Kāpēc sievietes pamet vīriešus, kurus mīl

Kāpēc sievietes pamet?


Autors: Džastis Šanfarbers — laulību un pāru konsultants.
Kā konsultants darbā ar vīriešiem un sievietēm attiecību krīzē, es palīdzu saviem klientiem tikt galā ar dažādiem attiecību jautājumiem. Lai arī daudzas situācijas ir sarežģītas, ir viena pamata patiesība, kuru vīriešiem būtu jāzina. Un tā ir tāda: sievietes pamet vīriešus, kurus mīl.

Viņas par to jūtas drausmīgi. Viņu sirdis lūzt. Viņas izplūst asarās. Bet viņas iet prom. Viņas sakopo savu drosmi, savus resursus un aiziet prom. Sievietes atstāj vīriešus, ar kuriem viņām ir kopīgi bērni, mājas un dzīves. Sievietes aiziet dažādu iemeslu dēļ, bet ir viens iemesls, kas ir īpašs, viens, kuru es gribu lai vīrieši saprot.

Sievietes aiziet, jo viņu vīrietis nav klātesošs. Viņš strādā, sporto, spēlē, skatās TV, makšķerē… saraksts ir garš. Tie nav slikti vīrieši. Tie ir labi vīrieši. Viņi ir labi tēvi. Viņi atbalsta savu ģimeni. Viņi ir jauki, patīkami. Bet viņi uztver savu sievu kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi nav klātesoši.

Sievietes manā kabinetā saka “Es gribētu kādā iemīlēties — pazaudēt galvu — tieši sava vīra acu priekšā.” Reizēm šī atziņa viņas nobiedē. Reizēm viņas raud.

Vīrieti — es nesaku, ka tas ir pareizi vai nepareizi. Es saku to, ko es redzu. Tu vari būt dusmīgs vai ievainots, vai sašutis — kā vēlies. Tava sieva nav tavs īpašums. Viņa nav parādā tev savu dvēseli. Tev tā ir jānopelna. Ik dienu, ik mirkli. Nopelnīt tu to vari, pirmkārt un galvenokārt ar savu klātbūtni, esot dzīvs. Viņai tas ir jāsajūt. Viņa vēlas runāt ar tevi par to, kas viņai ir svarīgi un sajust to, ka tu viņu dzirdi. Nevis pieklājīgi māt ar galvu. Nevis kušināt viņu. Un noteikti nespēlēt sātana advokātu.

Viņa grib, lai tu sajūti viņu. Viņa nevēlas apgrābstīšanu autopilotā vai fikso izlādes seksiņu. Viņa grib sajust tavu kaisli. Vai tu pats jūti savu kaisli? Vai tu vari to viņai parādīt? Ne tikai kaisli pēc viņas vai pēc seksa — tavu kaisli būt dzīvam? Vai tev tā maz ir? Tā ir vispievilcīgākā lieta, kas tev pieder. Ja tu esi to pazaudējis, kāpēc? Kur tā pazuda? Noskaidro to. Atrodi to. Ja tu to nekad neesi jutis, tu jau esi dzīvei parādā.

Ja tu domā, ka esi klātesošs ar savu sievieti, pamēģini viņu sadzirdēt. Vai tavs prāts klejo? Pamani to. Kad tu skaties uz viņu, cik dziļi tu viņu redzi? Paskaties vēlreiz — dziļāk. Sastopies ar viņas skatienu un paturi to ilgāk kā parasti, ilgāk, nekā būtu ērti. Ja viņa pavaicā, ko tu dari, pasaki — “es skatos Tevī. Es gribu ieraudzīt Tavas dzīles. Mani interesē, kas tu esi. Pēc visiem šiem gadiem es aizvien vēlos uzzināt, kas tu esi — katru dienu no jauna.” Bet saki to tikai tad, ja tā ir patiesība, ja tu to tā jūti.

Pieskaries viņai ar pilnu uzmanību. Pirms tu pieskaries viņai ar savu roku, sajūti, kādas ir sajūtas tavā rokā. Pamani, kas notiek brīdī, kad tu viņai pieskaries. Kas notiek tavā ķermenī? Ko tu jūti? Pamani vissmalkākās jūtas un sajūtas (šo sauc par apzinātību). Pastāsti viņai, ko tu jūti — mirkli pēc mirkļa.

Bet tu esi aizņemts. Tev nav laika šim. Vai tomēr ir — piecas minūtes? Piecas minūtes dienā? Vai tu vari to apņemties? Es nerunāju par ekstravagantām vakariņām vai par iziešanu ielās (kaut gan arī tas ir jauki). Es runāju par piecām minūtēm katru dienu būt pilnībā klātesošam ar sievieti, ar kuru tu dali savu dzīvi. Būt pilnībā atvērtam — dzirdēt un redzēt — nevērtējot. Vai tu to darīsi? Varu saderēt, ka tad, kad tu sajutīsi garšu, tu nevēlēsies apstāties.

(piezīme — aprakstītais tieši tāpat strādā arī otrā virzienā.)

—————-

Tieši šie jautājumi tiks skatīti grupā Vīrišķības saknes — mīlot sievišķo. Grupā vēl ir dažas vietas — ir iespējams pievienoties.


Ir ko teikt? Saki:

8 thoughts on “Kāpēc sievietes pamet?

  • K.

    Nu nezinu, nepanesu, ja nav ne mirkla savas dzives, savas domas, sava kaktina un savas brivibas…Ta ka pilnigi nepiekritu tam, ka tam otram ir jabut visu laiku blakus. Ta tak nojugties var! Visidealakas attiecibas, kur katram ir savas lietas, savas darisanas, nenogurst no otra pastavigas klatbutnes. V’el idealak dzivot katram sava dzivesvieta un tikties tikai paris reizes nedela. Kas var but labaks. Diemzel dzive nakas sastapties, ka viriesi ir tiesi tie, ka sto vis nevelas, velas diendiena un ik stundu kopa. Nogurdinosi bez gala. Esmu sieviete.

    • A. J. Stabingis Post author

      Klātbūtne ir kas cits, nekā “visu laiku būt blakus”. Cilvēks var būt blakus, bet domās būt kaut kur citur. Vai arī būt blakus, bet nepārtraukti komentēt, analizēt, vērtēt. Tā nav klātbūtne. Apzināta klātbūtne ir — būt klātesošam, nevērtējot, neanalizējot, nekomentējot. Ļaujot otram būt — tādam, kāds viņš ir.
      Neviens, kurš šo ir pieredzējis, nesūdzas un nebēg prom.
      Pietiek arī ar 5 minūtēm dienā — kvalitatīvas, apzinātas klātbūtnes. Tas dziedina.

  • Imants Vilks

    Domāju, ka tas varētu būt abpusēji. Es arī esmu pametis sievietes, kuras mīlēju un kuras mani mīlēja. Man šķiet, ka mēs, cilvēki, bieži vien vienkārši nezinām, cik mums ir labi, neprotam novērtēt savu laimi, un meklējam kaut ko ‘lielāku un pilnīgāku’. Un neprotam apzināties un arī tam otram pateikt, cik viņš/viņa mums ir svarīga, vajadzīga un nozīmīga.
    Vismaz trīsstūris:
    1. Daļēji tā ir mūsu smadzeņu nolemtība nezināt, pirms neesam piedzīvojuši. Man daudzi cilvēki ir teikuši: “Ja es to būtu zinājis!”
    2. Un, bez tam vēl, vienmēr pastāv iespēja domāt, ka ar to citu būtu labāka dzīve. Bagātāka, pilnīgāka, pilnvērtīgāka.
    3. Un visam tam pāri stāv aizliegums postīt un nodarīt sāpes citiem.
    Izvēlieties nu!
    Tādēļ ir vajadzīga izglītība, šādi kursi un grāmatas, kurās aprakstīts, kā darbojas mūsu bagātās, nepilnīgās un pretrunīgās smadzenes. Cik vien iespējams, izglītība vajadzīga, pirms mēs darām. Tas nozīmē – bērniem. Jo mūsu laiks jau pagājis.

  • dzimmijs13

    Bet varbūt jāsāk ar apgalvojuma (es viņu patiesi mīlu) analīzi? Kāpēc mēs to aksiomātiski pieņemam kā apriori pareizu, ja kāds, vai kāda uzskata ka ir par to pārliecināta? Vai bieži nav tā, ka runa ir par sava “es” pašmīlu, vai precīzāk, veselu “mīlestības objektu buķeti”, kur bez ego vēl “kaislīgi mīl” jutekliskos kairinātājus kā tādus, nemaz nerunājot par savu priekšstatu “viņam jādara tieši tā” mīlēšanu.
    Bet labi, pieļauju ka tādi jautājumi arī vairāk attiektos uz filozofiju, ne psihoanalīzi, kuras uzdevums ir “atrisināt” konfliktu.

  • viekuns

    Lai varētu spriest par mīlestību, vispirms jāiepazīst sevi praktiski , jāatbrīvojās no sava EGO, no aizspriedumiem, kas sakrājušies savā galvā, no sabiedrības stereotipiem, no visiem meliem. Un tikai tad cilvēks sāk JUST PATS un apzināties sevi PATIESO BŪTĪBU….