Gribasspēks 2017-01


LU Open Minded logo
Nodarbības konspekts LU Open Minded kursā Gribasspēks
2017. gada. 4. janvārī.

Kā runāt par gribasspēku:

Literatūrā un praksē ir sastopamas vairākas pieejas — viena, nosacīti tradicionālā, ir balstīta uz vienkāršu gribasspēka attīstīšanu pēc principa “ja gribi, tad dari, ja ne — meklē attaisnojumus”. Šis piegājiens var tikt saukts par “īpašo uzdevumu vienības” attieksmi. Šajā bijušo ASV jūras kājnieku video tas ir labi parādīts:

Cits piegājiens, kurš man šķiet simpātiskāks un piemērots plašākai auditorijai ir caur izpratni — kas ir gribasspēks, kas ir griba, kā tā saistīta ar brīvību, un kā tas nākas, ka mēs paši sev uzstādam plānus, kurus paši nepiepildām.

Lai sāktu un saprastu spēles laukumu, sākam ar pamatiem —

Brīvība, brīvā griba, mērķu uzstādīšana.

Jautājums par to, vai cilvēks ir brīvs, vai eksistē brīvība, vai cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties vai arī  — viss ir iepriekš noteikts — ar Dieva plānu, nejaušību, neatklātām, bet atklājamām likumsakarībām, mūs ir interesējis jau no vēstures pirmsākumiem. Atbildes dažādos laikos ir dažādas. Tomēr, lai runātu par gribasspēku, šis jautājums nevar palikt bez atbildes.

Cēloņi un sekas.

Materiālistiskais pasaules uzskats, pēc kura vadāmies ikdienā paredz, ka katrai lietai/parādībai, kas eksistē, ir savs cēlonis. Cēlonim, savukārt, ir savs cēlonis. Līdz ar to visas lietas ir neizbēgami un nesaraujami saistītas savā starpā ar cēloņu un seku likumu. Dabaszinātņu uzdevums ir atklāt šīs likumsakarības. Zinot tās, mēs labāk varam dzīvot labāk.

Parasti par šo neaizdomājamies, bet — ja reiz augstāk minētais ir patiesība, tad kur ir vieta brīvībai? Kas ir brīvība? — vai nav tā, ka brīvība ir izņēmums cēloņu/seku ķēdē? Un, ja ir tā, tad — cik daudz brīvības pasaulē ir? Kas ir tās lietas, kurām nav sava cēloņa?

Nolemtība brīvībai un bēgšana no brīvības.

Iespējams, visradikālākais apgalvojums par cilvēka un brīvības attiecībām pieder Žanam Polam Sartram, franču filosofam, kuram pieder vārdi: “Cilvēks ir nolemts brīvībai“. Tas nozīmē, ka mēs pat gribēdami neesam spējīgi atbrīvoties no savas brīvības. Savukārt, tas izraisa dažādus emocionālos stāvokļus — trauksmi/izmisumu vai vainu. Emocijas ir intensīvas un tik neizturamas, ka mēs meklējam veidu, kā izvairīties no šīs brīvības. (Paradoksālā kārtā izvairīties mēs varam, tieši izmantojot to pašu brīvību.) Izvairīties varam vairākos veidos, piemēram, bēgot no brīvības — atstājot izlemšanu kādai autoritātei (vecākiem, valdībai, baznīcai, tradīcijai, likumiem) vai ieņemot kādu lomu (darbinieks, dzīvesbiedrs, vecāks, pilsonis). Vārdi Bēgšana no brīvības pieder vācu filosofam un psihoanalītiķim Ērikam Frommam, kurš tādu virsrakstu ir licis vienai no savām grāmatām.

Savukārt, izvēloties “spēlēt” kādu lomu, mēs zaudējam savu patieso sevi un kļūstam neautentiski — neesam mēs paši.

Brīvā griba neeksistē.

Tomēr tai pašā laikā eksperimentālās filosofijas pārstāvji apšauba brīvās gribas eksistenci, uzskatot to par ilūziju. Apstiprinājums tam, cik nepilnīgi ir cilvēka priekšstati par sevi brīvās gribas kontekstā ir klasiskais Libeta eksperiments. Pateicoties tam brīvās gribas apšaubītāji ieguva arī neirozinātnē balstītus argumentus. Skatieties video:

Vairāk par šo pašu tēmu:
Scientific American: “Kad brīvā griba ir ilūzija”,
Salon: Vai brīvā griba eksistē?

Un vēl vairāk — ne tikai brīvā griba, bet visa, tā saucamā “realitāte” ir ilūzija.

Griba — noderīga ilūzija

Lai kāda būtu patiesība, tomēr, lai turpinātu sarunu par gribasspēku, mums ir jābalstās uz dažiem pieņēmumiem:

  • mēs varam iztēloties un veidot savu nākotni (kontrolēt dzīvi);
  • mēs varam veikt izvēles — pastāv brīva griba;
  • nākotne būs labāka tad, ja īstenosies tieši mūsu plāni — resp., mūsējie ir labāki, nekā citu/gadījuma/liktens/Dieva noliktie;
  • no mūsu šodienas izvēlēm un lēmumiem ir atkarīgas nākotnes notikumi un situācijas;

Tikai tad, ja augstāk minēto mēs pieņemam par patiesu, ir jēga runāt par gribasspēku. Un pirmā lieta — izvēlēties kaut ko, ko mēs gribam. Vēlāk lietosim gribasspēku, lai nonāktu līdz savai izvēlei, lai realizētu to dzīvē.

Tad kā gan mēs nonākam pie tā, ko vēlamies?

Mērķu uzstādīšana

Griba ir radoša.

Brīdī, kad mēs kaut ko gribam, mēs iedomājamies kaut kādu nākotnes versiju. Mēs iztēlojamies to, kas nav šobrīd, bet ko mēs vēlētos redzēt nākotnē. No kurienes nāk šīs vēlmes? Kāds tām ir pamats?

Šeit ir svarīgi saprast, ka vēlmēm nav un nevar būt nekāda pamata. Vēlmes — fantāzijas, sapņi, iztēle — ir mūsu radošā izpausme. Tās robežas ir tikai mūsu iztēles robežas. Brīdī, kad mēs kaut ko gribam, mēs radām nākotni — sākotnēji savā prātā, vēlāk (iespējams) arī realitātē.

Vēlmes — tā nav izvēle no kataloga, lai arī bieži tādā veidā tiek prezentēta.

Cubicle

 

Griba — mūsu fantāzijas lidojums.

Lekcijā stāstīju par piemēru no seriāla X faili (Je Souhaite), kurā džins (tas, kurš izlien no pudeles un izpilda trīs vēlēšanās) dalījās par savu pieredzi ar “klientiem”, kurā visbiežāk cilvēki izmanto otru vēlēšanos, lai labotu pirmās sekas. Un otrs secinājums no filmas — mūsu vēlmes ir atkarīgas tikai no mūsu iztēles robežām.

Tā pati ideja ir redzama arī šeit: cilvēka spēju iztēloties un vēlēties brīdī, kad viņam tiek piedāvāts VISS.

Tāpēc, lai vēlētos, ir svarīgi sapņot, iztēloties, fantazēt un iedomāties. Jo, ja nav vēlmju, sapņu un mērķu — tad kam gan lietot savu gribasspēku?

Cik brīvi esam?

Veids, kā tiek “nokautas” mūsu idejas, mūsu brīvība ir caur vēlmi iekļauties, piederēt vairākumam, atbilst sociālajām normām. Klasiskā veidā to parāda Aša eksperimenti, kuri sākotnēji ir veikti 50 gados.

Var uzskatīt, ka cilvēki mūsdienās ir citādāki, nekā toreiz. Esam brīvāki, drosmīgāki, brīvdomīgāki, patstāvīgāki, neatkarīgāki. Bet vai tiešām tā ir? Zemāk redzamais video ir klasiskā eksperimenta mūsdienu versija.

Lai mēs tiešām būtu brīvi un varētu vēlēties to, ko vēlamies paši, (nevis to, kas ir pareizi vai izdevīgi), ir svarīgi atbrīvoties no ierobežojumiem. Savukārt, lai ieraudzītu šos ierobežojumus, rāmjus, limitus ir nepieciešams iepazīt sevi. Ieraudzīt lēmumus, kurus pieņemam, domas, kuras domājam, jūtas, ko jūtam. Kā to izdarīt?

Pirmais mājas darbs:

Katrā reizē, kad ir iespēja izvēlēties kādu rīcības variantu, pavaicāt sev “kas ir tas, ko es vēlos šobrīd” — un ieklausīties sevī, lūkojot pēc atbildes. Šeit ir svarīgi nevis izdomāt, izkalkulēt labāko, bet tieši ieklausīties un sadzirdēt atbildi — no ķermeņa. Svarīgi pēc tam arī sekot savai vēlmei — cik nu tas ir iespējams.

Papildus mājas darbs:

Vērot sevi — savu prātu. Vērot to, kā prātā rodas dažādas domas, kā tās plūst un mainās, transformējas, pazūd. Necensties ietekmēt šo procesu, bet vienkārši pavērot to, kas un kā notiek.

Šo vingrinājumu ir iespējams darīt, veltot tam īpašu laiku — piemēram, dažas minūtes no rīta/vakarā. Vai arī — darīt to laiku pa laikam dienas gaitā. Tikko ir pauzīte (gaidot pie sarkanās gaismas, gaidot uzvāramies ūdeni, atnākam sabiedrisko transportu), tā pavērot — kas šobrīd notiek manā prātā.


Uz tikšanos nākamajā nodarbībā!

Ansis Jurģis Stabingis