Washington State Historical Society/Art ResourceVirna Haffer: Inside the Mind of Man, circa 1935-1942

Apziņas izaicinājums


Washington State Historical Society/Art ResourceVirna Haffer: Inside the Mind of Man, circa 1935-1942

Washingtonas valsts vēstures biedrība/Virna Haffer: Cilvēka prāta iekšpusē, ap 1935-1942

Interneta izdevumā New York Review of Books ir publicēta sarunu sērija, kurā Riccardo Manzotti and Tim Parks dalās savās zināšanās par to, kā mūsdienu zinātnē tiek saprasts jautājums — kas ir apziņa. Pirmā saruna.


Vai ir iespējams savest kaut kādā kārtībā mūsu domas par apziņu, atmiņu, uztveri un tamlīdzīgām lietām? Gandrīz ik dienu ir publicēts kāds jauns raksts par tēmu, vai datori var apzināties, vai mūsu pasaule ir vien simulācija, vai prāts ir unikāli cilvēkiem piemītošs vai arī eksistē citas saprātīgas būtnes. Daudziem nav pārliecības par to, kam ticēt šajā jomā un nav skaidrs, cik lielā mērā esošos uzskatus apstiprinātu filosofi vai neirozinātnieki.
Vairāku gadu garumā esmu par šīm tēmām runājis ar Rikardo Mancoti (Riccardo Manzotti) — filosofu, psihologu un robotikas inženieri. Vienojāmies, ka apkopošu mūsu sarunas koncentrētos dialogos, ar kuru palīdzību atklāt mūsu pamata izpratni par apziņu un piedāvātu alternatīvus variantus. No savas puses es vēlētos pievienot pārdomas par to, kādas sekas dažādām apziņas teorijām būtu sociālajā jomā, jo tas, ko mēs domājam par to, kas mēs esam, neizbēgami ietekmē to, kā mēs izturamies viens pret otru, kā arī pret pasauli. Bet mūsu pirmā problēma ir definīcija.
Tims Parks


Tims Parks: Rikardo, ko mēs īsti saprotam ar vārdu “apziņa”? Vai mēs runājam par uztveres pieredzi, par atmiņu, par domāšanu, par domu ķēdēm vai par kopējo garīgo dzīvi?

Rikardo Mancoti: Vairumam cilvēku “apziņa” nozīmēs atšķirīgas lietas, un tās ietvers — apzināšanos, sevis-apzināšanos, domāšanu ar valodas palīdzību. Bet būtiskais filosofiem un neirozinātniekiem ir tas, ka mēs kaut ko sajūtam — sajūtam vai pieredzam kaut ko. Vienkāršs piemērs, par ko varam domāt, ir sāpes. Instinktīvi mēs visi piekrītam, ka sāpju sajūta ir kaut kas. Tā ir pieredze. Tas ir iemesls, kāpēc mēs nedarām pāri dzīvniekiem, jo mums ir iemesli uzskatīt, ka viņi arī sajūt to, kas viņiem tiek darīts. Tehniski mēs lietojam terminus “fenomenāla pieredze” vai arī — “apzināta pieredze”, bet abi norāda uz vienu, jo pieredze vienmēr ir kaut kas, ko mēs sajūtam.

Parks: Es atceros, kā Deivids Čalmers (David Chalmers), filosofs, par kuru mēs noteikti kādā brīdī runāsim — viņš definēja apziņu kā iekšēju bildīšu plūsmu vai “filmu, kas tiek spēlēta galvā”, un visdrīzāk, daudzi viņam piekritīs. Bet tu vēlies pieturēties pie kaut kā pamatīgāka.

Mancoti: Šāda definīcija paredz, ka mēs zinām daudz vairāk, nekā mēs patiešām zinām: ka mūsu galvās ir bildes, ka tās secīgi kustās, ka ir kaut kāds attālums starp bildi un kādu (ko gan?), kurš tās redz. Tas viss ir ļoti sarežģīti. Patiesība ir tāda, ka mēs nezinām, kas apziņa ir. Tāpēc mēs runājam par to kā par problēmu. Tas, ko mēs zinām, ir tas, ka veids, kā mēs pieredzam realitāti — es gribu teikt — veids, kā mēs jūtam lietas, kas ar mums notiek, īsti labi neatbilst mūsu patreizējam zinātniskajam priekšstatam par fizisko pasauli.

Parks: Kādā ziņā?

Mancoti: Piemēram: Ja mēs nezinātu, ka cilvēki pieredz pasauli, ka cilvēki jūt lietas, vai mēs varētu to izsecināt no tā, ko mēs zinām par neirofizioloģiju? Patiesībā nē. Neironu uzvedībā nav nekas tāds, kas mums norādītu uz to, ka tie būtu nozīmīgāki apziņai nekā, pieņemsim, aknu vai asins šūnas. Neironi ir šūnas un tās dara to, ko šūnas dara, un tas ir — uztur entropiju zemu caur to, ka ģenerē jonu — tādu kā — nātrija, kālija, hlorīda un kalcija jonu plūsmu un rezultātā izdalot neirotransmiterus. Tas viss ir brīnišķīgi, bet tas ir ļoti tālu no tā fakta, ka šorīt, skatoties uz rīta debesīm es redzu zilu krāsu. Respektīvi, ir grūti redzēt, kā fiziskā neironu aktivitāte skaidro manu zilo debesu pieredzi — nemaz neķeroties klāt tādiem procesiem kā domāšana.

Parks: Tātad mēs varam teikt, ka apziņa ir vārds, kuru mēs lietojam lai norādītu uz faktu, kas nav tikai fizioloģiska aktivitāte bet tas, kuras mēs pieredzam — debesis no rīta, mākonis saulei priekšā — mēs to sajūtam?

Mancoti: Tieši tā. Mēs ne tikai mijiedarbojamies ar apkārtējās pasaules izpausmēm — līdzīgi kā puķe atveras saulei, vai ūdens sasalst aukstumā — mēs arī pieredzam šo izpausmi — sauli, aukstumu, un tamlīdzīgi. Šī pieredzes pievienošana (un, iespējams, nākotnē mēs runāsim par to, ka izpausme un pieredze ir viens un tas pats) jau pati par sevi ir mulsinoša. Bet vēl jo vairāk mulsinoša ir pieredze, kuru es aprakstu kā kaut kā cita pieredzi — pieredzot kaut ko, kas neesmu es. Es pieredzu sarkanu ābolu. Tu pieredzi mūzikas skaņdarbu. Viņa pieredz dabas skatu. Kā tas ir iespējams, jo (ja mēs uz brīdi noliekam malā kvantu mehāniku), ja mūsu tradicionālais dabaszinātņu skats saka, ka objekts ir tas, kas tas ir un nekas vairāk? Viljams Džeims (William James) šo norādīja ļoti skaidri, kad viņš vaicāja — kā var būt, ka istaba, kurā es sēžu, vienlaikus ir tur ārā, un tieši tāpat — iekšā, manā galvā, manā pieredzē? Mums joprojām nav atbildes uz šo jautājumu.

Parks: Tātad cits veids, kā mēs šo varam aplūkot, būtu teikt, ka apziņas fakts norāda uz kļūdu mūsu realitātes skaidrojumā. Vai vismaz lielā mērā apšauba to, kā mēs saprotam realitāti.

Mancoti: Jā. Tad, kad mēs esam nodefinējuši un salikuši visus fiziskās puzles gabaliņus — ķīmiju, fiziku, evolūciju, vispārējo relativitāti, kvantu mehāniku, DNS, evolūciju, Higsa Bozonu, un tā tālāk — joprojām ir kaut kas, kas īsti nesaliekas kopā — un tas ir fakts, ka mēs ne tikai vienkārši darām lietas, mēs arī pieredzam pasauli, kas ir mums apkārt. Apziņa. Tas, ko Deivids Čalmers tik trāpīgi apzīmēja par nopietno problēmu.

Parks: Citiem vārdiem sakot, apziņa nav nekas tāds, ko mūsdienu zinātne varētu paredzēt.

Mancoti: Nē. Kāpēc mūsu rīcība nenotiek vienkārši, sekojot līdzīgiem likumiem kā planētas seko savām orbītām? Mēs to nezinām. Tieši tāpat kā kosmologi nezin, kas ir tumšā matērija. Viss, ko mēs zinām ir tas, ka gali īsti neiet kopā un izskatās, ka tas norāda uz ļoti fundamentālu kļūdu mūsu pieņēmumos par realitāti. Tas ir tas, uz ko mums vajadzētu koncentrēties, nevis attīstīt tādas maldinošas metaforas kā “filma galvā”.

Parks: Izskatās, ka tu šobrīd definē apziņu norādot, kas tā nav, vai vismaz kā jomu, kuru nesaprotam. Bet vai es varu izspiest no tevis pozitīvāku definīciju? Piemēram, vai mēs runājam par lietu — fizisku objektu vai par procesu? Es pieņemu, ka mēs atstāsim malā garus un dvēseles.

Mancoti: Ja mēs runātu par gariem un dvēselēm tas nozīmētu, ka mēs atzīstam sakāvi, vismaz kā zinātnieki vai filosofi. Patiesība ir tāda, ka mēs apriori nezinām fiziskās realitātes dabu. Tas ir tas, ko Bertrans Rasels jau 1920tajos gados skaidri norādīja. Jo vairāk mēs izpētam fizisko, jo tas kļūst sarežģītāks un dažādāks. Iedomājies milzīgu puzli, kurā ikvienam gabaliņam ir jāsader ar visiem citiem. Kad kaut kas izskatās neiederīgs, mēs to grozām tā un šā, lai redzētu, vai varam to kaut kā iegrozīt, bet ja nevaram, tad mums ir jāpieņem, ka mēs esam citus gabalus salikuši nepareizi, ka mūsu bilde nav patiesa.
Tas ir tas, kā zinātne attīstās. Mums ir bijušas revolūcijas — Koperniks, Galilejs, Ņūtons — kad visus gabaliņus vajadzēja pārkārtot — tas, ko Tomas Kūns aprakstīja kā paradigmu nomaiņu.
Mums nav neviena iemesla, kādēļ pret apziņas problemātiku būtu jāizturas citādāk. Mums ir jāatrod, kā to ievietot mūsu esošajā izpratnē par realitāti, vai mums ir jāmaina izpratne par realitāti, lai tā būtu savietojama ar apziņu. Līdz mēs to neesam izdarījuši, mēs riskējam palikt duālistiskajā pasaules redzējumā, tādā, kuru iezīmēja Dekarts — no vienas puses fiziskā, no otras kaut kas diezgan mistisks, ko nosaucam par garīgo.

Parks: Tomēr, vai mums par apziņu būtu jādomā kā par lietu vai kā procesu?

Mancoti: Ja pasaule mums apkārt sastāv no lietām, objektiem un fiziskiem procesiem, tad visdrīzāk apziņa būs viens vai otrs. Cilvēki ir ļoti cimperlīgi kad runā par apziņu un cenšas pret to izturēties kā pret īpašu gadījumu. Bet es neesmu drošs, ka tas būtu palīdzoši. Ja tā ir reāls fenomens, un vairums cilvēku uzskata, ka ir, tad kāpēc lai tā nebūtu līdzīga citiem fiziskajiem fenomeniem, kaut kas, kas ir veidots no vielas un enerģijas, kuru aktivitāti var izteikt ar to fizikālajām īpašībām?

Parks: Tad, pieņemot, ka apziņa ir lieta, fiziska lieta, vai lietu apkopojums, tad ko mēs varam darīt ar vārdu “mentāls”?

Mancoti: Labs jautājums! Patiesībā “mentāls” nav tik atšķirīgs, vismaz attiecībā uz savu darbību kā cits vārds — “garīgs”. Nevienam no šiem vārdiem nav precīzas nozīmes. Es baidos, ka mūsu sarunu laikā mums nāksies lietot ļoti daudzus līdzīgus vārdus. Tas ir tā, it kā dažiem vārdiem būtu īpaša atļauja to lietošanai ārpus fiziskās pasaules robežām. Filosofs Sidnejs Šūmeikers (Sidney Shoemaker) ievēroja, ka vārds “mentāls” attiecas uz sava veida ontoloģisku miskasti. Jebkas, kas neiederas mūslaiku fiziskās realitātes bildē tiek pārvietots uz tvertni, kuras galvenais uzdevums ir apkopot visas lietas, kuras mēs nespējam izskaidrot. Tas ir sava veida klusais duālisms: mēs nelietojam vārdu “gars”, bet patiesībā sadalām pasauli divās daļās.

Parks: Miskaste — diezgan neglaimojoši. Protams, tad kad mēs runājam par savu garīgo dzīvi, mēs vienkārši domājam par visu to, kas cilvēkus padara īpašus — mūsu domas, mūsu valodā-balstītais redzējums.

Mancoti: Tieši tā. Ir iemesli, kāpēc uzmanīties ar apzīmējumu “garīgs”, jo tas paceļ mūsu prātu virs fiziskās pasaules nosacītības. Tā ir ļoti ērta ideja. Mēs esam virs dabas. Mēs esam īpaši. Mums ir mūsu garīgās dzīves. Mēs esam virs fiziskās pasaules pīšļiem un putekļiem. Diemžēl, mums nav nekādu zinātnisku pamatojumu šim ieskatam, kas, visdrīzāk ir tikai vēl viena izpausme tam, ko Freids nosauca par cilvēka narcisismu — vēlmi uzskatīt sevi par visuma centru, kaut kādā veidā esot dižākiem un pat nodalītiem no dabas, kas ir mums visapkārt.
Cik gan ērti ir tas, ka nevarot kaut ko izskaidrot, teikt, ka tas ir īpašs gadījums, ka mēs atšķiramies no visas pārējās dabas pasaules. Bet zinātne balstās pieņēmumā, ka daba ir viena un ka visiem fenomeniem ir jāiederas vienotā sistēmā un jāseko vieniem likumiem. Tādējādi faktam, ka mēs pieredzam pasauli — resp., esam apzināti — ir jābūt dabīgam fenomenam, kurš, tieši tāpat kā visi citi dabīgie fenomeni, ir fizisks, tas nozīmē — sastāv no vielas un enerģijas.

Parks: Tas noved mūs pie, manuprāt, valdošā mūsdienu uzskata par apziņu: pie internālisma. Vai vari to paskaidrot?

Mancoti: Internālisms ir uzkats, ka lai kas būtu apziņa, tā notiek galvas iekšpusē. Ir diezgan skaidrs, kāpēc mēs tā domājam. Mums ir tendence just to, ka mēs atrodamies tur, kur ir mūsu sajūtas. Tā cilvēki pieņem, ka apziņa atrodas kaut kur aiz acīm, starp ausīm. Šeit nebūtu jāpiemin daudzie sociālie iemesli, kādēļ mēs identificējamies ar saviem ķermeņiem, un it īpaši ar savām sejām — tas ir būtiski sociālajai mijiedarbībai. Un tā kā mēs nevaram redzēt apziņu citā cilvēkā, bet tikai tās izpausmes — smaidus, grimases — mēs pieņemam, ka tā ir paslēpta galvas iekšpusē, tātad — smadzenēs. Jo — atkal — smadzenes ir ar atrāvienu vissarežģītākais mūsu orgāns — tām ir 85 miljardi neironu, visi ar simtiem, ja ne tūkstošiem savienojumiem ar citiem neironiem — un kā tādas, smadzenes ir ļoti piemērots kandidāts brīdī, kad mēs meklējam kaut ko, ko nesaprotam. Vai vismaz tā tās izskatījās, kad zinājām par smadzenēm mazāk.

Parks: Es zinu, ka tev ir spēcīgi iebildumi pret internālismu un es jūtu, ka tu labprāt tos izteiktu. Bet pirms tam noskaidrosim, kāda šī teorija ir un ko tā apgalvo. Piemēram, vai internālisms uzskata, ka apziņa ir fizisks objekts, kurš būtu lokalizēts telpā?

Mancoti: Internālismam ir vairāki atzari, bet, kopumā, vismaz sākotnēji — jā. Šo ideju 1950 gados formulēja tādi zinātnieki kā David Armstrong un J. J. C. Smart. Viņi izvirzīja ideju, ka apziņa ir nervu process, vismaz kāds noteikts neirāls process. Pēc tam, kad viņi šo visnotaļ cienījamo hipotēzi bija noformulējuši, vesela zinātnieku armija centās to empīriski pārbaudīt. Un, jāsaka, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā mēs esam būtiski pavirzījušies tajā ziņā, ka esam izstrādājuši ļoti smalkus instrumentus lai pētītu un izzinātu smadzenes un tajās notiekošos fantastiskos elektriskos un ķīmiskos procesus.

Parks: Un?

Mancoti: Nu, jāsaka, ka neirozinātnieki ir atraduši ļoti daudz apziņas korelātus, tas ir dažādām sajūtu pieredzēm atbilstošās aktīvās smadzeņu daļas un to, kāda ir šo aktivitāšu daba. Tas viss ir ļoti interesanti un zinātniski ļoti pamatoti.

Parks: Es paredzu, ka sekos bet…

Mancoti: Tieši tā. Apziņas korelāti nav apziņa. Kad zinātnieki meklē AIDS vai DNS, viņi meklē konkrēti šo lietu, ne tikai korelātu. Un tā ir problēma: kā tikt no korelāta — no fakta, ka mana nervu sistēma aktivizējas tad, kad es kaut ko pieredzu — kā tikt pie pašas pieredzes? Kā Bertrans Rasels reiz pajokoja: tad, kad kāds nolaiza šokolādes saldējumu, smadzenēs nekas negaršo kā šokolādes saldējums. Protams, pieredzei ir korelāti arī ārpus smadzenēm — maņu orgānos — acīs, ausīs, degunā, ādā, garšas kārpiņās — pat nerunājot par pašu objektu, kuru mēs pieredzam — gaisma, skaņas viļņi, pats šokolādes saldējums vai kas cits. Kāpēc lai korelātiem smadzenēs būtu kāda priekšroka mūsu meklējumos pēc apziņas? Kāpēc?

Parks: Apstājamies šeit! Šodienai pietiks. Mēs esam nodefinējuši apziņu kā sajūtu, kas pavada mūsu esību pasaulē. Mēs esam ļoti pamatīgi tvēruši to, kā tā nosaka mūsu izpratni par pasauli. Mēs esam pieteikuši galveno zinātnisko uzskatu par to, kur atrodas mūsu apziņa — smadzenēs. Nākošreiz es vēlētos aplūkot dažus internālisma apgalvojumus, to iespaidu uz mūsdienu zinātnes izpratni par realitāti un to, kā internālisti tiek galā ar savas teorijas pierādīšanas grūtībām. Jo viņi vēl nav padevušies. Tālu no tā. Tā ka esiet gatavi!

Avots: NyBooks


Ir ko teikt? Saki:

2 thoughts on “Apziņas izaicinājums