Es esmu tas

Nisargadatta Maharadžs stāsta par savu atmošanos — kļūšanu par džnani:

Prāts pārstāja radīt notikumus. Nebeidzamā un mūžīgā meklēšana bija beigusies — es nevēlējos neko, negaidīju neko, es neko neuzskatīju par savu. Bija zudis ”es”, kurš pēc kaut kā tiektos. Pat kailais ”Es esmu” izgaisa. Cita lieta, kuru pamanīju, ir tas, ka zuda visi mani noteiktie paradumi. Agrāk es biju pārliecināts par tik daudzām lietām, tagad es neesmu pārliecināts par neko. Bet es jūtu, ka es neesmu neko zaudējis nezinot, jo visa mana zināšana bija neīsta. Mana nezināšana pati ir zināšanas, ka patiesībā visas zināšanas ir neziņa, ka ”es nezinu” ir vienīgais patiesais apgalvojums, kuru prāts var izteikt.

Nenogurstoši lūkojoties, es kļuvu pavisam tukšs, un līdz ar šo tukšumu pie manis atgriezās viss — izņemot prātu. Es atklāju, ka es esmu neatgriezeniski zaudējis prātu. Es neesmu nedz apzināts, nedz neapzināts, es esmu viņpus prāta un tā dažādajiem stāvokļiem un nosacījumiem. Atšķirības rada prāts un tas pats tās pielieto tikai sev. Es esmu pati tīrā Apziņa, nepārtraukta visa esošā Apziņa. 

Es esmu daudz reālākā stāvoklī nekā tu. Mani nesatrauc atšķirības un nošķirtības, kas veido personu. Tik ilgi, kamēr pastāv ķermenis, tam ir savas vajadzības tāpat kā visiem citiem, bet mans psiholoģiskais process ir nonācis galā. Mana domāšana, tāpat kā gremošana, ir neapzināta un jēgpilna. 

Es neesmu persona tai vārda nozīmē, kādu lieto tu, lai arī es varu tev izskatīties kā persona. Es esmu tas bezgalīgais apziņas okeāns, kurā viss notiek. Es esmu viņpus visas eksistences un apzināšanās, tīra esības svētlaime. Nav nekas, kas būtu atšķirts no manis, tādējādi es esmu viss. Es neesmu neviena lieta, tādējādi es esmu nekas. Dzīve aizies, ķermenis nomirs, bet tas nekādi neskars mani. Viņpus laika un telpas es esmu, bez iemesla, nedodot iemeslu nekam citam, vienlaikus — pats esības pamats.

Apzinoties to, ka es esmu ar, un vienlaikus, viņpus pasaules, es atbrīvojos no visām vēlmēm un bailēm. Es neizsecināju, ka man būtu jābūt brīvam, es atklāju sevi esam brīvu, negaidīti, bez mazākās piepūles. Šī brīvība no vēlmēm un bailēm kopš tā laika ir palikusi ar mani. Cita lieta, kuru pamanīju ir, ka man nav jāpieliek pūles, darbība seko domai bez aiztures un pretestības. Tāpat es pamanīju, ka domas kļuva pašpiepildošas, lietas nostājas savās vietās viegli un pareizi. Galvenās izmaiņas bija redzamas prātā — tas kļuva nekustīgs un kluss, reaģējot zibenīgi, negatavojot atbildi. Spontanitāte kļuva par dzīves veidu, reālais kļuva dabisks un dabīgais kļuva reāls. Un pāri visam, bezgalīga labvēlība, mīlestība, tumša un klusa, starojot visos virzienos, iekļaujot visu, padarot visu interesantu un brīnišķīgu, nozīmīgu un vienreizēju.

Citām personām es izskatos pēc personas. Sev pašam es esmu bezgalīga apziņas izpausme, kurā neskaitāmas personas parādās un pazūd nebeidzamā virknē.

Persona, šis ”es esmu šis ķermenis, šis prāts, šī atmiņu virkne, šis vēlmju un baiļu komplekts” izgaist, bet kaut kas, ko var saukt par identitāti, paliek. Tas man ļauj kļūt par personu, kad tas ir nepieciešams. 

Mani nekas nesatrauc. Man nav pretestības satraukumam — tāpēc satraukums pie manis nepaliek. Tavā pusē ir tik daudz satraukumu. Manā pusē satraukuma nav nemaz. Nāc manā pusē!

Tas, kas tiek pievienots atmiņai, nav tik viegli izdzēšams. Bet to var izdarīt, un es to daru visu laiku. Līdzīgi kā putns savā lidojumā, es neatstāju pēdu nospiedumus.

Pasaule ir kā papīra lapa, uz kuras kaut kas tiek uzdrukāts. Lasīšana un izlasītā nozīme atšķirsies katram lasītājam, bet vienojošais ir papīrs, vienmēr klātesošs un ļoti reti pamanīts. Kad izņem rakstāmmašīnas krāsu lentu, tad drukāšana uz papīra neatstāj pēdas. Tā darbojas mans prāts — iespaidi turpina parādīties, bet pēdas nepaliek. 

Tava pasaule ir pārejoša, mainīga. Mana pasaule ir perfekta, nemainīga. Tu vari man pastāstīt, kas tev patīk tavā pasaulē — un es klausīšos uzmanīgi, pat ar interesi, tomēr ne mirkli neaizmirstot ka tavas pasaules nav, ka tu sapņo. Manā pasaulē, vārdiem un to nozīmei nav esības. Tavā pasaulē nekas nepaliek, manā — nekas nemainās. Mana pasaule ir īsta, kamēr tavējā ir sapņu pasaule. Manā pasaulē nav raksturojumu, ar kuriem to varētu aprakstīt. Tu neko nevari pateikt par to. Mans klusums dzied, mans tukšums ir pilns, man netrūkst nekā. Tavā pasaulē es parādos ar vārdu un formu, demonstrēju apziņu un aktivitāti. Manā pasaulē man ir tikai esība. Nekā cita. Es esmu mana pasaule. Mana pasaule esmu es. Tā ir pilnīga un vesela. Man neko nevajag, pat sevi pašu, jo sevi es nevaru pazaudēt. Tavā pasaulē es būtu visnožēlojamākais. Pamosties, paēst, parunāt, atkal aiziet gulēt — cik garlaicīgi!

Man nekad nekas nenotiek. Ir kaut kas nemainīgs, nekustīgs, nekustināms, klintij līdzīgs, neapšaubāms, tīra esība-apziņa-svētlaime. Es nekad neesmu ārpus tās. Nekas mani nespēj no tās izraut, nedz spīdzināšana, nedz katastrofa.

Mans stāvoklis ir absolūti rāms. Lai ko es darītu, tas paliek kā klints — nesatricināms. Tas, kas reiz ir pamodies šajā realitāte, te arī paliek. Tā ir pašapliecinoša un tai pat laikā to ir neiespējami aprakstīt.

Visi trīs stāvokļi (nomods, miegs, sapņošana) mani ir gulēšana. Mans nomoda stāvoklis ir viņpus tiem. Kad es skatos uz tevi, es redzu tevi guļam, sapņojam savas pasaules. Es esmu apzināts, jo es neiztēlojos neko. Tas nav samadhi, kas arī ir sava veida sapņošana. Tas vienkārši ir stāvoklis, kuru prāts neskar, tas ir brīvs no pagātnes un no nākotnes. Tavā gadījumā to kropļo vēlmes un bailes, atmiņas un cerības, manā tas ir tāds, kāds tas ir — normāls. Būt personai nozīmē gulēt.

Prāta un matērijas pasaule, vārdu un formu pasaule turpinās, bet tas mani neskar. Tas ir līdzīgi ēnai — tā ir tepat, lai kur es dotos, bet tā mani neierobežo nekādā mērā. Tā paliek pieredžu pasaulē, bet vārdi un formas nedarbojas uz mani kā vēlmes un bailes. Pieredzes ir bez-īpašībām, tīras pieredzes, ja tā to var teikt. Es tās saucu par pieredzēm jo nav labāka vārda. Tās ir kā viļni okeāna virsmā — vienmēr klātesoši, bet kas nekādā veidā neskar okeāna mierīgo spēku.

Es varu ar vislielāko skaidrību redzēt to, ka tu nekad ne pagātnē, ne šobrīd neesi nošķirts no realitātes, ka tu esi pilnībā šeit un tagad, un nekas nevar tevi nošķirt no tā, kas esi patiesībā. Tu nekādā veidā neesi atšķirīgs no manis, tikai tu to nezini. Esi pilnībā apzināts par savu esību un tu būsi svētlaimē. Bet tā kā tu nodali savu prātu no sevis un ļauj tam ņemties ar to, kas tu neesi, tu pazaudē savu labsajūtu, savu labo esību.

Jūs, cilvēki, nezināt, cik daudz jūs zaudējat nezinot to, kas patiesībā esat.

Tai brīdī, kad tu zini savu patieso esību, tu nebaidies nekā. Nāve dod brīvību un spēku. Lai būtu brīvs pasaulē, tev ir jāmirst pasaulei. Tad Visums ir tavs, tas kļūst par tavu ķermeni, par izpausmi un par rīku. Tā laime, kas nāk no absolūtas brīvības, ir neaprakstāma. 

Parastais cilvēks ir personiski norūpējies, viņš uzskaita riskus un iespējas, kamēr džnani paliek mierā, pārliecībā par to, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un ka nav svarīgi, kas tieši notiek, jo galu galā atgriešanās līdzvarā un harmonijā ir neizbēgama. Visu lietu sirds ir mierā. 

Atsevišķais dzimst un pārdzimst, mainot vārdus un formu, kamēr džnani ir Nemainīgā Realitāte, kas padara mainīgo iespējamu. Vis visums ir viņa ķermenis, visa dzīve ir viņa dzīve. Līdzīgi kā pilsētas apgaismojumā — ja viena spuldze izdziest, tas neietekmē visu tīklu, tāpat ķermeņa nāve neietekmē visu. Ar mani, viss ir viens, viss ir vienlīdzīgs. 

Guru ir bez vēlmēm. Viņš redz, kas notiek, bet viņam nav pamudinājuma iejaukties. Viņš neizdara izvēles, nepieņem lēmumus. Kā tīrs liecinieks, viņš vēro to, kas notiek, pats paliekot neskarts. Galu galā viņš vienmēr uzvar. Viņš zin, ka ja sekotāji nemācīsies no viņa vārdiem, viņi mācīsies no savām kļūdām. Iekšienē viņš paliek kluss un rāms. Viņam nav sajūta, ka viņš ir atsevišķa persona. Viss visums ir viņa, ietverot viņa sekotājus ar saviem sīkajiem plāniem.

Nekas viņu īpaši neskar, vai, pasakot to pašu, viss visums viņu skar vienādā mērā. Realitātē, māceklis neatšķiras no Guru. Viņš ir tas pats bezdimensiju uztveres centrs un mīlestība darbībā. Tikai savā iztēlē viņš ir nodalīts un tas viņu pārtaisa par personu.

Viņš ir viens, bet viņš ir viss. Viņš pat nav būtne. Viņš ir būtņu esība. Un pat ne tas. Vārdi te neder. Viņš ir tas, kas ir, zeme no kā viss aug.

Džnani pārvalda spontānas, ne-sensoras uztveres veidu, tādējādi viņš zin lietas tieši, bez sajūtu starpniecības. Viņš ir viņpus uztveres un koncepcijas, viņpus laika un telpas, vārdu un formu kategorijām. Viņš ir nedz uztveramais, nedz uztverošais, bet vienkāršais un universālais iemesls, pateicoties kuram uztvere kļūst iespējama.

Viņš ir tīras, beziemeslu, neatšķaidītas svētlamies garša. Viņš ir laimīgs un pilnīgi apzināts par to, ka laime ir viņa patiesā daba un ka viņam nevajag neko nedz darīt, nedz censties kaut kā to nosargāt. Tā seko viņam, patiesāka kā ķermenis, tuvāk nekā paša prāts. Priekš manis, laime, kas ir atkarīga no jebkā, ir pilnīga nelaime. Baudai un sāpēm ir iemesli, kamēr mans stāvoklis ir manis paša, pilnīgi bez iemesla, nenosacīts, neatkarīgs, neiespaidojams.

Kļūstot vecākam, viņš aizvien pieaug mierā un laimē. Galu galā, viņš dodas mājās. Līdzīgi kā ceļotājs, nonākot galamērķī savāc savas mantas un atstāj vilcienu bez nožēlas. Liktens rats beidz griezties — prāts ir laimīgs. Migla, kuru rada ķermeniskā eksistence izgaist — ķermeņa slogs ar dienām kļūst aizvien vieglāks.

Komentārs:

%d bloggers like this: