Paldies

PPAP ikdienai


PPAP (Nē, šoreiz tā nav tā kaitinoši lipīgā dziesma*).

Tās ir četras lietas, kurām būtu vieta ikvienā zāļu skapītī, dāmu rokassomiņā vai bikšu kabatā.

Tie ir četri produkti ar gadu simtiem, pat tūkstošiem pārbaudītu vērtību, kuri ir nepelnīti un pārāk bieži aizmirsti, bet kuru lietošana dod tūlītējus uzlabojumus.

Tie ir produkti, kuriem nav blakņu. Tie neizraisa atkarību — un, pat ja atkarība rodas, no tās nav nepieciešams atbrīvoties.

Tie ir produkti, kuriem nav lietošanas ierobežojumu. Tos droši var lietot neatkarīgi no vecuma, dzimuma, grūtniecības laikā, pirms un pēc ēšanas, no rīta un vakarā.

Tie ir produkti, kuru krājumi nav jāatjauno, jo reiz uzsākot to lietošanu, tie atjaunojas paši.

Kas ir šie patiesi maģiskie produkti?

PPAP — Piedošana, Pieņemšana, Atlaišana, Pateicība.

Piedošana

Piedošana
Iespējams, šis ir viens no visjaudīgākajiem produktiem. Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz labāku pagātni. Piedošana nozīmē atteikšanos no pretenzijām. Savā ziņā piedošana darbojas līdzīgi atlaišanai, jo par parādiem mēs tieši tā sakām — atlaist parādu.

Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri nav piedevuši, ārstējas ilgāk un piedzīvo lielākas komplikācijas. (video)

Piedošana ir pirmkārt, vajadzīga man pašam. Tā atbrīvo mani no ilgām pēc tā, ka nodarītais tiks atgriezts atpakaļ izejas pozīcijā. Ka ievainojumi nevis sadzīs, bet tiks izdzēsti. Ka laiks tiks pagriezts atpakaļ — kā viss bija kādreiz.

Lai arī mēs saprotam, ka piedošana ir atbrīvojoša un dziedinoša, tomēr reizēm piedot ir ļoti ļoti grūti. Ilgas pēc taisnības, pēc taisnīguma atjaunošanas, pēc taisnas tiesas ir pārāk spēcīgas. Mēs nepiedodam, jo vēlamies atriebties (lai arī noliedzam šo vārdu kā pārāk spēcīgu). Diemžēl nepiedošana traucē dzīvot, pirmkārt, mums pašiem. Un pēc tam arī visiem tiem, ar kuriem esam saskarsmē.

Viens no labākajiem lasītajiem rakstiem par piedošanas tēmu ir lasāms šeit “Ja ir kāds, kam nevari piedot — izlasi šo rakstu!

Pieņemšana

Pieņemšana
Pieņemšana nozīmē atzīt to, ka realitāte ir tāda, kāda tā ir. Nevis tāda, kādu es to iedomājos, sagaidu, saceros, kādu vēlētos to redzēt, kādu esmu plānojis. Kādu to man ir “solījuši”.

Šeit ir kāds stāsts — kā mainās cilvēka dzīve, kad tajā ienāk pieņemšana (paldies Agnesei):
“Kad notiek kas tāds, kas nebija ierakstīts manā prāta scenārijā, parasti pirmā reakcija ir neapmierinātība un domas, ka tas, kas notiek, nav labi. Daudzu gadu intensīvā darbā ar sevi, esmu jau izdresējusi prātu pēc iespējas ātrāk atcerēties un teikt sev, ka viss forši- tātad nāk vēl labāks variants priekš manis.
Nu es jau kādu krietnu laiku šādās nepēcscenārija situācijās ieņemu sevī tādu kā kino apmeklētāja lomu, kas iekārtojas skatītāja krēslā ērti jo ērti un ar milzu ziņkārību un aizrautību skatās to filmu tālāk: “Ņu, ņu, rādi man! Aš pilnīgi vai interesanti, kā šitas viss attīstīsies līdz tam super atrisinājumam!” Graužu popkornu, malkoju limpeni un vēroju.
Jei bogu, Dievs ir radošāks nekā mans prāts ar saviem scenārijiem! Vienmēr, 100 % vienmēr rezultāts ir apstulbinoši, fascinējoši superīgs! Tāds, ka es pēkšņi dabūju zibensspēriena cienīgu apskaidrību: “Jēēēi! Tas taču ir tas, ko es kādu laiku atpakaļ prasīju, gribēju, lūdzu!”
Pārsvarā pie tām superjaudīgajām nepēcscenārija situācijām, kad gandrīz vai jumtu rauj nost un šķiet arī, ka pamats zūd zem kājām, tiek atvests realitātē vesels vagons ar pasūtījumiem- gan neseniem, gan seniem un jau pat piemirstiem.
Man nāk vagoniem vien, vagoniem vien. Es tik sēžu, skatos un brīnos par to ģenialitāti, KĀ Visums to dabū gatavu. Un, jo vairāk es ļaujos, lai vai kas ar notiktu, jo vairāk es noticu, ka viss ir iespējams, jo vairāk es saņemu atkal un atkal.
Tāda ļoti dīvaina, sirreāla sajūta. Kā aplis. Kā perpetum mobile. Vispār pat grūti to izskaidrot vārdos. Rodas pat it kā paātrinājums un paplašinājums vienlaicīgi. Oi… Interesanti. Ļoti, ļoti interesanti.
Paldies par uzmanību!
Eju skatīties tālāk savu superfilmu.”

Atlaišana

Atlaišana
Atlaišana, pazīstama arī ar nosaukumu “nepieķeršanās” ir sevis atbrīvošana no tā, kas nav. No neīstā, no izdomātā. No pagājušā. Atlaižam lietas, notikumus, plānus. Atlaižam cilvēkus, kas aiziet no mūsu dzīves. Atlaižam idejas, kuras neīstenojas. Visas idejas — par sevi (kādam man būtu jābūt), par pasauli (kādai tai būtu jābūt), par citiem (kā viņiem būtu jārīkojas). Kas paliek? Paliek tas, ko nevar atlaist — tas, kas patiesi ir. Jo īsto atlaist nav iespējams.

Par atlaišanu esmu jau rakstījis — “Atbrīvoties no pieķeršanās” un “Atlaišana”. Bet joprojām — ejot gadiem redzu, ka to var mācīties vēl un vēl, un vēl.

Pateicība

Pateicība

Mēs ļoti bieži uzskatām, ka mums viss pienākas. Ka pasaulei ir pienākums mums sniegt dažādus labumus, pakalpojumus, priekšrocības. Ka pasaulei ir jārāda pret mums īpaša attieksme. Un ja tās nav, tad dusmojamies — uz Likteni, Karmu, vecākiem, Dievu, valsti, dzīvesbiedru.
Tai pašā laikā pateicība ir viena no elementārākajām lietām, kuru varam izmantot, lai mainītu savu dzīvi. Var teikt, ka piedošana ir visvienkāršākā garīgā prakse. Jo jau maziem bērniem ir iemācīts teikt šo “paldies”.

Meistars Ekharts reiz ir teicis — “Ja “paldies” būs vienīgā lūgšana ko teiksi savā mūžā, arī ar to būs pietiekoši.” To pašu mazliet izvērstāk stāsta arī Skolotājs Mooji (video)

Pateicības efekts ir ne tikai ezoterisks. Pateicības iedarbība ir pētīta zinātniski. Vairāk kā 40 pētījumu apkopojumā ir aprakstīts 31. ieguvums, kurus dod pateicība. Rakstā ir arī daži vienkārši padomi, kā praktizēt pateicību.


Visus četrus brīnišķīgos produktus iegūt savā īpašumā ir pavisam vienkārši. To var iemācīties un to var izdarīt ikviens.

Viens no veidiem — apzinātības prakse. Vairāk par to uzzināt var piedaloties astoņu nodarbību apzinātības kursā, kas sāksies decembra vidū. Protams, tas nav vienīgais. Bet pat tad, ja tikai šī raksta izlasīšanas rezultātā vien Tavā dzīvē būs vairāk pateicības, piedošanas, pieņemšanas un atlaišanas, tas nebūs velti uzrakstīts.


* Kaitinoši lipīgā dziesmiņa japāņu komiķa PikoTaro izpildījumā ir Pen-Pineapple-Apple-Pen:


Ir ko teikt? Saki:

One thought on “PPAP ikdienai

  • Ansis

    “Paradoksāli ka tad, kad palaid vaļā savu kontroles mehānismu, tu spēj dzīvot stabili un mierīgi kustoties līdzi dievišķajai plūsmai. Ja esi apklusinājis savas iekšējās pretestības balsis, tad vari padarīt apbrīnojami daudz un nenogurt. Pārstājot kontrolēt, tu mācies dzīvot iekšējā vienotībā, līdzjūtībā un sapratnē.” (Ričards Rors)