķā veidā atbildēja skaistā sieviete. “Tas nekad nenotiks. Es sarīkošu Tev greznas bēres, bet pēc tām es palikšu ar Taviem dēliem.”

Trešās sievas nākotnes neuzticības solījums satrieca veco vīru. Viņš aizraidīja to prom un lika paaicināt otro sievu.

Ar otro sievu viņš bija uzaudzis kopā. Viņa nebija tik pievilcīga. Tomēr viņa vienmēr bija blakus, vienmēr palīdzoša, sniedzot nenovērtējamus padomus. Viņa bija visuzticamākais draugs.

“Mīļā”, vecais vīrs teica. “Pēc vienas vai divām dienām manis vairs nebūs šai saulē. Vai nāksi man līdzi?”

“Piedod, mans mīļais”, otrā sieva atvainojās, “bet es nevaru doties Tev līdzi. Es iešu ar Tevi līdz kapam, bet ne tālāk.”

Vecais vīrs bija vīlies. Viņš palūdza pasaukt savu pirmo sievu, ar kuru viņš bija pavadījis kopā visu mūžu. Viņš to nebija pārāk bieži saticis pēdējā laikā, it īpaši pēc tam, kad bija apņēmis savu skaisto trešo un izcilo ceturto sievu. Bet tomēr tā bija viņa pirmā sieva, kas bija viņam ļoti svarīga, kas klusiņām un nemanāmi darīja savu nenovērtējamo darbu. Vīram bija sāpīgi redzēt, kāda izskatījās sieva — tik izdēdējusi un slikti apģērbta.

”Mana dārga,“ vīrs uzrunāja savu pirmo sievu — “Pēc dienas vai divām es miršu. Vai nāksi man līdzi?”

“Protams, mīļotais! Es vienmēr iešu tev līdzi, no dzīves uz dzīvi!”

Pirmās sievas vārds bija Karma. Otrās sievas vārds — Ģimene. Trešās sievas vārds — Labklājība. Savukārt ceturto sievu sauca Popularitāte.

Tagad, kad tu zini sievu vārdus, lūdzu, izlasi šo stāstu vēlreiz. Par kuru sievu ir jārūpējas visvairāk? Un kura tevi nepametīs arī tavā nāvē?

 

Tulkots no grāmatas “Opening the door of your heart (and other Buddhist Tales of Happiness”, kuras autors ir Ajahn Brahm.

Komentārs:

%d bloggers like this: