acis

Pamanīt skatienu


Mēs skatāmies uz pasauli. Mēs skatāmies uz kokiem, puķēm. Uz mākoņiem un zvaigznēm. Uz lietām. Uz cilvēkiem — un cilvēkiem acīs.
Mēs pieskaramies pasaulei ar savu skatienu. Šis pieskāriens ir tikpat kā neesošs. Mums šķiet, ka pasaule nemaz nejūt to, ka mēs uz to skatāmies. Bērni saka: skatīties nav aizliegts. Tomēr — tad, kad pasaule reaģē, kad pasaule sajūt skatienu, kad mēs sajūtam to, ka pasaule atsaucas uz mūsu skatienu — tas ir īpaši. Arī mēs paši jūtamies īpaši.

Mēs sagaidām to, ka pasaule ieraudzīs to, ka mēs skatāmies. Ka skatieni sastapsies.
Kā ir tad, kad pasaule PAMANA to, ka Tu skaties. Pamana un noreaģē. Uz tavu skatienu. Uz klātbūtni. Un Tu pamani, ka pasaule Tevi ir pamanījusi.

Fiziķi šo ir atklājuši jau sen (dubultās spraugas eksperiments).
Bet nesen līdzīga ideja ir iemiesota vairākos mākslas un lietišķās mākslas darbos. Izskatās interesanti.

Skaties — apģērbs, kas atsaucas skatienam:

Mākslas darbi, kas atsaucas skatienam.


Kur varam pamanīt šo ikdienā — sarunas caur video — Skype vai Facebook vai Facetime. Tās darbojas tikai daļēji. Mēs redzam otru cilvēku, mēs varam sarunāties, tai pat laikā mēs neredzam to, vai un kā viņš ir reaģējis uz mūsu skatienu. Jo sarunājoties ar dzīvu cilvēku, es skatos viņa acīs — skatos uz turieni, no kurienes skatās viņš. Bet, izmantojot tehnoloģijas — acis ir vienā vietā, kamera ir citā. Ja es skatos kamerā, es neredzu viņa reakciju. Ja es skatos acu attēlā uz ekrāna, mans sarunu biedrs otrā galā redz, ka es skatos kaut kur citur — ne acīs. Skype skatieni nevar sastapties, tehnoloģijas to neatļauj. Tur var sajust tieši to, kā otrs ne-pamana manu skatienu.

Ir ko teikt? Saki: