Kategorijas
Attiecības Dzīves jēga Stāsti

Bērni māca atlaišanu

Šoreiz — ar kanēli un cukuru uzbērts smaidiņš.
Šoreiz — ar kanēli un cukuru uzbērta sejiņa un smaidiņš.

Par nepieķeršanos un atlaišanu esmu jau šo to rakstījis. Tagad gribu pastāstīt, kā atlaišanu man mācīja paša bērni.

Tiem, kam ir mazuļi, tie zina, ka reizēm — periodiem — bērniem iecienīti ir ļoti konkrēti ēdieni, kurus jāpasniedz noteiktā veidā. Maniem bērniem tā bija rīta putra, kurai ar ievārījumu vajadzēja uzzīmēt kādu bildīti. Parasti meitenīti. Ar kleitiņu. Un smaidiņu meitenītei. Un puķīti — rociņā. Un vēl sunīti. Un saiti sunītim. Un vēl mākonīti.

Zīmēju — cik nu var pilinot sīrupaino zemeņu vai bieziem gabaliem krītošo upeņu ievārījumu. Zīmēju, kā varēju. Zīmējuma forma nebija tik svarīga, svarīgi bija pēc pieprasījuma uzzīmēt katru detaļu. Līdzīgi kā Mazajam Princim — bērna iztēle aizpildīja visus manus mākslinieciskās izglītības trūkumus.

Bet svarīgākais notika pēc tam, kad zīmējums bija gatavs. Bērns dažas sekundes nopriecājās, paņēma karoti un samaisīja visu zīmējumu ar putru vienā violeti-rozā maisījumā.

Pamanīju, ka manī iekšā ir kaut kāda pretestība/protests — kā, es taču tā centos, zīmēju visu pieprasīto — pēc kārtas un pēc labākās sirdsapziņas. Kā manu zīmējumu var tā — tik vienkārši iznīcināt? Bet pēc kāda laika es sapratu, ka tas ir tāpat, kā budisti dara ar smilšu mandalām — ilgā, rūpīgā darbā tās izveido un pēc tam izber ūdenī, tādējādi simbolizējot lietu nepastāvību un pāriešanu.

Tas bija veids, kā mani bērni man mācīja nepieķeršanos. Atlaišanu. Uzzīmēt — un nepieķerties. Un atlaist.

Viens komentārs par “Bērni māca atlaišanu”

Re, kā darbojas mūsu trejādās smadzenes. Mēs iegrimstam laimē, baudam un … aizmirstamies. Un pēkšņi skarbā realitāte – kaut vai samaisītas putras veidā – mūs nežēlīgi izrauj no emociju un sapņu un laimes pasaules un – sajauc, atņem – tiešā nozīmē. Ir svarīgi jau agri, no bērnības mācīties turēt, saglabāt līdzsvaru starp skarbo (bet varbūt pat ne?) realitāti un emociju pasauli, kurā brīžiem iegrimstam.
Tā vien šķiet, ka galvenā dzīves māksla ir, lietojot loģiski domājošo un uz faktiem balstīto neokorteksu, censties sagādāt sev un citiem iespējami daudzus laimes mirkļus. Un iemācīties pieņemt, kad tie beidzas.

Komentārs: