Ja nevari piedot…

…izlasi šo rakstu.

Heidi Priebe

Es ienīstu ikvienu klišeju par piedošanu.

Es zinu ikvienu teicienu, ikvienu padomu, ikvienu regulāri lietoto viedokli par šo tēmu, jo es esmu izrakusies cauri grāmatu kalniem. Es esmu izlasījusi ikvienu bloga ierakstu par dusmu atlaišanu. Esmu rakstījusi daudz Buddas citātus un lipinājusi pie sienām. Es zinu, ka neviena piedošanas daļa nav vienkārša. Es zinu, ka visi teicieni ir sen nodrāzti. Es zinu, ka atšķirība starp “izlemt piedot” un tiešām sajust mieru izskatās nepārvarama. Es zinu to.

Piedošana ir milzīga, necaurejama zeme tiem, kas alkst pēc taisnības. Pati doma par to, ka mēs kādam ļausim aiziet prom nesodītam pēc nodarītā mums izraisa nelabu dūšu. Mēs vienkārši nevēlamies mazgāt tīras savas rokas. Mēs vēlamies, lai asinis no manām rokām nonāk uz viņu rokām. Mēs gribam lai rēķini tiek nolīdzināti un viss tiek atmaksāts. Mēs vēlamies lai viņi iznes sava nodarītā smagumu, nevis mēs paši.

Piedošana izskatās pēc galīgas sevis nodevības. Mēs nevēlamies attiekties no prasības pēc taisnas tiesas — pēc visa tā, kas mums ir nodarīts. Dusmas deg mūsos un piedzen mūs pilnus ar indi. Mēs zinām to, bet tomēr — nevaram atlaist. Dusmas kļūst par mūsu neatņemamu sastāvdaļu — kā sirds vai prāts vai plaušas. Es zinu šo sajūtu. Es zinu to, kā niknumā sitas sirds.

Bet ir kāda lieta par dusmām: tā ir instrumentāla emocija. Mēs esam dusmīgi, jo vēlamies taisnību. Jo mēs uzskatām, ka tā ir noderīga. Jo mēs pieņemam, ka — jo dusmīgāki būsim, jo vairāk izmaiņu spēsim izdarīt. Dusmas nezin to, ka pagātne ir pagājusi un nodarījums ir nodarīts. Dusmas saka, ka atriebība salabos pagātni. Dusmas darbojas taisnīguma vārdā.

Diemžēl tas taisnīgums, kuru mēs vēlamies, ne vienmēr ir iespējams. Palikt dusmīgiem ir tā, it kā visu laiku kasīt nost brūces kreveli, jo mēs domājam, ka ja brūce būs atvērta, tad rēta neizveidosies un nepaliks. Šī domāšana ir tāda, ka  kādu dienu cilvēks, kurš nodarīja mums pāri, novērsīs savu pāridarījumu ar tādu precizitāti, ka nepaliks nekādu pēdu ievainojumam. Patiesība par dusmām ir tāda, ka tās nav nekas vairāk kā attiekšanās no dziedināšanas — jo ir bail. Jo mēs baidāmies no tā, kas mēs būsim tad, kad reiz brūces būs sadzijušas un mums būs jādzīvo savā jaunajā, nepazīstamajā ādā. Mēs gribam savu veco ādu atpakaļ. Un dusmas liek brūcēm neļaut sadzīt un turpināt asiņot.

Kamēr mēs šūmējamies, piedošana ir neiespējama. Mēs vēlamies spēt piedot, jo ar prātu saprotam, ka piedošana ir visveselīgākā izvēle. Mēs vēlamies to mieru, kuru dod piedošana. Mēs vēlamies atbrīvotību. Mēs vēlamies, lai naids un trakums mūsu galvās norimstas, tomēr mēs nespējam atrast ceļu uz to.

Jo ir kāda lieta, ko ir jāpasaka par piedošanu — tā neko nesalabos. Piedošana nav dzēšgumija, kas likvidēs sāpes, kuras esam piedzīvojuši. Tā neatcels tās sāpes, ar kurām esam dzīvojuši un tā negarantē tūlītēju mieru. Miera atrašana ir ilgs ceļš kalnup. Piedošana ir tas, kas palīdz mums šo ceļu veikt.

Piedošana nozīmē attiekšanos no cerības uz citādu pagātni. Tas nozīmē zināt to, ka pagātne ir pagājusi, putekļi ir nosēdušies un bojājumi, kas ir izdarīti nekad netiks atgriezti atpakaļ tādā stāvoklī, kādā reiz bija. Tas nozīmē pieņemšanu ka nav maģiska risinājuma nodarītajiem bojājumiem. Tā ir apzināšanās — lai cik negodīga bija vētra, mums būs jāturpina dzīvot sagrautās pilsētas drupās. Un nekāds dusmu daudzums pilsētu neatjaunos. Tas būs jādara pašiem.

Piedošana nozīmē atbildības uzņemšanos — ne par nodarītajiem bojājumiem, bet par satīrīšanu. Tas ir lēmums, ka paša miera atjaunošana ir augstāka prioritāte nekā cita miera sagraušana.

Piedošana nenozīmē, ka mēs saņemsim kompensāciju no tiem, kas mums nodarīja pāri. Tas nenozīmē, ka mēs ar viņiem sāksim draudzēties, ka viņi kļūs mums simpātiski vai ka mēs attaisnosim to, ko viņi ir izdarījuši. Tas nozīmē vien pieņem to, ka viņi mums ir atstājuši rētu. Un — lai kā tas būtu — mums ar šo rētu būs jādzīvo. Tas nozīmē, ka mēs pārstājam gaidīt, lai tas cilvēks, kas mūs satrieca, atgriežas un visu salabo. Piedošana ir lēmums pašiem sadziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, kādas rētas tās atstās. Tas ir lēmums doties tālāk — ar rētām.

Piedošana nenozīmē to, ka ļaujam valdīt netaisnībai. Piedošana ir savas taisnības radīšana — tāpat radot savu karmu un savu likteni. Piedošana ir piecelšanās kājās un izlemšana, ka mana dzīve nebūs nožēlojama tāpēc, ka ar mani kaut kas ir noticis. Tas nozīmē drosmīgi doties nākotnē ar visām rētām un tulznām, kuras esam ieguvuši ceļā. Piedošana nozīmē pateikt, ka mēs vairs neļaujam notikušajam noteikt to, kas esam.

Piedošana nenozīmē, ka mēs atsakāmies no sava spēka. Piedošana nozīmē, ka mēs beidzot esam gatavi paņemt savu spēku atpakaļ — sev.

Komentārs:

9 thoughts on “Ja nevari piedot…”

%d bloggers like this: