Kas ir pirmais? Apziņa vai matērija?

Kas ir pirmais — apziņa vai matērija?Mind_over_matter
Mazs cilvēks piedzimst. Viņš aug, pieredz dažādas lietas. Viņš pieredz pieskārienus, skaņas, garšas, siltumu, vēsumu, sāpes un atvieglojumu. Viņš pieredz gaisa plūsmu elpojot, izsalkuma sajūtu vēderā, māmiņas pienu savā mutē, pilna vēdera apmierinājuma vai vēdergraižu sajūtu, sāpes, labsajūtu, patīkamus un nepatīkamus pieskārienus. Mazais cilvēks ir pārāk mazs, lai nosauktu šīs sajūtas vārdā un izprastu to avotu, bet viņš tās pieredz — sajūt. Ar laiku un ar vecāku palīdzību viņš iemācās, ka mammas piens ir garšīgs, bada sajūta nejauka, ka galdam ir asi stūri, bet pieskārieni nomierina. Viņš iemācās novērot arī lietu secību un cēlonību — ka ir notikumi, kuri izraisa patīkamas sajūtas, un ir notikumi, kuri izraisa nepatīkamas sajūtas. Tāpat cilvēks vienlaikus pieredz arī citas lietas — viņš sapņo, iedomājas, iztēlojas, atceras. Arī šie pieredzes notikumi ar laiku ievijas kopējā cēloņu un seku ķēdītē, veidojot cilvēka pasaules uzskatu. Uzprasās secinājums, ka pieredzes cēlonis ir ārējā fiziskā pasaule. Tomēr, palūkojoties rūpīgāk, kā rodas šis secinājums?
Cilvēkam ir subjektīvā pieredze. Šī pieredze atnāk pa dažādiem “kanāliem”, kurus saucam par redzi, tausti, dzirdi, ķermeņa sajūtām, atmiņu, emocijām, domām un tamlīdzīgi. Jebkura subjektīvā pieredze var tikt aprakstīta teikumā, kura forma ietver vārdu “Es” — (es zinu, es jūtu, es domāju, es atceros, man sāp, es gribu, man patīk, esmu noguris, man ir, man nav….) Visas šī pieredze ir identiska tajā ziņā, ka tas ir kaut kas, kas parādās manā apziņas telpā un es zinu, ka tas parādās, jo varu uz to reaģēt, tai skaitā — par to runāt. Citiem vārdiem sakot — es apzinos, ka man šī pieredze ir. Jo — ja manā apziņas telpā neparādās kāda pieredze, tad priekš manis tā neeksistē. (Piemēram, radioviļņi vai auras. Par abiem es zinu tikai tik, cik esmu dzirdējis citus cilvēkus par to stāstām. Tālāk es noticu (vai nenoticu) dzirdētiem stāstiem. Savādāk ir, ja es abus pieredzu pats.)
Šīs subjektīvās pieredzes fragmenti reizēm kārtojas noteiktā secībā. Piemēram: es redzu ābolu, es pieskaros ābolam ar roku, es iekožos ābolā ar zobiem, es sajūtu ābola garšu, mana bada sajūta mazinās. Reizēm šī secība ir paredzama un atkārtojama. Citi subjektīvās pieredzes fragmenti nekārtojas nekādā redzami sakarīgā secībā. Piemēram: es vakarā dodos gulēt, es aizmiegu, reizēm redzu sapņus, reizēm neredzu, bet es nekad nezinu, ko tieši redzēšu un vai vispār redzēšu sapni, vai no rīta atcerēšos savu sapni.

Cilvēka prātam piemīt vēlme atrast skaidrojumu savai pieredzei — kāpēc notiek tas, kas notiek? Protams, daudz vieglāk skaidrojumu atrast ir pieredzei, kas atkārtojas regulāri un paredzami. Pieredzei, kas ir vienreizēja, neatkārtojama un neparedzama, skaidrojumu atrast ir grūti vai pat neiespējami. Tad nu cilvēki kaut kādai daļai savas subjektīvās pieredzes atrod skaidrojumu — es redzu sarkanu ābolu tāpēc, ka pastāv fiziskā realitāte, kurā atrodas sarkans ābols un ir visi nosacījumi (apgaismojums, attālums, acis), kas ļauj man šo ābolu redzēt. Cilvēks nonāk pie secinājuma, ka apziņā parādās sarkana ābola pieredze tāpēc, ka eksistē reāls sarkans ābols. Citiem vārdiem sakot — eksistē realitāte, kas rada mūsu subjektīvo pieredzi. Tā kā pieredzi, kas apstiprina šo secinājumu, var atkārtot vēl un vēl un vēl, tad šis secinājums nostiprinās atmiņā un ticība tam kļūst nesagraujama.

Tātad, kas tad ir “fiziskā realitāte” — tas ir nosaukums daļai subjektīvās pieredzes. Daļai, pieredzes, kas atbilst noteiktiem parametriem — subjektīvās pieredzes fragmeni kārtojas noteiktā, paredzamā, atkārtojamā secībā, subjektīvās pieredzes fragmenti nāk “komplektos” — redze kopā ar dzirdi, tausti, garšu. Mēs pierodam pie šiem komplektiem un dzīvojam tajos. Ja iztrūkst kāda no parastā komplekta sastāvdaļām (piemēram, bilde ir, bet taustes nav), tad to mēs saucam par ilūzijām, murgiem, halucinācijām, māņiem un tamlīdzīgos vārdos.
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma — kas tad ir pirmais — apziņa vai matērija? Ja nebūtu apziņas, ja nebūtu subjektīvās pieredzes, vai arī ja tā būtu citādāka, tad secinājumi par subjektīvās pieredzes cēloņiem un dabu arī būtu citādāki un mēs dzīvotu pavisam citā pasaulē.
Ja nebūtu apziņas, mēs nebūtu izdomājuši nosaukumu “realitāte” un nerunātu par to. Tāpēc apziņa ir pirms matērijas. Bez apziņas matērija nav iespējama.
Viss, ko mēs zinām, ir tas, kā tas parādās mūsu apziņā.

Komentārs:

4 thoughts on “Kas ir pirmais? Apziņa vai matērija?”

%d bloggers like this: